Vakcinācija un tās pretinieki (19. gs. vēsture)


Šodien mēs saskaramies ar lielu skaitu vakcinācijas pretiniekiem. Patieso cilvēku skaitu, kas ir pret vakcināciju mēs ieraudzījām, kad tika izstrādātas un laistas apgrozījumā vakcīnas pret Covid19. Neskatoties uz to, ka ir pierādīts ar desmitiem pētījumu, ka riski, kas saistīti ar vakcināciju ir simtiem reižu zemāki, nekā saslimstot ar koronavīrusu, cilvēki turpina nevakcinēties, ticot, ka nesaslims ar šo bīstamo slimību. Šajā gadījumā izvēle ir aptuveni tāda, jums naktī no punkta A jānokļūst ar kājām uz punktu B, viens ceļš ved caur tumšu, biezu mežu, kurā dzīvo vilki, mežacūkas un lāči, bet otrs ceļš ved pa pilsētas centrālo ielu, kur ir daudz cilvēku un mašīnu. Vakcinējoties tiek izdarīta izvēle iet pa pilsētas ielu, nevakcinējoties, iziet pa nakti cauri šim tumšajam mežam. Iespējams, izejot caur mežu viss būs kārtībā, bet pastāv liela varbūtība, ka cilvēku saplosīs vilki, lāči vai mežacūkas. Bet šis ir tikai ievads, interesanti, ka vakcīnu aktīvi sāka lietot jau 19. gadsimtā, bet tie laiki ar mūsdienām maz ar ko atšķiras. Neliels ieskats vēsturē.

Pirmā nopietnā cilvēku vakcinācija sākās 19. gadsimtā, kad tika izstrādāta vakcīna pret bakām. Tika atklāts, ka inficējot bērnus ar bakām, izmantojot limfas no govju baku tulznas, kas atrodamas govju tesmeņos, varēja pasargāt bērnus no saslimšanas, tādējādi izglābjot bērnu un pieaugušo dzīvības. Šo atklāja Edvards Dženners, kas bija ārsts un zinātnieks Anglijā un nodarbojās ar cilvēku ārstēšanu no bakām. Neskatoties uz to, ka zinātnieks radīja ļoti labu un progresīvu tehnoloģiju, viņš praktiski uzreiz saņēma ļoti nopietnu kritiku no zinātniskās aprindas, baznīcas, daudziem politiķiem un vienkāršiem ierindas cilvēkiem. Baznīca iebilda pret vakcināciju, jo uzskatīja, ka dzīvnieka audu ievietošana cilvēkos ir pret dieva gribu un robežojas ar sātanismu. Daudziem cilvēkiem bija vienkārši bail un viņi uzskatīja, ka bakas nav liela problēma sabiedrībā un ar to ir maza iespējamība saslimt. Kad Anglijas valdība sāka runāt par obligātu vakcināciju, lai izglābtu bērnus un pieaugušos no nāves, tad radās cilvēku kustība, kas uzskatīja, ka piespiedu vakcinācija ir cilvēku brīvību ierobežošana. Atgādināšu, ka atšķirībā no citām valstīm, Anglijā toreiz bija faktiski republika, parlamentārā vara un liberālisms ar neatkarīgu tiesu sistēmu un samērā augstu vārda brīvību.

Neskatoties uz protestiem, 1853. gadā Anglijā tika pieņemts Vakcinācijas likums, kas noteica obligātu pienākumu no 1853. gada 1. augusta vakcinēt visus bērnus no bakām vecumā no 3 mēnešiem līdz 14 gadiem. Vecākiem, kas atteicās to darīt, tika piemērots sods. Rezultātā 1860. gadā bija redzams, ka ir būtiski kritusies bērnu mirstība no bakām. Ļoti interesanti, ka Anglijas parlamentā bija diskusija par to, vai nepieciešams piemērot sodu par atteikšanos vakcinēt bērnus. Arguments bija vienkāršs, ja vakcinācija ir brīvprātīga, tad baku izplatība samazinās būtiski lēnāk nekā valstīs, kur vakcinācija ir obligāta. Ar parlamenta sēdes aprakstu var iepazīties Anglijas parlamenta mājas lapā. [1]

Anglijā, līdzīgi kā Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota biedrība ar nosaukumu “Anti vakcinācijas līga”, kura atvēra pārstāvniecības visā Anglijā un publicēja presē savas pārstāvniecību adreses. [2] Šī biedrība nodarbojās ar aktīvu aģitāciju pret vakcināciju un parlamenta kritiku, kurš pieņēma Vakcinācijas likumu. Tika rakstīti neskaitāmi raksti avīzēs. Ļoti aktīvi tika propagandētas dogmas un meli. Piemēram, ka potējot vakcīnu, bērni var pārvērstiem par lopiem, vai ka var pieaugt ragi un govju nagi. Anti vakcinācijas līga sarīkoja protesta akcijas pa visu Angliju, piemēram, Lesterā 1885. gadā protestos piedalījās ap 80 tūkstošiem cilvēku, kas priekš tās iedzīvotāju skaita, kas toreiz bija ap 200 tūkstošiem, bija ļoti daudz. Tas ir tāpat, ja Rīgā šodien izietu 240 tūkstoši.

Ļoti interesanta bija baznīcas pozīcija. Tā ticēja dievam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja sātanam, kura esamība nav pierādīta, tā ticēja aizkapa dzīvei, kuras esamība nav pierādīta, tā ticēja eņģeļiem, kuru esamība nav pierādīta, tā ticēja ellei, kuras esamība nav pierādīta, bet neticēja un iestājās pret vakcināciju, kuras efektivitāte bija zinātniski pierādīta. Mūsdienās, vismaz Latvijā, baznīca baidās klaji iestāties pret Covid19 mēriem vai vakcināciju un oficiāli to atbalsta, bet ņemot vērā, ka arī starp mācītājiem ir vakcinācijas pretinieki, baznīca nevēršot pret viņiem nekādas sankcijas, kā minimums tiem netraucē un klusībā atbalsta.

Nobeigumā varu tikai atzīmē, ka 19. gadsimtā Anglijā un 21. gadsimtā Latvijā sabiedrība lielā mērā attiecībā uz vakcinācijas jautājumu neatšķiras. Mums ir politiķi, kas savu politisko karjeru veido vienīgi uz lozungiem pret vakcinēšanos, mums ir daudz grupas sociālos tīklos, kas melo par vakcīnām un epidēmiju, mums ir cilvēki, kas vienkārši baidās no vakcīnas un mums ir valsts, kas plāno ieviest sankcijas par atteikšanos vakcinēties. Ja kāds saka, ka vēsture atkārtojas, tad šoreiz viņam būs pilnīga taisnība. Pozitīvais visā ir tas, ka beigu beigās ar vakcīnas palīdzību tika uzveiktas bakas un būtiski samazināta bērnu mirstība. Noteikti tiks uzvarēts arī Covid19, bet pašlaik atrodamies kaut kur pa vidu šim ceļam.

[1] https://api.parliament.uk/historic-hansard/commons/1853/jul/20/vaccination-extension-bill
[2] https://www.historyofvaccines.org/index.php/content/anti-vaccination-leagues-british