Vakcinācija un tās pretinieki (19. gs. vēsture)


Šodien mēs saskaramies ar lielu skaitu vakcinācijas pretiniekiem. Patieso cilvēku skaitu, kas ir pret vakcināciju mēs ieraudzījām, kad tika izstrādātas un laistas apgrozījumā vakcīnas pret Covid19. Neskatoties uz to, ka ir pierādīts ar desmitiem pētījumu, ka riski, kas saistīti ar vakcināciju ir simtiem reižu zemāki, nekā saslimstot ar koronavīrusu, cilvēki turpina nevakcinēties, ticot, ka nesaslims ar šo bīstamo slimību. Šajā gadījumā izvēle ir aptuveni tāda, jums naktī no punkta A jānokļūst ar kājām uz punktu B, viens ceļš ved caur tumšu, biezu mežu, kurā dzīvo vilki, mežacūkas un lāči, bet otrs ceļš ved pa pilsētas centrālo ielu, kur ir daudz cilvēku un mašīnu. Vakcinējoties tiek izdarīta izvēle iet pa pilsētas ielu, nevakcinējoties, iziet pa nakti cauri šim tumšajam mežam. Iespējams, izejot caur mežu viss būs kārtībā, bet pastāv liela varbūtība, ka cilvēku saplosīs vilki, lāči vai mežacūkas. Bet šis ir tikai ievads, interesanti, ka vakcīnu aktīvi sāka lietot jau 19. gadsimtā, bet tie laiki ar mūsdienām maz ar ko atšķiras. Neliels ieskats vēsturē.

Pirmā nopietnā cilvēku vakcinācija sākās 19. gadsimtā, kad tika izstrādāta vakcīna pret bakām. Tika atklāts, ka inficējot bērnus ar bakām, izmantojot limfas no govju baku tulznas, kas atrodamas govju tesmeņos, varēja pasargāt bērnus no saslimšanas, tādējādi izglābjot bērnu un pieaugušo dzīvības. Šo atklāja Edvards Dženners, kas bija ārsts un zinātnieks Anglijā un nodarbojās ar cilvēku ārstēšanu no bakām. Neskatoties uz to, ka zinātnieks radīja ļoti labu un progresīvu tehnoloģiju, viņš praktiski uzreiz saņēma ļoti nopietnu kritiku no zinātniskās aprindas, baznīcas, daudziem politiķiem un vienkāršiem ierindas cilvēkiem. Baznīca iebilda pret vakcināciju, jo uzskatīja, ka dzīvnieka audu ievietošana cilvēkos ir pret dieva gribu un robežojas ar sātanismu. Daudziem cilvēkiem bija vienkārši bail un viņi uzskatīja, ka bakas nav liela problēma sabiedrībā un ar to ir maza iespējamība saslimt. Kad Anglijas valdība sāka runāt par obligātu vakcināciju, lai izglābtu bērnus un pieaugušos no nāves, tad radās cilvēku kustība, kas uzskatīja, ka piespiedu vakcinācija ir cilvēku brīvību ierobežošana. Atgādināšu, ka atšķirībā no citām valstīm, Anglijā toreiz bija faktiski republika, parlamentārā vara un liberālisms ar neatkarīgu tiesu sistēmu un samērā augstu vārda brīvību.

Neskatoties uz protestiem, 1853. gadā Anglijā tika pieņemts Vakcinācijas likums, kas noteica obligātu pienākumu no 1853. gada 1. augusta vakcinēt visus bērnus no bakām vecumā no 3 mēnešiem līdz 14 gadiem. Vecākiem, kas atteicās to darīt, tika piemērots sods. Rezultātā 1860. gadā bija redzams, ka ir būtiski kritusies bērnu mirstība no bakām. Ļoti interesanti, ka Anglijas parlamentā bija diskusija par to, vai nepieciešams piemērot sodu par atteikšanos vakcinēt bērnus. Arguments bija vienkāršs, ja vakcinācija ir brīvprātīga, tad baku izplatība samazinās būtiski lēnāk nekā valstīs, kur vakcinācija ir obligāta. Ar parlamenta sēdes aprakstu var iepazīties Anglijas parlamenta mājas lapā. [1]

Anglijā, līdzīgi kā Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota biedrība ar nosaukumu “Anti vakcinācijas līga”, kura atvēra pārstāvniecības visā Anglijā un publicēja presē savas pārstāvniecību adreses. [2] Šī biedrība nodarbojās ar aktīvu aģitāciju pret vakcināciju un parlamenta kritiku, kurš pieņēma Vakcinācijas likumu. Tika rakstīti neskaitāmi raksti avīzēs. Ļoti aktīvi tika propagandētas dogmas un meli. Piemēram, ka potējot vakcīnu, bērni var pārvērstiem par lopiem, vai ka var pieaugt ragi un govju nagi. Anti vakcinācijas līga sarīkoja protesta akcijas pa visu Angliju, piemēram, Lesterā 1885. gadā protestos piedalījās ap 80 tūkstošiem cilvēku, kas priekš tās iedzīvotāju skaita, kas toreiz bija ap 200 tūkstošiem, bija ļoti daudz. Tas ir tāpat, ja Rīgā šodien izietu 240 tūkstoši.

Ļoti interesanta bija baznīcas pozīcija. Tā ticēja dievam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja sātanam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja aizkapa dzīvei, kuras esamība nav pierādīta, tā ticēja eņģeļiem, kuru esamība nav pierādīta, tā ticēja ellei, kuras esamība nav pierādīta, bet neticēja un iestājās pret vakcināciju, kuras efektivitāte bija zinātniski pierādīta. Mūsdienās, vismaz Latvijā, baznīca baidās klaji iestāties pret Covid19 mēriem vai vakcināciju un oficiāli to atbalsta, bet ņemot vērā, ka arī starp mācītājiem ir vakcinācijas pretinieki, baznīca nevēršot pret viņiem nekādas sankcijas, kā minimums tiem netraucē un klusībā atbalsta.

Nobeigumā varu tikai atzīmē, ka 19. gadsimtā Anglijā un 21. gadsimtā Latvijā sabiedrība lielā mērā attiecībā uz vakcinācijas jautājumu neatšķiras. Mums ir politiķi, kas savu politisko karjeru veido vienīgi uz lozungiem pret vakcinēšanos, mums ir daudz grupas sociālos tīklos, kas melo par vakcīnām un epidēmiju, mums ir cilvēki, kas vienkārši baidās no vakcīnas un mums ir valsts, kas plāno ieviest sankcijas par atteikšanos vakcinēties. Ja kāds saka, ka vēsture atkārtojas, tad šoreiz viņam būs pilnīga taisnība. Pozitīvais visā ir tas, ka beigu beigās ar vakcīnas palīdzību tika uzveiktas bakas un būtiski samazināta bērnu mirstība. Noteikti tiks uzvarēts arī Covid19, bet pašlaik atrodamies kaut kur pa vidu šim ceļam.

[1] https://api.parliament.uk/historic-hansard/commons/1853/jul/20/vaccination-extension-bill
[2] https://www.historyofvaccines.org/index.php/content/anti-vaccination-leagues-british

Baznīcas vienīgais mērķis kontrolēt


Ja kāds rūpīgi seko maniem ierakstiem, tad noteikti ir pamanījis, kāda šajā blogā ir attieksme pret baznīcu kā relīģisko organizāciju. Tā visnotaļ ir negatīva un šodien vēl viens piemērs, kāpēc ir tā. Gadījumā, ka lasāt šo un esat biežs baznīcas apmeklētājs vai arī strādājāt šajā struktūra, aicinu jūs nelasīt tālāk rakstīto un vienkārši ignorēt šo ierakstu. Turpmākais ir tikai un vienīgi mans viedoklis, nekas vairāk.

Es esmu samērā sarkastiski un provakatīvi reizēm komentējis ar bazīcu saistītos blogus. Parasti uz pirmo manu komentāru kāds fanātiski noskaņots indivīds vēl mēģina atbildēt, bet pēc tam, saprotot, ka tas ir sarkasms, pārtrauc savu nodarbi.

Nepatika pret bazīcu kā starptautisku reliģiozu organizāciju manī radās ļoti sen, kad vēl mācījos un interesējos par vēsturi. Ja ļoti rūpīgi iedziļinās organizācijas rašanās vēsturē un pēc tam šķelšanās procesā, tad redzams, ka vienīgais baznīcas mērķis ir kontrolēt cilvēka prātu un uzvedību, gūstot protams no tā visa materiālu nevis garīgo labumu. Vakar Īrijas republikā notika referendums par atļauju sievietēm veikt abortus, pret ko stingri iestājās baznīca. Uz jautājumu – kāpēc iestājās pret, var atbildēt, apskatot kontroles mehānismus, kas tiek pielietoti no baznīcas puses. Jāatcerās, ka baznīca radās ļoti sen, kad vēl nebija mūsdienu tehnoloģiju un vidējs cilvēku izglītības līmenis bija ļoti zems. Papildus vēlos minēt, ka baznīcai nav nekā kopīga ar filosofiju, ko vēstīja Jēzus, jo baznīca bija tā, kas sekmēja viņa piesišanu pie krusta un tikai vēlāk saprata, ka izmantojot viņa popularitēti, varētu izveidot milzīgu personības kultu.

Lūk kā notika un notiek manipulēšana ar cilvēku prātiem:

1. Sākumā tiek pateikts, ka visi ir grēcīgi, līdz ar to radot cilvēkiem sajūtu, ka viss ko viņi dara, kas nav saskaņots ar baznīcu, ir slikti. Šis, sākumā šķietami aplams apgalvojums, patiesībā ir ļoti spēcīgs psiholoģiskais paņēmiens, jo lielākai daļai cilvēku instinktu līmenī ir vēlēšanās saņemt sabiedrības atzinību un būt labam sabiedrībā, līdz ar to esot grēcīgam jau no paša sākuma, cilvēkam ir jāveic darbības, lai kļūtu labākam, un uzminiet, kurš noteica, kuras darbības ir pareizās, piemēram, novēlēt testamentā visu savu mantu baznīcai;

2. Tika lietots publisks nosodījums jebkurai cilvēka darbībai, kas neatbilda baznīcas intersēm. Cilvēku varēja izslēgt no baznīcas, kas nozīmēja ļoti būtiskas sekas Viduslaikos un arī Jaunajos laikos;

3. Kaut arī Bībeles mācība ir par to, ka cilvēka dzīvība ir dieva radīta un tikai dievs to var atņemt, baznīca nekautrējās veikt inkvizīciju un sodīt cilvēkus ar nežēlīgu nāvi, radot masveida teroru Viduslaikos. Tādējādi katrs zināja, ka rīkojoties pretēji baznīcas interesēm, baznīca sakūdīja cilvēkus, un lika sākumā nosodīt cilvēku un galējā variantā nogalināt;

4. Seksuālās dzīves kontrole. Šis ir svarīgākais baznīcas rīks. Tika apkarota jebkāda veida cilvēka seksuālā dzīve ārpus ģimenes. Kaut arī baznīcas iekšienē bija gan viendzimuma attiecības, gan spraiga seksuālā dzīve, piemēram, baznīcas rīkotajās orģijās, parastiem mirstīgiem bija tikai viens ceļš kā legāli tikt pie seksa, tā bija laulība uz mūžu. Pie tam baznīcas ordeņos, kuriem bija militāra funkcija, bija atturēšanās zvērests, kas nodrošināja paaugstinātu agresiju, jo vīriešiem smadzeņu daļa, kas atbild par agresiju un seksuālo apmierinātību ir ļoti tuvas un vīrietis, kuram ir spraiga un veselīga seksuālā dzīve, nevar būt agresīvs.

5. Baznīca jebkuru savu rīcību vai lēmumu paskaidroja ar dieva vārdu un gribu. Ļoti vienkārši nevienam neko nepaskaidrot pēc būtības, bet gan aizbildināties ar to, ka tā vēlās dievs. Tādējādi baznīca vienmēr savu atbildību un vainu pārlika uz kaut ko neesošu, kaut ko kā nav, kaut ko neredzamu un visdrīzāk neesksitējošu. Līdz ar to baznīca radīja absolūtās patiesības mītu, ko cilvēki labprāt akceptēja, jo paši savulaik pirka indulgences, tādējādi attīrot savu sirdsapziņu.

Nobeigumā vēlos uzrakstīt, ka banzīcas iestāšanās pret abortiem ir pilnā mērā liekulība un centieni sevi popularizēt, jo baznīcai ir nospļauties uz cilvēku dzīvībām. Raganu un ķeķeru dedzināšana, nacistiskā režīma atbalstīšana, zinātnieku nogalināšana, pedofīlijas piesegšana, vergniecības un dzimtbūšanas atbalstīšana, iestāšanās pret medicības eksperimentiem utt. labi demonstrē patieso baznīcas rīcību, visu piesedzot ar dieva vārdu un mērķi.

Atceramies, ka nevis akla ticība, bet gan izglītība, apgaismība un kritiskā domāšana ļauj mums visiem augt un nodrošināt patiesās cilvēka un sabiedrības vērtības, tas ir, brīvība, patstāvība, izglītība, hūmanisms, līdzcietība un drosme stāties pretīm tiem, kas šīs vērtības apdraud.

 

Lielā piektdiena – Baznīcas apmeklējums


jbaznica

Vakar nolēmu izdarīt kaut ko atbilstošu reliģiskajiem svētkiem – apmeklēt Lielās piektdienas dievkalpojumu. Kaut arī neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr ar cieņu izturos pret katra cilvēka ticību un tradīcijām. Vēlos padalīties ar saviem iespaidiem un domām saistībā ar mūsdienu baznīcu.

Vakar ienākot baznīcā man iepatikās pati gaisotne, kas virmoja visapkārt. Sajūta līdzinājās ceļojumam laikā, kad baznīcu piepildīja simtiem cilvēku, par ko liecināja lielais solu daudzums. Baznīca bija ar izteiktu minimalisma stilu un koka altāru. Izbrīnija cilvēku daudzums, to bija ļoti maz, aptuveni 5-7% no ietilpības, ja ne mazāk. Lielākā daļa apmeklētāju bija pensionāri vai pirms pensijas vecuma. Konstatēju to, ka biju visjaunākais Lielās piektdiena dievkalpojuma apmeklētājs, kas mani pārsteidza, jo man sen vairs nav 20 gadi. Kad visi bija sanākuši, tad priesteris nolasīja fragmentu no Bībeles, ko pārtrauca kora dziemas par Bībeles ainām. Ņemot vērā, ka zinu lasīto stāstu, tad man nelikās stāstītais īpaši aizraujoši, tāpēc nodevos pētīšanai un pārdomām, kāpēc baznīcā ir tik maz cilvēku un kā to varētu labot.

Secināju, ka produkts ko piedāvā baznīca mūsdienās nesaskan ar mūsdienu folosofiju. Mūs no bērnības māca, ka esam neatkarīgi, brīvi, grudri, varoši un spēcīgi, bet paznīca tajā pašā laikā saka, ka esam grecīgi un mazi Dieva priekšā. Ja 300 gadus atpakaļ cilvēki piekrita baznīcas piedāvātajai domāšanas formai, tad mūsdienās daudziem ir pilnīgi pretēji uzskati. Tas nozīmē, ka baznīcai nepieciešams uzlabot un modarnizēt piedāvāto pakalpojumu, par ko cilvēki būtu gatavi maksāt. Es redzu uzlabošanas iespējas komunikācijās ar sabiedrību un uzskatu maiņu. Pirmkārt, priesterim jākļūst nevis par Dieva sūtni un pārstāvi, bet par koordinētāju cilvēka attiecībās ar Dievu, kas nesaka kā vajag, bet rosina domāt kapēc tā vajag, ļaujot cilvēkam pašam noteikt kas ir labi un kas nē. Otrkārt, svēto rakstus nepieciešams pielāgot mūsdienu prasībām un atjaunot tos, tāpēc, ka klausīties katrus Ziemasvētkus, Lieldienas utt. vienus un tos pašus tekstus kļūst garlaicīgi jau pēc otrās reizes.

Es labprāt gribētu, lai baznīca izmaina produkta pasniegšanas stilu. Nevis mums jālūdz par piedošanu, bet jālūdz, lai sakārtotu savu iekšējo pasauli, mums nevis jājūtas vainīgiem par to, ka grēkojam, bet jāmeklē ceļi, kā uzlabot sevi, mums nevis jāziedo baznīcai, bet jāmaksā par pakalpojumu, bet jāziedo trūcīgajiem un invalīdiem.

Man ir aizdomas, ka neko nemainot mūsu zemē paliks tikai Katoļu baznīca, kas pēc būtības ir bagāta un Pareizticīgo baznīca, kas ir vēl bagātāka, bet Luterāņu baznīcai nebūs ilgs mūžs, ja netiks veiktas reformas filosofijā, domāšanā utt., bet nevis cilvēku, bet baznīcas funkcionāru rindās.