Sistēmas laušana


Pēdējā tēma bija gana smaga un kā redzams no šodienas mediju virsrakstiem, mana prognoze samērā labi izpildās. Bet, ņemot vērā, ka ir vakars un nav velmes stipri iespringt, tad sēžot pie atverta loga un dzerot melnu, vāji ievārītu tēju, uzrakstīšu savu novērojumu, kuru, visdrīzāk, ir izdarījis katrs.

Mēs visi dzīvojam neskaitāmu sistēmu pasaulē. Ģimenes iekšējie noteikumi, skola, augstskola, darbs, transports, iepirkšanās, ceļošana, saimnieciskie darījumi, vēlēšanas, attiecības, viss darbojās sistēmā un pēc noteiktas sistēmas, kas būvēta no algoritmiem un priekšrakstiem. Dēļ tā, ka šīs sistēmas ir uzbūvētas vairākos simtos, bet dažas pat tūkstošos gados, tad vienam indivīdam darbojoties pēc visiem noteikumiem, grūti ir izmantot sistēmu ārpus tās funkcionalitātes. Piemēram, grūti ir braukt ar auto pilnībā neievērojot noteikumus, jo garantēti tiks izraisīta avārija. Nav iespējams dzīvot sabiedrībā, pilnībā neievērojot likumu, jo tādā gadījumā cilvēks tiks ieslodzīts cietumā. No otras puses mēs redzam cilvēkus, kuri sistēmu uzlauž un gūst panākumus, tieši tāpēc cilvēkiem instinktīvi simpatizē tie cilvēki, kuri mērenos apmēros iet pretīm sistēmai.

Šeit es vairāk pievērsīšos labklājībai. Standarta shēma, skola, darbs, pensija, kaps. Kā rodas tiešām bagāti un ietekmīgi cilvēki. Noteikti, veidā, kas ir pretēji iepriekšminētai sistēmai, jo valstī nodokļu sistēma un likumi kopumā ir izveidoti tādā veidā, lai garantēti neviens nekļūtu bagāts. Kāpēc tas tiek darīts? Pirmkārt, instinktīvi sabiedrībai ilgtermiņā ir izdevīgi, lai resursi tiktu sadalīti pēc iespējas vienlīdzīgāk starp sabiedrības locekļiem, jo pretējā gadījumā sabiedrība kļūst nestabila. Otrkārt, kas daļēji nosedz pirmo iemeslu, vara vienmēr cīnās pret konkurentiem un bagātu cilvēku esamība, kas koncentrē savās rokās milzīgu resursu daudzumu un ir konkurence esošai varai, un spēj patstāvīgi ietekmēt valstī notiekošo. Iedomāsimies, ja uz Latviju pārceltos desmit bagātākie pasaules cilvēki. Vai mūsu valsts un politika paliktu tāda pati kā iepriekš? Vai mūsu politiķi varētu saglabāt esošās vietas ar esošām koruptīvām shēmām? Diez vai, jo atvestā kapitāla daudzums simtiem reižu pārsniegtu valsts budžetu un valsts tiktu pilnībā kontrolēta no iepriekšminēto cilvēku puses, ja viņi to vēlētos. Šis piemērs parāda to, ka valstij nav vajadzīgi bagāti un ietekmīgi cilvēki, jo tā nevarēs ar viņiem tikt galā.

Līdz ar to, vienīgā iespēja kā tikt pie panākumiem un nopelnīt naudu vai sasniegt izcilus rezultātus jebkādā jomā, ir lauzt sistēmu, meklēt nepilnības un neprecizitātes, izmantojot tās savā labā. Šeit es nekādā gadījumā neaicinu pārkāpt likumu, bet skatīties, ko likums neaizliedz un ko patiesībā var darīt, kaut arī līdz šim neviens līdz tam nav aizdomājies. Ļoti labs piemērs kaut kad pāris gadus atpakaļ bija pūļu finansēšana, vēl kādu laiku atpakaļ video blogi, vēl kādu laiku atpakaļ vienkārši blogi. Bija kaut kas, ko iepriekš neviens nekad nedarīja tādā formātā, un te pēķšņi sistēma tika lauzta uz kādu brīdi. Vēl viens piemērs droni, kādu laiku nebija nekādu aizliegumu un pašā sākumā tā bija iespēja nopelnīt. Valsts vienmēr reaģē vismaz ar divu – septiņu gadu nobīdi un tā arī notika ar droniem.

Aicinu visus domāt nestandarti, ļauties fantāzijām un idejām, mēģināt un domāt, jo iešana pretēji sistēmai noved pie panākumiem un attīstības. Ja neviens neietu pretīm viduslaiku izpratnei par visumu, mēs joprojām domātu, ka zeme ir visuma centrs.

Kas ir vienlīdzība?


Nemaz tik senā pagātnē, cilvēki zem komunistiskajiem lozungiem cīnijās par vienlīdzību mantiskā izpratnē. Diemžēl tas eksperiments beidzās ar pilnīgu fiasko, kuru izjūtam arī mēs un izjutīsim vēl ļoti ilgu laiku. Presē un no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem nepārtraukti dzirdam, ka Latvijā ir vajadzīga vienlīdzība, viens likums un viena taisnība visiem. Bet, kas patiesībā ir vienlīdzība un, kāpēc šo vārdu bieži lieto nepareizi.

Daudzi vienlīdzību uztver kā vienlīdzīgs mantas vai naudas apjoms visiem. Piemēram, cilvēks jutīsies vienlīdzīgs, ja viņam būs tik pat dārgs auto, kāds viņa kaimiņam. Vēl populārs vienlīdzības traktējums ir tāds, ka cilvēkam visi ir parādā un viņam uz visu ir tiesības, bet, kad tam pašam cilvēkam jāpilda kaut kādas saistības, tad tas cilvēks saka, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz vienlīdzību un pret viņu izturas netaisnīgi.

Patiesībā vienlīdzība sabiedrībā ir kaut kas pa visam cits. Pilnīgi atšķirīgs no daudzu cilvēku sadzīviskās izpratnes. Lai izprasti, kas ir vienlīdzība, jāpaskatās defenīcija: vienlīdzīgs ir tāds, kam ir vienādas tiesības ar citiem.

Lai būtu vienlīdzība, ir jābūt pieejamiem resursiem, kas nozīmē, ka vienlīdzīga sabiedrība būs tāda, kas dod iespēju jebkuram sabiedrības loceklim caur mācībām un darbu un papildus piepūli piekļūt pie jebkura sabiedrības resursa. Šajā gadījumā prioritāras ir cilvēka spējas un piepūle, nevis sākotnējs stāvoklis sabiedrībā, ko vinām, piemēram, nodrošina ietekmīgi vecāki vai draugi. Viens no vienlīdzības stūrakmeņiem ir katra cilvēka pieeja kvalitatīvai izglītībai, jo nevar rasties ģeniji, kas maina pasauli, ja viņi nav izglītoti, piemēram, revolucionārus atklājumus bioķīmijā vai medicīnā nevar veikt cilvēks ar 9 klašu izglītību. Latvijā, starp citu, pieeja izglītībai ir ļoti augsta un atšķirībā no daudzām citām pasaules valstīm, pie mums praktiski jebkurš garīgi un fiziski vesels cilvēks var iegūt augstāko izglītību, atšķirībā, piemēram, no Indijas.

Vēl svarīgs vienlīdzības kritērijs ir piekļuve tiesu sistēmai un tiesu sistēmas spēja pieņemt uz tiesisko regulējumu balstītu likumīgu un taisnīgu lēmumu. Nevar būt vienlīdzība sabiedrībā, ja kāds var izmantot tiesu sistēmu, bet citam tā nav pieejama, vai arī tiesa, jau sākotnēji zina kura puse vienalga uzvarēs.

Apkopojot augstāk minēto, redzam, ka vienlīdzība nav īpašumā esošās mantas daudzums salīdzinājumā ar citiem, bet gan vienādas iespējas visiem, neatkarīgi no cilvēka materiālā stāvokļa. Tikai esot spēcīgai vienlīdzībai sabiedrībā, efektīvi attīstīsies ekonomika, un priekšplānā visos amatos izvirzīsies vistalantīgākie un spējīgākie, jo pastāvēs vienāda konkurence starp visiem sabiedrības locekļiem, tādējādi būtiski paaugstinot kvalitāti visās dzīves sfērās.

Evolūcija mainīgajā pasaulē


fut_city

Svētdienas tēmai jābūt interesantai un raisošai tikai un vienīgi pozitivas emocijas un pārdomas. Papildus tam, jāņem vērā, ka ir Adventa un šim laikam ir raksturīgs klusums sveču gaismā. Tāpēc nolēmu uzrakstīt īsi savas pārdomas par cilvēka evolūciju. Protams, ka šis jautājums var tikt apskatīts vairākās plaknēs, gan no bioloģiskā, gan psiholoģiskā, gan tehnoloģiskā skatu punkta un protams šeit paveras ļoti plašas diskusijas filosofiem. Apspriežot šo tēmu, nevar būt pareizu vai nepareizu domu, bet var būt tikai argumentēts un labāk argumentēts viedoklis.

Pasaule nemitīgi mainās. Katru simtgadi mēs fiksējam izmaiņas temperatūrā, gaisa sastāvā, radiācijas fonā un klimatā kopumā. Šīs lietas ir globālas un pastāv daudzas diskusijas par to, vai pārmaiņas ietekmē cilvēks, vai tām ir ciklisks raksturs. Katru gadu mums pieaug informācijas apjoms, jo viens ziņu portāls nedēļas laikā publicē lielāku informācijas apjomu, nekā 200 gadus atpakaļ lauku iedzīvotājam bija pieejams visas dzīves laikā. Mums attīstās sports un nav iedomājams, ka mūsdienīgs cilvēks, kurš pārstāv vidusšķiru, neapmeklētu regulāri kādu sporta nodarbību vai sporta zāli. Mūsu apkārtējā vide nepārtraukti mainās parādoties jaunām tehnoloģijām. Mēs lietojam zāles, kas nodrošina ātrāku ārstēšanos un slīmības, kas vēl 60 gadus atpakaļ bija nāvīgas, tagad ārstējamas pāris nedēļu vai mēnešu laikā, bet daudzas slimības ir izzudušas vispār. Mobilie telefoni un datori, pārtikas piedevas un dažādi apdares materiāli, viss maina mūsu dzīvi un mūs pašus.

Viss augstāk aprakstītais neapšaubāmi mana cilvēku, gan tā smadzeņu darbību, gan fizioloģisko attīstību. Šeit rodas filosofisks jautājums, vai mēs pielāgojamies un evolucionējam, lai izdzīvotu, vai arī cilvēki sāk noteikt evolūcijas ceļu paši. Piemēram, vairākām paaudzēm rakstot daudz tekta, izmantojot klaviatūru vai skārienjūtīgu ekrānu, var attīstīties garāki pirksti, vai arī lietojot datoru, cilvēka acis var evolucionēt un kļūt lielākas, vai tieši otrādi mazākas. Svarīgākais šeit ir jautājums, vai mēs paši esam spējīgi radīt tādu vidi, kurā mēs velamies evolucionēt. Vai cilvēks, kurš dzīvoja 10 000 gadus atpakaļ un mūsdienu cilvēks ir viena un tā pati būtne, visdrīzāk nē. Un šeit diskusijām ir atvērts jautājums – kapēc?

Vēl viena lieta, kas var būtiski ietekmēt cilvēka evolūciju, ir bioinžinierija, kas tuvākajā laikā ļaus cilvēkiem modificēt cilvēka DNS, ļaujot vecākiem izvēlēties, piemēram, kādā krāsā būs bērna acis vai mati. Ar bioinžinieriju būs iespējams radīt super cilvēku, kurš neslimos, būs ļoti spēcīgs un ar augstu intelekta līmeni. Šeit diskusijai ir atvērts jautājums – vai cilvēks sāks kontrolēt evolūciju? Šajā gadījumā mums būs jāpārskata cilvēka loma dabā un varbūt jāpārraksta Bībeli, liekot dieva vietā bioinžinierus.

Nobeigumam vēlos pateikt savu viedokli par augstāk aprakstīto, nav svarīgi vai evolūcija notiks dabīgi, vai arī cilvēks iemācīsies to kontrolē, svarīgākais ir tas, ka pasaule mainās ļoti strauji un mums ir jāpierod, ka jaunas un mums nepazīstamais nāks ar vien lielākā kvantumā un visdrīzāk radīs mūsos pretreakciju, kā pret visu jauno un mums nezināmo, tomēr no nākotnes mēs nevar aizbēgt un no tās arī nevajag bēgt, bet tieši otrādi apgūt jaunās iespējas un iemacīties tās izmantot sadzīves uzlabošanai. Galu galā dzīvojam ar mērķi, nodzīvot savu dzīvi pēc iespējas interesantāk.