Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 iespējamie risinājumi


Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2019-33-01 sakarā ar Darba likuma 155. panta pirmajā daļā noteiktās tiesību normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam saistībā ar atvaļinājumu jaundzimuša bērna tēvam. Panta pirmās daļas redakcija ir šāda, “Bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu. Atvaļinājumu bērna tēvam piešķir tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas.“. Sākumā, kad sabiedrībā sākās samērā polarizētas diskusijas par šo spriedumu, es nepievērsu tam lielu uzmanību, jo mani šis jautājums neskar un savu profesionālo darbību veicu pavisam citās tiesību jomās, kas nav saistītas ar ģimenes tiesībām. Pie tam man palaimējās piedzimt heteroseksuālam vīrietim, ko apskatot šo ,ir svarīgi pieminēt, lai lasītājam būtu priekšstats par manu pieredzi un skata punktu. Šajā aprakstā plaši nepievērsīšos sprieduma juridiskajam aprakstam, jo par to tiks publicēti vairāki raksti Jurista vārdā, kur rakstīs gan tie, kuri piekrīt, gan tie kuri nepiekrīt spriedumam. Neizslēdzu, ka tiks publicētas arī Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķās domas, jo spriedums neapšaubāmi ļoti nozīmīgs Latvijas tiesību sistēmā. Tāpēc, ņemot vērā, ka blogā ir brīvs manu domu lidojums, rakstīšu par spriedumu no dažādiem aspektiem un plaknēm.

Juridiskais aspekts

Satversmes tiesa šajā spriedumā nodarbojās ar tiesību normas tālākveidošanu, ar juridiskās interpretācijas palīdzību nosakot tiesību normas patieso jēgu un mērķi. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka spriedumā visa interpretācija tika veikta tādā veidā, lai nonāktu pie nepieciešamā rezultāta, kaut arī formāli tas nebūtu iespējams, ņemot vērā gan Latvijas tiesību sistēmu kopā, gan gramatisko normas redakciju, jo bērna tēvs ir tikai viena vienīga persona uz pasaules, otras tādas nav. Pieņemt, ka kāda cita persona var būt tēva vieta pie šādas panta redakcija ir tiesas iestāšanās likumdevēja vietā, kas no varas dalīšanas principa ir ļoti negatīva prakse. Papildus iepriekšminētajam, jāpiebilst, ka šis spriedums paver iespēju iesniegt pieteikumus Satversmes tiesā par visām normām, kuras regulē ģimenes tiesības attiecībā uz laulātajiem, tajā skaitā par to, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti, kas noteikta Civillikuma 35. panta otrajā daļā, “Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām“. Papildus tam, šis spriedums paver iespēju sekmīgi apstrīdēt normas, kas aizliedz laulību starp adoptētāju un adoptēto, laulību starp radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām. Satversmes tiesa pamatoja savu spriedumu ar to, ka neskatoties uz faktu, ka likumā ir noteikta tiesību norma, kas dod tiesības bērna tēvam uz atvaļinājumu, faktiski sabiedrībā pastāv viendzimuma attiecības un tāpēc šādas tiesības ir jādod arī bērna mātes partnerei. Tādā gadījumā, kas liedz ar šādu argumentu atļaut, piemēram, laulību starp brāli un māsu, ja tas tiek pamatots, ka neskatoties uz likumā noteikto aizliegumu, faktiski viņi dzīvo kā vīrs un sieva vai pēc analoģijas starp sievieti un adoptēto sešpadsmit gadus vecu jaunieti.

Tiesiskās kārtības aspekts

Kaut arī šo var apskatīt pie juridiskajiem aspektiem, tomēr tiesiskā kārtība iet pāri juridiskajai, jo tā tiešā veidā nosaka, cik stabila ir sabiedrība kopumā. Kaut arī spriedumā atceltā norma, tiek atcelta tikai ar 01.06.2022., pie tagadējās tiesas nostājas un piedāvātās konstrukcijas var rasties problēma, kad vīrietis dzīvo ar sievieti, kurai ir draudzene un viņām nav seksuālas attiecības. Sievietei un vīrietim piedzimst bērns, vīrietis dēļ darba specifikas nevar paņemt atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas un pasaka, lai to paņem sievietes draudze, jo nevajadzētu šādu iespēju laist zudumā. Rezultātā bērna mātes draudzene iesniedz darba devējam iesniegumu par atvaļinājuma piešķiršanu, kaut arī visi trīs ir heteroseksuāļi un tiesību normu izmanto ļaunprātīgi. Rezultātā būtiski palielināsies slogs darba devējiem, samazināsies apgrozāmie līdzekļi, kas novedīs pie negatīvām ekonomiskām sekām. Svarīgi, lai tāda veida normas un tiesisko regulējumu izstrādā likumdevējs. Pirmkārt, tas ļauj izdiskutēt jautājumu sabiedrībā, Saeimas deputātu komisijās, veicot aptaujas, ar sabiedrisko organizāciju un varas tikšanām un citiem mehānismiem. Otrkārt, tas ļauj izstrādāt efektīvu mehānismu, nosakot stingrus kritērijus un nepieļaujot tiesību normas ļaunprātīgu izmantošanu. Treškārt, personām, kas ir viendzimuma attiecībās, jāsaprot, ka pret viņām tīri bioloģisku aspektu dēļ vienmēr būs stingrākas prasības nekā pret dažāda dzimuma pāriem.

Cik plašam ir jābūt regulējumam

Vēl viens jautājums ir par viendzimuma laulībām. Tas būtu pieļaujams, bet šeit uzreiz ir jānosaka daudz stingrāki rāmji nekā tie ir noteikti heteroseksuāliem pāriem. Nav šaubu, ka tēvs bērnam var būt tikai viens un vajadzētu noteikt, ka mātes partnere iegūst juridisku statusu tikai pēc laulības noslēgšanas, jo pretējā gadījumā, tiesības tiks izmantotas ļaunprātīgi, kā tas tika rakstīts augstāk. Otrs risinājums būtu vēl taisnīgāks, neregulēt tēva lomu kā tādu, bet noteikt bērna mātei tiesības izvēlēties jebkuru personu, kura var izmantot bērna piedzimšanas atvaļinājumu. Tas atrisinātu situāciju, kad bērna māte dzīvo, piemēram, ar savu bioloģisko māti un tēva faktiski nav. Šajā gadījumā starp sievietēm nav seksuālu attiecību, savukārt viss ekonomiskais slogs gulstas uz abus sieviešu pleciem. Pie tam dzīvē ir daudz dažādu konstrukciju un viendzimuma pāris ir tikai viena no šādām konstrukcijām.

Ģimenes vieta sabiedrībā

Cilvēki veido attiecības savā starpā. Sakaru līdzekļu un informācijas nodošanas veidu attīstība ir ļāvusi mums ieraudzīt pasauli kāda tā ir patiesībā, bez kaut kādiem reliģioziem mītiem un dogmām. Attīstoties zinātnei, mēs uzzinājām, ka klasiskā ģimene radās brīdī, kad cilvēks mainīja dzīves veidu no savācējsabiedrības uz ražotājsabiedrību. Apskatoties vēsturi, laulība bija mantiska rakstura civiltiesisks darījums starp ģimenēm, nevis vīrieti un sievieti. Cilvēka normāls stāvoklis atbilstoši bioloģiskajai konstrukcijai ir monogāmija uz 3 – 4 gadiem, pēc tam tā izjūk, vai poligāmija. Pie tam sieviete instinktīvi vēlas bērnu no augsta ranga vīriešiem, savukārt bērna audzināšanai cenšas piesaistīt zema ranga vīriešu. To mēs redzam, kad sieviete ar mazu bērnu aktīvi meklē sev vīru, jo vīrs vienmēr ir viszemākais rangs hierarhijā. Savukārt zema ranga partneris var būt arī cita sieviete, jo šajā gadījumā sievietei svarīgs sekss tikai ar vienu augsta ranga vīrieti, lai no viņa iegūtu spēcīgākos gēnus un nodrošinātu sava bērna izdzīvošanu, savukārt ar pārējiem seksam ir nevis apaugļošanas funkcija, bet sociāla funkcija, kad ar seksu tiek noturēts un kontrolēts partneris, kurš nevar tik viegli tikt pie seksa, kā to var augsta ranga vīrietis. Šo konstrukciju ir svarīgi zināt, jo veidojot tiesisko regulējumu, kas balstīts uz ģimeni vai pāri, mēs vienmēr nonāksim pie defekta, kad sistēma nedarbosies. Manā ieskatā, centrā ir jābūt sievietei un mums kā sabiedrībai ir jānodrošina, lai katra sieviete ekonomiski spētu izaudzināt bērnu bez partnera, jo mēs kā sabiedrība esam ieinteresēti jaunos bērnos un jaunā nevis novecojošā sabiedrībā. Kā risinājums varētu būt lieli pabalsti par bērniem, ilgāks bērna kopšanas atvaļinājums, piemēram, 3 gadi un tiesības noteikt, kurai personai tiek piešķirts bērna piedzimšanas atvaļinājums. Jābeidz dzīvot viduslaikos un jāsāk veidot mūsdienīga sabiedrība, kurā cilvēks ir visa centrā, nevis kaut kādi citi sociāli veidojumi, kas patiesībā ir otršķirīgi.

Bērna uzturlīdzekļi – jāatceļ


Nepārtraukti publiskajā telpā ir diskusijas, kādā veidā vēl vairāk vērst agresiju pret vīriešiem, lai piespiestu viņus maksāt bērna uzturlīdzekļus. Neesmu redzējis nevienu kritiku par šo tēmu, jo liela daļa vīriešu ir zem tupeles un baidās saniknot sievietes, cita daļa par to vienkārši neaizdomājās, bet cita daļa baidās no sabiedrības nosodījuma kopumā. Man par visu iepriekšminēto ir liela vienaldzība, tāpēc šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas, kā arī centīšos pamatot, kāpēc bērna uzturlīdzekļi ir jāatceļ. Starp citu, uzreiz vēlos atzīmēt, ka uzturlīdzekļi nav alimenti, tos bijušais laulātais var pieprasīt neatkarīgi, bija vai nebija ģimenē bērni, bet tā jau ir pa visam cita tēma.

Presē mēs redzam dažādu cilvēku spriedelējumus par to, ka vīrietim ir pienākums maksāt bērna uzturlīdzekļus, kā arī nepārtraukti dažādiem varmākām rodas velme tos vīriešus mocīt, piemēram, liegt braukt ar auto vai makšķerēt, vai medīt. Iespējams ļoti drīz mēs redzēsm, ka kaut kāda aptrakusi dāma ierosinās nemaksātājiem izdedzināt šo informāciju uz pieres. Starp citu, kad rodas publiska diskusija par sodiem un piespiedu mehānismiem, sabiedrība vienmēr nonāk līdz nāvessodam par jebkuru pārkāpumu. Piemēram, Senajā Grieķijā par maizes zādzību draudēja nāves sods. Līdz ar to nav jābrīnās, ka daudzi vēlas piedalīties sacensībās par vistrākāko ideju, jo ir vēl kur to attīstīt.

Otra cilvēku grupa ir, it kā, sociālo lietu eksperti, kuri par tādiem kļuvuši pašiem sevi pasludinot un piešķirot šādu titulu. Pie tam, neviens eksperts nav pētījis ne sabiedrības struktūru, ne cilvēku tipus, ne motivāciju. Viena eksperete tā arī atzinās, es nezina kāpēc viņi nemaksā. Un tik tiešām, ja es vēlētos foršu un sabiedrībā atbalstāmu rakstu, kuru visi uzskatītu par labu esam, es sāktu analizēt dažādus iemeslus no sadzīviskā aspekta, censtos attaisnot vienu pusi, paraudzītos kritiski uz otru pusi, bet es to nedarīšu. Zemāk vienkārši uzrakstīšu kā ir, no veselā saprāta viedokļa. Ja kādam liekas, ka tā ir fantastika, vai tas tā nevar būt, tad aicinu visus skatīties raidījumus par seno vēsturi vai pērtiķiem, tiem ir ļoti līdzīgi principi, ko arī minēju rakstā par attiecībām un seksu.

Nav liels noslēpums, ka sievietei ir vairākas motivācijas un vairāki mērķi. Patiesībā viņa ir tā, kas organizē bērna radīšanu un audzināšanu, savukārt vīrieša funkcija ir tikai atrast sievieti un censties par to konkurēt. Vai arī būt tādam vīrietim, par kuru konkurē sievietes.

Pirmais etpas, sievietei instinktīvi rodas velme atrast un piesaistīt sitprāko īpatni jeb vīrieti. Parametri varbūt dažādi, jo tas ir atkarīgs no apstākļiem, kara laikā vajag karēvīgākos, miera laikā izveicīgākos biznesā utt. Līdz ar to sievietes konkurē un cenšās stāties dzimumattiecībās ar viņas prāt spēcīgāko un labāko par citiem. Tas varētu būt līderis, veiksmīgs uzņēmējs, labākais sportists, pazīstams mūziķis, lokāls dominants, piemēram, darba grupas vadītājs, nodaļas vadītājs utt. Šeit rodas viena liela problēma. Visas apkārtējās sievietes vēlas šo vīrieti, kas nozīmē, ka viņas konkurē par viņu un konkrētajam vīrietim nav sieviešu deficīta, līdz ar to viņam nav motivācija tikties tikai ar vienu sievieti un veidot nopietnas attiecības, jo jebkuram vīrietim ir mērķis, bet ne visiem iespēja, stāties dzimumattiecībās ar maksimāli lielu sieviešu skaitu, lai turpinātu savu gēnu attīstību.

Otrais etaps, sieviete ir atradusi foršu vīrieti ar ļoti labiem gēniem, izteiktu līderi, ar spēcīgu raksturu, populāru noteiktā sabiedrībā un instinktīvi atdodas viņam un paliek stāvoklī. Viņam sieviete ilgtermiņā nav interesanta, jo rindā stāv vēl divdesmit. Nākamais sievietes uzdevums, lai radītu bērnu ir drošība un ēdiens. Sievietei vajag atrast kādu, kurš viņu apgādā ar dzīvesvietu un ēdienu tajā brīdī, kad viņa ir stāvoklī un pēc bērna piedzimšanas, jo objektīvi sieviete šajā periodā ir neaizsargāta. Skaidrs, ka vīrietim, kurš stājās ar viņu dzimattiecībās, šādi uzdevumi ir neinteresanti, jo viņam ir kajera, cīņa, konkurence, karš utt. Šeit sievietei rodas nepieciešamība pēc pavisam cita vīrieša. Tāda, kurš ir mierīgs, bez ambīcijām, paklausīgs, saimniecisks, tolerants pret sievietes vajadzībām, vēlas izdabāt sievietei, padarīt to laimīgu un rūpēties par viņu. Šai funkcijai der vīrietis, kurš hierarhijā ieņem vidējo vai pat zemu līmeni, jo viņam vienīgā iespēja stāties ar sievieti dzimattiecībās, pēc būtības, ir palīst zem viņas tupeles, kas nozīmē, kļūt par otro numuru un izpildīt sievietes norādījumus un apmierināt sievietes prasības.

Jautājums, ja jau tā ir, tad kāpēc sabiedrība ir iekārtota citādāk un mēs dzīvojam pēc monogāmās ģimenes modeļa, nevis poligāmās grupās. Atbilde ļoti vienkārša, tas radās attīstoties īpašumtiesībām, kad radās nepieciešamība pēc īpašuma mantošanas, jo kamēr cilvēki dzīvoja ciltīs un nodarbojās ar vākšanu, viņiem bija poligāmas attiecības. Šo varat izlasīt, papētot paleolīta laikmetu. Piemēram, bija cilts, ciltī bija līderis, alfa tēviņš, kurš vadīja cilti. Kopējas orģijas laikā viņam bija tiesības pirmajam stāties dzimattiecībās ar sievietēm, tā viņas dabūja labākos gēnus, savukārt pārējiem bija otrā kārta, un viņi arī varēja pieņemt ka bērns ir viņu. Tādējādi nevienam nezinot kura bērns īsti tas ir, visa cilts audzināja bērnus kā savējos, jo medicīnas un testu toreiz vēl nebija. Rezultātā visi audzināja alfa tēviņa bērnus.

Kāda ir mūsdienu realitāte, ko parāda arī šķiršanās statistika, kas ir vairāk par 50%, par ko senāk esmu rakstījis un ko var atrast Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Sieviete atrod alfa tēviņu, zem sabiedrības un tradīciju spiediena sieviete pierunā vīrieti aprecēties, bet pēc tam laulība izjūk, jo konkrēti šim vīrietim ir pavisam cita funkcija sabiedrībā, tad otro reizi aprecoties, sieviete beidzot atrod otrā tipa vīrieti, kurš ir gatavs audzināt viņas bērnu no iepriekšējās laulības. Cits gadījums, kad aprecās uzreiz ar otrā tipa vīrieti un pēc tam atrod alfa tēviņu un otrā tipa vīrietis par to nemaz neuzzina un nodzīvo visu dzīvi, domādams, ka tas ir viņa bērns.

Tie, kas ir izlasījuši tik tālu, droši vien jau ir sapratuši, ko es vēlos pateikt. Tieši tā, uzturlīdzekļi lielāko ties tiek prasīti no vīriešiem, kuru funkcija sabiedrībā nav audzināt bērnus, bet cīnīties, attīstīt zinātni, vadīt cilvēkus uz noteiktu mērķi, radīt kaut ko jaunu, dominēt pār citiem utt. Tas ir tāpat, ja mēs liktu maksāt cilvēkiem ar mazu augumu par to, ka viņi ir maza auguma. Šķiet nepareizi, bet diemžēl, kad runa notiek par bērna uzturlīdzkļiem, cilvēkos ieslēdzās šablonizētā domāšana un tiek atskaņoti presē popularizētie mīti un kļūdainie viedokļi.

Tik pat absurdi ir pārmest šiem vīriešiem, ka viņi ir bezatbildīgi un nerūpējās par ģimeni, ka viņi nav pakļauti sievietei laulībā un visu laiku mūk prom pie citas sievietes. Tā ir viņu būtība, viņi nevar būt vainīgi par to, ka nav otrā tipa vīrieši, jo viņiem sabiedrībā nav funkcija audzināt bērnus. Papildus tam, sievietei tiek iedots milzīgs bomis, ko sauc par tiesībām prasīt uzturlīdzekļus. Bet sievietēm vienmēr ir pa maz, jo tas bomis nestrādā, tāpēc tiek prasīts aizvien lielāks bomis, vēl lielākas tiesības kaut ko ierobežot vai atņemt. Šeit notiek pretreakcija un vīrieši sāk izvairīties no maksāšanas, jo instinktīvi viņi jūt, ka viņiem nav pienākums par to maksāt, savukārt tie vīrieši, kas ir zem tupeles kopā ar aptrakušām sievietēm pieņem vēl stingrākus likumus, kuri atkal nestrādā un neviens neiedziļinoties problēmā, atkal rosina pieņemt vēl stingrākus likumus.

Kādreiz cilvēki atgriezīsies pie poligāmā ģimenes modeļa, jo, starp citu, tas atrisinātu kaudzi psiholoģisku un sociālo problēmu, jo cilvēks ir poligāms pēc savas būtības un cieš no tā, kad nevar to realizēt. Kamēr mēs vēl neesam tur atgriezušies, ir vienkāršs risinājums, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, atcelt uzturlīdzekļus un noteikt fiskētas izmaksas sievietei par bērnu, kamēr tas nesasniedz pilngadību. Mēs kā sabiedrība, it sevišķi Latvijā, kur ir negatīvs iedzīvotāju pieaugums, esam ieinteresēti, lai cilvēki pēc iespējas brīvāk un vairāk stātos dzimumattiecībās un radītu bērnus, jo tie bērni pēc tam mums maksās pensijas. Man nav nekas pretīm, ja daļa manu sociālo iemaksu kopējā sistēmā aizietu pilnīgi svešam bērnam, jo kopumā es no tā berna samakātajiem nodokļiem un iemaksām nākotnē tik un tā iegūšu. Tas arī ļautu sievietēm izvēlēties vīriešus nevis pēc mantiskā cenza, bet pēc gēnu stipruma cenza, kas atbilstu dabā noteiktajai kārtībai, tādējādi efektīvi darbotos kā mehānisms.

Lūk arī risinājums lielajai problēmai, jo bērnu radīšana ir jūtas, emocijas un mīlestība, savukārt naudas attiecības iznīcina to visu un raisa cilvēkos tikai un vienīgi negatīvas emocijas un izpausmes, tāpēc sabiedrībai ir jāatbrīvojas no cilvēku sišanas ar bomi par to, ka viņi ir alfa tēviņi, nevis otrā tipa vīrieši.

Ko noteikti nedrīkst darīt attiecībās?


Reizēm sanāk tikties ar draugiem, kad kādam no viņiem līdzi ir meitene, ar kuru viņi ir klasiskajās attiecībās un bieži var novērot pilnīgi nepareizu rīcību no vīrieša puses, ko nekad nedrīkst darīt attiecībās ar meiteni. Ņemot vērā, ka nesen šādu ainu man nācās novērot, nolēmu padalīties blogā ar savām pārdomām. Šis ieraksts neatbilst klasiskajai izpratnei par attiecībām, kad vīrietis ir zem sievietes tupele, tieši otrādi, uzrakstīšu, ko nedrīkst darīt, lai zem tās nepakļūt.

1. nekad nedrīkst nest meitenes somiņu, nekādā gadījumā, tu neesi kalps, ja meitene vēlas, lai viņas somiņu kāds nesā, tās ir viņas problēmas;

2. nekad nedrīkst risināt meitenes problēmas, ja viņai kaut ko vajag, lai risina pati, jo visi ir pieauguši cilvēki un attiecības ir domātas priekš emocionālās pasaules, nevis kāda cilvēka noalgošanai uz pilnu darba slodzi;

3. nekad nemaksā par meiteni, ja pat esi ilgstošās attiecībās ar viņu, jo tu taču parasti nemaksā par saviem draugiem, ar kuriem esi bieži vien vēl ilgākās attiecībās;

4. nekad nenostādi savus draugus zemāk par meiteni, ja meitene piezvana un tu esi kopā ar draugiem, viņai nepaveicās un būs vien jātiekas ar mani citā laikā, jo esmu aizņemts vai, lai brauc pie mums un iesaistās kopīgā pasākumā;

5. nekad neved meiteni uz mājām, ja tas tev nav pa ceļam, ja negrib braukt ar taksi, tad vienīgā iespēja ir palikt pie manis, ja šāds variants man ir interesants un viņa ir labi uzvedusies;

6. nekad nesaki neko sliktu par saviem draugiem meitenes klātbūtnē, ja pat draugu lokā mīli pasmieties par kādu no draugiem, tad meitenes klātbūtnē tavi draugi ir vislabākie un foršākie cilvēki uz pasaules;

7. vienmēr meitenei velti ne vairāk uzmanības kā pārējiem, jo priekš tevis visi ir vienādi, viņai nav nekādas priekšrocības attiecībā uz jebkuru no taviem draugiem;

8. nedrīkst izrādīt samākslotas rūpes un līst ar debīliem jautājumiem, piemēram, kā tu jūties, vai tev šeit patīk, ko tu esi tik bēdīga utt., tev uz to ir vienalga, neviens ar varu netiek turēt un, ja kādam nepatīk, vienmēr var doties prom, pie tam šādā veidā tu sevi nostādi zemāk par sievieti un šādi vīrieši no malas izskatās nožēlojami un neinteresanti sievietēm. Vienīgais veids kā vari novērst situāciju, kad meitenei ir garlaicīgi, bet tu vēlies, lai viņa paliek, tas ir ieinteresēt viņu ar kādu provocējošu jautājumu vai neordināru tēmu, liekot viņai par to stāstīt un uzdodot viņai jautājumus, iesaistot viņu sarunā un procesā;

9. nekad neizsmēj meiteni citu klātbūtnē un nevērtē viņu pēc viņas īpašībām, vienīgi par ko var smieties, tā ir kaut kāda rīcība un jokiem jābūt pozitīviem, nevis aizskarošiem;

10. nekad nerisini attiecības draugu priekšā ar meiteni, tāpat nekad nesūdzies par meiteni saviem draugiem un meitenei par saviem draugiem.

Šeit centos apkopot to, kas tiešām iekrīt acīs un, kas nekādā gadījumā nav pareizi, ja ir vēlēšanas viedot attiecības, kurās ir cieņa vienam pret otru un, kur abi ir kopā tāpēc, ka mīl viens otru, nevis viens ir otra kalps un pilda jebkādu citu funkciju, nekā emociju radītājs.

 

Kā zināt vai meitene tevi mīl?


Kaut kā pirmsvēlēšanu periodā visas tēmas ir par politiku, jo aitas un auni cenšās ievēlēt sev vilkus, kuri pēc tam tās un tos dīrās un ēdīs. Tāpēc nolēmu uzrakstīt kaut ko pilnīgi atšķirīgu no politikas. Šovakar par jūtām. Lūgums tiem, kuri tic ģimenes institūtam un kuriem ir laimīgas ģimenes, tālāk nelasīt, jo tas nonesīs jumtu, kas jūsu gadījumā nav vajadzīgs, jo jūs jau esat laimīgi. Bet priekš pārējiem, uz priekšu.

Klasiskā pasaka, ko mums māca no bērnības ir tāda, ka mēs izaugsim, atradīsim savu īsto un vienīgo, iemīlēsi viņu, viņa iemīlēs tevi, nopirksi viņai puķes, aizvedīsim uz restorānu un kino, nopirksi dzīvokli, kur abiem dzīvot, aprecēsies, tad sāksi nodarboties ar viņu ar seksu, radīsiet abi bērnus un dzīvosiet laimīgi. Kāpēc tieši tāda pasaka tiek stāstīta visiem sākot no mazām bērnu dienām, grūti pateikt, bet nekādas citas alternatīvas netiek dotas, ir tikai viens ceļš ejams.

Tagad par mīlestību. Mēģināts ir visādi, gan tikties ar meitenēm visu viņām izmaksājot, gan tikties nemaksājot ne par ko, pat ne par sevi un secinājums pēc visa ir ļoti interesants. Kas notiek, ja tiek mēģināts veidot attiecības pēc klasiskā, iepriekš aprakstītā modeļa. Tu satiec meiteni, sāc komunikāciju ar viņu, paiet kādas laiks, tad pieņem lēmumu, ka ir laiks pamēģināt viņu kaut kur uzaicināt. Pats aicināšanas brīdis ir trauksmains. Vienu no vairākām reizēm kāda no meitenēm piekrīt. Tad tu sāc meklēt vietu, kur viņu aizvest. Izdomā, tad norunā laiku, protams, lai viņai būtu ērti. Ja restorāns nav īpaši populārs, vietu var nerezervēt, bet, ja tā ir kāda pazīstama vieta, rezervē galdiņu. Norunātā laikā, skaisti apģērbies, nopērkot pa ceļam puķes, tu steidzies uz randiņu. Protams, viņa kavē, jo ne jau viņai tas ir vajadzīgs. Pēc kāda laika viņa atnāk, tu noignorē kavēšanos un uzdāvini viņai puķes. Sākumā viennozīmīgi tu vēl viņu neņem aiz rokas, jo tas vēl nav atļauts. Ejot atsevišķi, meiteni ir jāizklaidē ar interesantām sarunām, panākot to, lai viņa smaida un viņai ir labi. Aizejot uz restorānu, tu sēdi, uztraucies, vai viss ir labi, protams, beigās par visu samaksā. Pēc tam vēl kāda maza pastaiga un tu viņu iesēdini taksī vai pavadi līdz transportam un tad iestājās gaidīšanas laiks. Pēc kādām pāris stundām vai dienām tu saņemies viņai uzrakstīt ar cerību, ka viņa atrakstīs. Viņa savukārt visu vakaru un turpmāko laiku vērtēs, kā tu viņu esi izklaidējis, cik gādīgs un dāsns esi bijis, kāds ir tavs statuss, intelekts un vai vispār esi viņas cienīgs. Beigās viņai ir iespēja, vai nu novērtējot visu, akceptēt, ka atbilsti viņas kritērijiem, vai arī noraidīt, jo neatbilsti viņas standartiem un kritērijiem.

Un tagad patiesība par to, kāpēc esmu atteicies no augstāk aprakstītā modeļa. Tur ir vairākas problēmas, bet pats svarīgākā – tur nav mīlestības no meitenes puses. Tu tajā, klasiskajā, randiņa modelī ieguldi ļoti daudz resursu un priekš tevis tas ir svarīgi, savukārt, meitene šajā gadījumā iegulda stipri mazāk, ja iegulda vispār, izņemot savu “dārgo” laiku pāris stundu garumā. Līdz ar to, tev emocionālais fons ir daudz lielāks, un ļoti liela iespēja, ka varētu rasties arī kādas patiesas jūtas. Savukārt no malas skatoties, priekš metienes tu esi kārtējais puisis, kurš skaidra viņai pakaļ, visu dara priekš viņas un atļauj viņai pieņemt lēmumu, jo viss tiek pozicionēts tādā veidā, itkā šī tikšanās, restorāns un pārējais ir vajadzīgs tikai tev, savukārt viņa atnāca aiz gara laika. Pie šādas konstrukcijas, tu uzreiz demostrē un arī nostādi meiteni dominējošā stāvoklī un kļūsti par to, pār kuru dominē. Ņemot vērā, ka meitenēm pēc dabas patīk stipri, pārliecināti un ar stipru raksturu vīrieši, tu pie šāda modeļa esi zaudējis jau tajā brīdī, kad sāki veidot šāda veida komunikāciju ar tālākām darbībām. Meitene nekad patiesi nemīlēs un negribēs vīrieti, kurš ir zem viņas un pār kuru viņa dominē.

Kas notiek klasiskā randiņa gadījumā? Tu visu laiku sevi reklamē un centies parādīt, ka būsi priekš meitenes labākais viņas aizgādnis, kurš par viņu rūpēsies, sargās, uzturēs, palīdzēs un klausīs. Savukārt meitene cenšās sevi pēc iespējas dargāk pārdot, sākot ar ķermeni, beidzot ar apģērba gaumi un manierēm, ja tādas ir. Šajā gadījumā sēž divi cilvēki un tirgojās, kurš kuram vairāk piesolīs un varēs piedāvāt. Sieviete sola skaistu ķermeni un seksu, bet vīrietis materiālos labumus. Ja maksātspēja ar piedāvājumu sakrīt, tad pāris aprecās un veido ģimeni, kas pēc tam 40% gadījumā izjūk, par ko es rakstīju rakstā par laulības izjukšanu.

Vai redzējāt kalsiskā randiņa un attiecību veidošanas modelī kaut kur mīlestību un jūtas, par ko mums raksta visos romānos un rāda visās romantiskās filmās? Reālajā dzīvē jūs neko tādu tur neatradīsiet. Nē, šajā gadījumā ir pavisam cita vērtību skala, uzvedības un attiecību rāmis un citi mērķi. Pilnīgi pretēji ir gadījumos, kad necenties meiteni “nopirkt”, bet gan izveidot ar viņu dažāda veida emocionālas saiknes, taisot kopīgus piedzīvojumus un prasot no viņas ieguldīt attiecībās, taja skaitā arī materiāli, jo attiecības ir kaut kas tāds, kas vienādi vajadzīgs jums abiem, jo jūs abi tajās vēlaties atrasties.

Es, piemēram, jau vairākus gadus nekad nemaksāju par meitenēm, ne kur. Tieši pretēji, katrs maksā par sevi vai pasaku, ka man būs ļoti patīkami, ja apmaksāsi biļetes vai restorānu. Un patiesībā, tiešām, ir patīkami. Nekad neplānoju randiņus un tikšanās reizēs viss notiek spontāni. Un te rodas jautājums, kā meitenes uz to parakstās? Ļoti vienkārši, starp mani un viņām ir jūtas. Mums abiem tajā brīdī ir labi no tā, ka esam kopā viens ar otru un vienalga, vai ejam uz parku, vai uz dārgu restorānu vai stāvam visu vakaru vārturūmē, jo līst lietus, tāpēc, ka jebkurā gadījumā mums būs piedzīvojumi un plašs jūtu spektrs, jo, kad ir patiesas un dziļas jūtas, viss pārējais kļūst mazsvarīgs. Lūk arī atbilde uz jautājumu kā zināt vai meitene tevi mīl. Ja meitene iet tev līdzi, neprasot, kur mēs ejam, ja viņai ir vienalga tavs materiālais stāvoklis, jo viņa uz tevi neskatās, kā uz labklājīgas dzīves nodrošinātāju, bet gan kā uz puisi, kurš viņu mīl un puisi, ko viņa mīl un grib mīlēt, līdz ar to nav cita iemesla, kāpēc viņa ir kopā ar tevi, kā tikai jūtas. Jo šajā gadījumā tikai jūtas ir motivātors jebkam starp abiem notiekošajam.

Pareizais jautājums


Saņēmu jautājumu no pazīstamas meitenes, kas tev manī nepatīk vai kaitina. Skaidrs, ka uz tāda veida jautājumiem nekādā gadījumā nedrīkst atbildēt un, protams, tas arī netika darīts. Papildus tam, jāatdzīst, ka pats jautājums netika uzdots pareizi, jo jebkuras cilvēka īpašības kaut kādos apstākļos var patikt vai nepatik. Piemēram, braucot izklaidēties, var šķist, ka pārlieku liela pasākuma plānošana ir garlaicīga, savukārt ejot pārgājienā, noteikti novērtēsi cilvēka īpašību, kas ir skrupuloza plānošana un iespējamo apstākļu analizēšana. Līdz ar to pēc pašas būtības jautājums bija nepareiz, labi zinot ar kādu mērķi tas tika uzdots, kā rezultātā, atbildot uz šo jautājumu, pati atbilde vienmēr ir nepareiza un tas, kurš to dara, zaudē.

Kāds jautājums būtu pareizs? Sākumā jāsaprot, kas ir kaisle un mīlestība, vai arī jebkādas citas cilvēciskās attiecības ārpus profesionālās sfēras. Tās ir emocijas. Līdz ar to svarīgi otrā cilvēkā mācēt izraisīt emocijas, un nav no svarīgi vai emocijas ir pozitīvas, vai negatīvas, jo kvalitatīvās attiecībās ir nepieciešamas abas. Jā, tieši tā, abas. Ja visu laiku būsi pozitīvs, apnikisi, negatīvs, tas pats. Līdz ar to pareizais jautājums būtu tāds, kādos apstākļos un kādas manas īpašības spēj tevī radīt visspilgtākās emocijas? Un šeit atkal nav vienas pareizas atbildes, jo apstākļi ir dažādi, tāpēc sākumā ir jāreaģē uz esošajiem apstākļiem, visu laiku domājot, kā, izmantojot apkārtējo, radīt cilvēkā jebkādas emocijas, ideālā gadījumā, pārmijus pozitīvas un negatīvas.