Kā izvēlēties diplomdarba tēmu?


Esmu dzirdējis no cilvēkiem velmes lasīt ne tikai manas pārdomas par globālām lietām, bet, lai es pievēršos privātām lietām, daloties ar kaut ko no savas dzīves. Ņemot vērā, ka man ir divi maģistra diplomi, viens, kas apliecina manu kvalifikāciju, savukārt otrs vairāk orientēts uz akademisko darbu, tad šoreiz par ļoti svarīgu tēmu priekš visiem, kuri meklē un mēģina izvēlēties bakalaura vai maģistra darba tēmu. Iespējams daudziem tas šķitīs pašsaprotami, bet, kad ir jāraksta darbs, kopējā bilde pazūd un sākas nervoza raustīšanās uz visām pusēm, lai atrastu labāko, vieglāko un aktuālāko tēmu.

Nesen pie manis vērsās viens cilvēks, kurš lūdza, lai pasaku, vai izvēlētā tēma ir laba un par to ir iespējams uzrakstīt fināla darbu, lai iegūtu diplomu. Es, protams, vienmēr esmu gatavs padalīties ar savām domām. Ņemot vērā, ka mana izglītība ir jurisprudences jomā, tad vairāk fokusēšos uz šo virzienu, jo šeit ir nianses, salīdzinājumā ar citām jomām.

Sākumā no visiem priekšmetiem, jāizvēlas tas, kas visvairāk patīk, kā arī tas, kur ir plānota turpmākā darbība, jo bakalaura vai maģistra darbs ir savu zināšanu sašaurināšana līdz noteiktai sfērai, piemēram, ģimenes tiesības vai konstitucionālās tiesības. Pēc tam es noteikti iesaku aiziet uz bibliotēku, vēlams, kur ir pieeja pēc iespējas vairāk vietējām un starptautiskām datubāzēm, piemēram, Westlaw, Kluwer Law vai HeinOnline. Jāatrod raksti par to tēmu vai vismaz virzienu, kurā vēlaties rakstīt savu darbu, vēlams visus par pēdējiem trīs gadiem. Zinātniskajos rakstos ir iespējams atrast citu cilvēku pētījumus un bieži tajos ir atverti jautājumi, kuri netika iekļauti pētījumā dēļ apjoma vai fokusa ierobežojuma. Līdz ar to vieglākais variants ir vienkārši turpināt jau iesākto pētījumu fokusējot to uz Latviju vai sašaurinot starptautiskajā vidē, piemēram, Eiropas Savienības tiesības vai Apienoto Nāciju Organizācijas dokumenti. Šāda pieeja nodrošinās teorētisko bāzi, jo zinātniskajos rakstos ir atsauce uz citiem rakstiem un tiesību avotiem un tādā veidā var veikt paplašinātu jautājuma izpēti. Protams, nepieciešams sameklēt arī grāmatas par to tēmu, lai vismaz būtu lietas kursā par tām, kā arī noteikti ir jāietver citāti gan no rakstiem, gan no grāmatām.

Kad tēma ir atrasta un zinātniskie raksti savākti mapē, tad nepieciešams izdomāt, kādas pētījuma metodes ir noderīgas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Piemēram, tā var būt salīdzināšanas metode, diskriptīvā metode un citas metodes. Personīgi man ļoti patīk pētīt tiesas spriedumus un valsts iestāžu lēmumus, jo tas uzreiz sniedz praktisko bāzi un ļauj rakstīt par aktuālām problēmām un tendencēm. Savukārt no aptaujām es izvairos, jo zinot vairākas tehnikas, kā panāk vēlamās atbildes, neticu aptaujas rezultātiem un uzskatu tos par nekam nederīgiem, it sevišķi, ja respondentu skaits ir mazāks par 10 000. Piemēram, jurisprudencē šādu respondentu skaitu, praktiski, nav iespējams iegūt nevienā no izpētes jomām. Ļoti labi var noderēt ekonomiskā vai sociālā statistika, lai demonstrētu noteiktās tiesību normas efektivitāti vai problemātiku to piemērošanā.

Darba vadītāja izvēlē vislabāk ir skatīties uz pasniedzēja vai citas akademiskās personas zināšanu līmeni un darba disciplīnu, lai darba vadītājs vienmēr būtu sasniedzams un spētu patiesī novērtēt pētījumu, iesakot labāko virzienu un veidu mērķa sasniegšanai. Noteikti nevajag izvēlēties darba vadītāju pēc personīgām simpātijām, tas parasti ir raksturīgs meitenēm, un pēc tā, cik labs cilvēks ir kopumā, jo bakalaura vai maģistra darba rakstīšana ir tehnoloģisks process, nevis draugu vai attiecību partneru būšana. Vēl labi ir izvēlēties darba vadītāju, kurš ātri un labi atbild uz e-pastiem, jo tieši e-pasti būs galvenais komunikācijas kanāls.

Pats svarīgākais ir attieksme pret darbu. Es, piemēram, esmu ņēmis akadēmisko pārtraukumu, kad jutu, ka man nepietiek laika rūpīgai un kvalitatīvai darba izstrādei. Nekad darba uzrakstīšana netika uzstādīta, kā galvenais mērķis, jo šajā gadījumā studijām kopumā zūd jēga. Mēs pētām, jo vēlamies padarīt pasauli labāku, atrisināt kādu problēmu, uzlabot kādu tiesību normu utt. Ja nav iekšējas misijas sajūta, vismaz darba uzrakstīšanas brīdī, tad viss process būs smagnējs, neinteresants, paviršs un nevienam nevajadzīgs, jo tam nebūs nekādas pievienotās vērtības. Sevī dabīgi vai makslīgi ir jārada ieinteresētības sajūta un jāveic pētījums, lai patiesi kaut ko uzzinātu un aklātu, lai aizstāvēšanas laikā komisijai būtu “vau” efekts, lai nebūtu nepieciešams gatavoties aizstāvēšanai, jo visa tēma ir tik dziļi sirdī, ka tu esi gatavs to aizstāvē nakts laikā, kad kāds pamodina uzlejot aukstu ūdeni. Procesam jārada prieku, gandarījumu un patīkamas izjūtas, tikai tad darbs būs uzrakstīts labi un ieguvums no tā būs neizmērojami liels.

Šie ir tikai paši primitīvākie ieteikumi, kurus varētu attīstīt līdz bezgalībai. Darba veiksmīgai uzrakstīšanai ir nepieciešami visi šajā rakstā minētie elementi, kā arī laiks un velme to darīt. Pie tam, rakstot darbu, rodas aizvien jauni jautājumi un mainās skatījums uz lietām, jo tieši šāds uzdevums arī rakstīšanas procesam ir. Par šo tēmu es vēl uzrakstīšu kaut kad nākotnē.