Nebeidzamās mokas


Daudzas cilvēka kaites rodas no sēdēšanas un mazkustīga dzīves veida. Cilvēki nepārtraukti strādā, jo nevar atļauties to nedarīt, lai nezaudētu esošo labklājības līmeni. Mēs paverdzinām dzīvniekus, turot tos mokošos apstākļos no dzīves sākuma līdz beigām, lai rezultātā no tiem izspiestu visus dzīvības resursus vai tos apēstu. Dažāda veida pandēmijas, no holēras un mēra līdz gripai un koronavīrusam izmanto mūsu ķermeņus, lai vairotos un saslimdinātu citus cilvēkus. Kāpēc tas tā notiek un kas cilvēku vēsturē aizgāja pa nepareizām sliedēm, ka esam nonākuši līdz šādam stāvoklim. Šoreiz nelielas pārdomas par pagātni un tagadni.

Akmens laikmetā un arī vēlāk līdz sākās agrārā revolūcija, cilvēku dzīve bija samērā noslēgta viņa grupā. Cilvēki, protams, komunicēja ar citiem cilvēkiem, ārpus savas cilts vai mazākas grupas, bet tas notika gaužām reti. Pašas ciltis vai grupas bija mazas. Cilvēki neturēja pie sevis lopus un vienīgā saskarsme ar dzīvniekiem bija medību laikā. Rezultātā nekāda veida slimības nevarēja plaši izplatīties, tādas slimības kā gripa, mēris vai koronavīrusi vienkārši starp cilvēkiem nebija, jo nebija pietiekams cilvēku blīvums, lai tās varētu izplatīties, kā arī toreiz vēl nebija notikusi transmisija no dzīvniekiem uz cilvēkiem, iepriekšminēto iemeslu dēļ.

Pirms agrārās revolūcijas, cilvēkam vajadzēja vairāk prasmju un zināšanu, lai nodrošinātu savu un grupas izdzīvošanu. Cilvēks nemitīgi pārvietojās, lai meklētu resursus. Papildus tam, cilvēki jau no dzimšanas gājuši cauri ģenētiskai atlasei, kad vārgus vai kroplus bērnus vecāki nogalināja agrīnā vecumā, līdz ar to, pieaudzis cilvēks bija ļoti spēcīgs un vesels. Tādējādi rezultātā bija nemitīgā kustībā esošo cilvēku grupa ar zinošiem un prasmīgiem cilvēkiem. Interesanti, ka toreiz cilvēka intelekts un smadzeņu apjoms varēja būt pat lielāks nekā mūsdienās, jo pašlaik mums nav nepieciešamas tik attīstītas smadzenes.

Medības notika regulāri, bet tās tika veiktas vidē, kur dzīvoja dzīvnieki. Piemēram, ganās stirnas, cilvēki savācās, izstrādāja stratēģiju un nomedīja pāris stirnas. Dzīvnieka dzīve tajā pašā laikā bija laimīga, līdz brīdim, kad tas tika noķerts. Dzīvnieks bija brīvs savā izvēlē, varēja vairoties, skraidīt apkārt, komunicēt ar citiem dzīvniekiem, īsāk sakot, izbaudīt dzīvi. Pēc agrārās revolūcijas dzīvnieku dzīvē nebija nekādu laimīgu brīžu. Tos nemitīgi turēja verdzībā no dzimšanas līdz pat nāvei. Sita, kropļoja, pārbaroja un beigās nokāva. Līdzīgi kā mūsdienās, kad liellopiem un arī citiem zvēriem, kas tiek audzēti patēriņam, ir tikai un vienīgi mokas, to dzīvē nav neviena laimīga brīža.

Rezultātā cilvēks, it kā uzlabojot savus dzīves apstākļus, pārejot no savācējbiedrības uz ražotājsabiedrību, patiesībā tos pasliktināja gan sev, gan apkārtējām dzīvām būtnēm. Akmens laikmetā cilvēkam nebija jāstrādā, viņš pats brīvi pieņēma jebkuru lēmumu savā dzīvē un vienīgās viņa rūpes bija savas un grupas pastāvēšanas nodrošināšana, kas aizņēma mazākus resursus, nekā tiek patērēti mūsdienās, jo viņiem nebija jāpavada 40 stundas darbā katru nedēļu visa mūža garumā. Nebija nopietnu epidēmiju vai pandēmiju, jo cilvēki dzīvoja noslēgti viens no otra un bez regulāras saskarsmes ar dzīvniekiem, nevarēja notikt vīrusu un baktēriju transmisija. Cilvēki nebija vergi un tāpēc viņi bija laimīgi.

Reizēm, lai saprastu, kas notiek mūsdienās, ir jāieskatās vēsturē. Pie mūsdienu mainīgās pasaules patiesībā nemainās tikai viens lielums – cilvēks. Ja mēs labiekārtojam māju, nopērkam elektroniskos priekšmetus, izdomājam jaunus nodarbošanās veidus, mēs tik un tā paliekam tie paši cilvēki, kas tikai 14 tūkstošus gadus atpakaļ dzīvoja mazās apmetnēs, vāca apkārt pieejamos resursus un dzīvoja pavisam citu dzīvi, kāda tā bija simtiem tūkstošu gadus iepriekš. Pagātnes un tagadnes dzīves modeļu salīdzināšana ir spējīga atklāt daudzu mūsdienu problēmu cēloņus un, iespējams, rast arī risinājumus. Mēs esam izveidojuši pasauli, kur visi dzīvo nebeidzamās mokās, nerealizējot savas instinktīvās vēlmes un nemitīgi mokot dzīvniekus. Par labklājību mēs patiesībā maksājam ar savām dzīvēm.