Pārdomas par vīrusu, attālinātu darbu un citām lietām


Kaut arī pavasara saule aizvien biežāk apspīd dzīvojāmo telpu logus, patīkami izgaismojot uz plauktiem sakrājušos putekļus, tomēr nav iespējams pilnībā izbaudīt pilsētas dzīvi, kas saistīta ar kafeinīcu un restorānu apmeklēšanu. Tam visam par iemeslu ir koronavīruss un ar to saistītie ierobežojumi. Neskatoties uz to, ka mājās nākas pavadīt vairāk laika, tieši bloga rakstīšanai ir aizvien grūtāk atrast spēkus un motivāciju, jo arī bez tā pie datora tiek pavadīts ilgs laiks. Līdz ar to, ar pēdējiem spēkiem un vēl nezaudēto ievdesmu uzrakstīšu savas pārdomas par šo visnotaļ neparastu un reizēm interesantu periodu.

Darbs no mājām varētu tikai izklausīties forši un zinu vairākus cilvēkus, kas vienmēr to ir vēlējušies darīt, bet kaut kādu apstākļu dēļ viņiem tas neizdevās. Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad šādi cilvēki var realizēt savas senākās velmes. Es noteikti nepiederu pie iepriekšminētās cilvēku grupas, jo ceļš no mājām uz darbu un atpakaļ ir kā robežšķirtne starp divām pilnīgi dažādām pasaulēm, kur vienā var nodarboties ar to kas patīk, bet otrā jāpilda izvirzītie uzdevumi un jāsasniedz uzstādītie mērķi, kas ne vienmēr sakrīt ar to, ko noteiktā brīdī gribētos darīt. Protams, darbs no mājām ļauj labāk izgulēties, bet mazāka svaigā gaisa un saules starpu deva negatīvi kompensē laba miega ieguvumus.

No valdības puses ir rekomendācijas cilvēkiem neiet no mājām un pēc iespējas mazāk fiziski kontaktēties ar cilvēkiem, savukārt noteikti nav aizliegts staigāt pa ielu, parkiem un mežu, tāpēc tas ir jāizmanto. Tāpat sporta klubu neesamība cilvēkus rosina vairāk nodarboties ar sportu ārā, kas ir pozitīvi pats par sevi. Šādu skrējēju un vingrotāju ir parādījies ļoti daudz.

Par esošajiem ierobežojumiem gan var nedaudz pasmieties. Veikalos ir ieviests 2 metru noteikums, kad viens cilvēks otram nedrīkst tuvoties vairāk par šo distanci. No otras puses, neviens arī nesoda un nekontrolē, tāpēc, ja pat kāds ļoti vēlēsies šo noteikumu ievērot un pats neies nevienam klāt, noteikti kāds cits pienāks no mugurpuses, lai ātri paķeru greipfrūtu vai kādu citu preci. No otras puses, sapmērā neloģiski ir ievērot 2 metru distanci veikalā un, uzreiz izejot no tā, iekāpt sabiedriskajā transportā, kur ne tuvu nav 2 metru distance, bet reizēm par 50 centimetru distanci ir grūti ievērot. Parodoksāli ir tas, ka samazinoties cilvēku skaitam, Rīgas satiksme izdomāja samazināt sabiedriskā transporta daudzumu, lai nodrošinātu tā labāku aizpildīšanu un efektivizētu pārvadājumus. Tieši visu valdības pasākumu mērķis ir samazināt cilvēku saskarsmi vienam ar otru, bet transporta pakalpojuma sniedzējs seko instinktīvai, bet šajos apstākļos nepareizai loģikai.

Par pašiem ierobežojumiem. Šeit ļoti interesanti būs pavērot cilvēku rīcību. Ja ierobežojumu sākumā, lielākā daļa cilvēku saprot to nepieciešamību un atbalsta sēdēšanu mājās, tad grūti ir prognozēt cilvēku rīcību, kad laukā būs virs pluss 10 grādiem pēc Celsija un saslimušo skaits nepieaugs vai pieaugs pa 3 cilvēkiem dienā, jo masveida cilvēku izolācija noteikti dos savus pozitīvos rezultātus. Tajā brīdī, kad lielākā daļa sāks domāt, ka viss ir aiz muguras un visi ierobežojumi būtu jāatceļ, tad iespējams sāksies salimšanas otrais vilnis, jo palielināsies cilvēku saskarsme vienam ar otru. Redzēsim kā būs realitātē, bet jautājumi ir, un pētījumi, kurus internetā var atrast lielā daudzumā, ļauj izdarīt visdažādākos pieņēmumus un raisa visdažādākās šaubas.

Starp citu, manā ieskātā, mērķis, kāpēc cilvēki tiek aicināti izolēties no apkārtējās vides, ir nevis, lai pasargātu cilvēkus no saslimšanas, bet lai nepārslogotu medicīnas iestādes. Kāpēc tas ir svarīgi? Kaut arī liela cilvēku daļa nav riska grupā, kad vīruss varētu radīt nopietnas veselības sekas, pati par sevi medicīnas sistēmas pārslodze, kā tas notiek Itālijā, var liegt iespēju jebkuram izmantot medicīnas pakalpojumus citu slimību ārstēšanai un tādā gadījumā, jebkura cita trauma vai saslimšana, kas nav saistīta ar koronavīrusu, bet kuras ārstēšanai nepieciešami medicīnas pakalpojumi, var būt nepieejami un cilvēki mirs vienkārši no tā, ka laicīgi nav saņēmuši nepieciešamo medicīnas palīdzību. Līdz ar to valdības mēri un aicinājumi ir loģiski no daudzām pusēm un ir jēga tos ievērot.

Īsumā tādas ir manas pārdomas par šo tēmu. Tiešām šī situācija ir kaut kas jauns un katram no mums ir iespēja iejusties kādas postapokalipses grāmatas vai filmas sižetā, lai izbaudītu, kā tas ir īstenībā. Šis vīruss viennozīmīgi mainīs pasauli. Tiks mainīts cilvēku saprāts un attieksme pret notiekošām lietām. Šis ir noteikti labākais laiks, lai valstij kardināli uzlabotu medicīnas sistēmu, bet cilvēkiem pašdisciplīnu.

Feminisms – bez puķēm un ļoti svarīgs


Jau kādu laiku vēlējot uzrakstīt par ļoti svarīgu tēmu mūsdienās, kas skar lielu iedzīvotāju masu, precīzāk, aptuveni pusi. Šī tēma iet kopā ar 8. martu, kas ir starptautiskā sieviešu diena. Par to rakstīju pagājušajā gadā, kad detalizēti izklāstīju savu pozīciju saistībā ar šīs dienas atzīmēšanu un puķu dāvināšanas aplamību. Tāpēc turpinot aizsākto tradīciju, šajā rakstā nedaudz par feminismu no vīriešu skatu punkta, jo šis rakurs vienmēr paliek nepiedodami aizmirsts.

Vārds sieviete ir ļoti daudzšķautnains. No vienas puses tas var nozīmēt bioloģisko dzimumu, no otras puses sociālo stāvokli. Jāatgādina, ka agrāk sievietes bija būtiski ierobežotas savās tiesībās, kā, piemēram, tiesības vēlēt, kas Francijā tika piešķirtas tikai 1945. gadā vai tiesības šķirties, kas, piemēram, Maltā tika piešķirtas tikai 2011. gada oktobrī. Arī mūsdienās atbilstoši ANO datiem 2.7 miljardu sieviešu dzīvo praktiski bez lielas daļas būtisku tiesību. Piemēram, Pakistānā arī šodien sieviete pirms laulībām pieder savai ģimenei un, gadījumā, ja sieviete apprecas ar vīrieti, kuru nav akceptējusi sievietes ģimene, sievietei draud nāves sods, ko izpildīs kāds no viņas ģimenes locekļiem un praktiski tāds noziegums netiks izmeklēts no varas iestāžu puses.

Kā redzam, tad feminisms un cīņa par sieviešu tiesībām bija un ir aktuāla tēma. Tie, kas pret to iestājās, vai nu nezina faktisko situāciju sieviešu tiesību jomā, vai arī slepus vēlas būt izredzētiem pēc dzimšanas fakta un vērst vardarbību pret sievietēm. Starp citu, mani personīgie novērojumi liecina, ka feminisma idejas starp vīriešiem kļūst aizvien populārākas, jo patiesībā sirds dziļumos neviens nevēlas kādu apspiest un šeit viennozīmīgi ir svarīga loma jau no bērnības audzināšanas procesam un izglītošanai ne tikai skolā, bet arī ģimenē.

Feminisms pēc definīcijas ir sociāla un politiska kustība, kurai par pamatu ir ideoloģija par sieviešu vienlīdzību politiskā, ekonomiskā un sociālā jomā. Politikā, tas nozīmē, būt faktiskām tiesībām vēlēt un tikt ievēlētām, veidot nevalstiskas organizācijas un partijas, piedalīties un rīkot gājienus un piketus. Nodrošināt tādu tiesisko vidi, lai likumā nebūtu diskriminācijas un valsts praksē aizsargātu sieviešu tiesības. Ekonomiskā, sievietēm jābūt tādām pašām tiesībām uz darbu, uzņēmējdarbību un īpašumu. Sievietei jābūt absolūtām tiesībām rīkoties ar savu īpašumu, ja pat tā atrodas laulībā vai dzīvo vecāku ģimenē. Sociālā jomā sievietei jābūt brīvai savā izvēlē. Neviens nedrīkst ierobežot sievietes brīvo izvēli kā dzīvot, kur dzīvot un ar ko dzīvot. Likumos nedrīkst būt noteikti nekādi ierobežojumi pēc dzimuma principa, kad sievietes faktiski tiek pielīdzinātas fiziskai lietai ar no tā izrietošām īpašuma tiesībām uz viņu kā mantu.

Kā jau tika minēts iepriekš, tad feminisma ideoloģijā sieviete ir nevis dzimums, bet sociālais stāvoklis plašākā tā nozīmē. Ļoti būtisks ir Simonas de Bovuāras (Simone Lucie Ernestine Marie Bertrand de Beauvoir) citāts no grāmatas “Otrais dzimums”, ka par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst. Feminisms patiesībā ir par sievietes brīvību, nosakot, ka sievietei vienmēr jābūt par subjektu, nevis objektu. Patstāvīgu vienību, kura pati nosaka savu likteni.

Noteikti katram būtu jāzina tādi rakstnieču vārdi, kā Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft), kas Anglijā faktiski uzsāka plašu diskusiju par sieviešu tiesībām ar saviem rakstu darbiem, no kuriem pazīstamākais ir “Sieviešu tiesību aizstāvēšana” vai Luisa Ditmar (Luise Dittmar), kas darbojās mūsdienu Vācijas teritorijā un deva lielu ieguldījumu tieši feminisma filosofiskajā plaknē. Šeit neminēšu citas autores, jo tie, kuriem tas šķitīs interesanti, internetā viegli atradīs informāciju.

Būtiski atzīmēt, ka sieviešu tiesības bieži ir daļa no lielākas tiesību pārkāpumu daļas. Piemēram, sieviešu tiesības var tikt pārkāptas uz rasu pamata. Ja sieviete ir verga statusā, viņai faktiski nav nekādu tiesību. Ja pieņemsim, ka lielākā daļa vergu nesenā pagātnē bija melnādaini cilvēki, tad varam apgalvot, ka melnādainajai sievietei bija mazāk tiesību, nekā baltādainajai sievietei, kaut arī pēdējā tāpat bija ļoti būtiski ierobežota savās tiesībās. Tas pats ir arī par ebreju sievietēm nacistiskajā Vācijā salīdzinājumā ar citām sievietēm. Rase, piederība kādai kastai, piederība kādai sociālai grupai, piederība kādai tautībai, var būt papildus tiesību ierobežojošs kritērijs. Tādējādi cīņa par cilvēku tiesībām kopumā ir arī cīņa par sieviešu tiesībām un no tā izriet, ka cīņa par sieviešu tiesībām, ir arī cīņa par cilvēka tiesībām kopumā. Šo ir svarīgi atzīmēt un uzsvērt, lai izskaidrotu, kāpēc vīriešiem ir jāiestājas par sieviešu tiesībām un sievietēm tajā pašā laikā jāiestājas par vīrieša tiesībām, ja tādas tiek pārkāptas, jo šīs lietas ir tieši saistītas.

Pēc samērā gara ievada, svarīgākais. Mācoties par feminismu un cīnoties par sieviešu tiesībām, kas ir daļa no cilvēktiesībām, jāsaprot ne tikai par ko notiek ciņa, bet arī pret ko. Cilvēktiesībās subjekts ir cilvēks, kura tiesības tiek pārkāptas. Tieši cilvēkam, ir tiesības izmantot valsts vai starptautiskus mehānismus, lai aizsargātu savas tiesības. Savukārt cilvēktiesību objekts ir valsts. Tieši valsts ir tā, no kuras ir jāaizsargā subjekts jeb cilvēks. Tas nozīmē, ka par sieviešu tiesību nodrošināšanu ir jāvēršas pret valsti. Sākumā pie likumdevēja, kuram ir pienākums pieņemt tādus likumus un radīt tādu tiesisko vidi, kur vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības un sociālas un ekonomiskas iespējas. Līdz ar to pati par sevi tādas vides nenodrošināšana ir cilvēktiesību pārkāpums. Pēc tam, ja cilvēktiesības ir faktiski aizskartas un ir radījušas zaudējumu, ir jāvēršas pret valsti tiesā. Tas nozīmē, ka visa feminisma darbība un enerģija pēc būtības ir jāvērš pret valsti kā cilvēktiesību objektu un sabiedrību, kā pilsoņu kopumu, kas ievēl likumdevēja varu un pastarpināti izpildvaru. Līdz ar to viens virziens ir faktiskā cīņa, otrs virziens sabiedrības izglītošana.

Kur šajā visā ir problēma? Reizēm sievietes pārprot feminismu un tā izvirzītos mērķus un vērtības. Sievietes izdara ļoti nopietnu kļūdu, kad nostājas pret vīriešiem, izsakot maldīgus apgalvojumus, ka tieši vīrieši apspiež sievietes un ierobežo viņu tiesības. Patiesībā tiesības ierobežo valsts, piemēram, neļaujot piedalīties valsts varas vēlēšanās vai neizmeklējot slepkavības, ko veic ģimenes locekļi, ja sieviete apprecas ar ģimenes neakceptētu vīrieti. Pēdējais piemērs labi demonstrē, ka paši vīrieši ir ieinteresēti sievietes brīvībā.

Kā tika rakstīts iepriekš, feminisms ir ideoloģija, kuru bieži izmanto pavisam citu mērķu sasniegšanai. Sievietes reizēm cenšas caur šo realizēt savas dusmas un bailes no vīriešiem, pasakot, ka visi vīrieši ir tirāni un sieviešu paverdzinātāji. Reizēm sievietes feminismu izmantot, lai “atspēlētos” visiem vīriešiem, piemēram, par kaut kādu agresijas aktu bērnībā vai jaunībā. Iemesls tam var būt, ģimenē saņemot nepareizu audzināšanu, kā rezultātā var rasties kompleksi, kad sievietei ir bailes no vīrieša vai arī ir ieaudzināts nicinājums pret vīriešiem. Šis ir ļoti bīstami priekš feminisma un šādu uzvedību sabiedrībā kopumā un cilvēktiesību aizsardzības jomā it īpaši vajag nepieļaut, pret to nostāties un nosodīt šādas izpausmes. Jautājums kāpēc? Atbilde vienkārša, tie kas iestājās par cilvēktiesību ierobežošanu, piemēram, autoritārie režīmi vai baznīca, izmantos šāda veida negatīvas vēršanās pret vīriešiem, lai novirzītu fokusu no cīņas par cilvēka brīvību un tiesībām uz konfrontāciju starp dzimumiem. It kā neliela atšķirība, bet šāda fokusa novirzīšana ļauj veikli izmantot seno kara principu “skaldi un valdi”.

Nobeigumā visu rakstīto var apkopot tā, ka sieviete nav dzimums cīņā par cilvēktiesību ievērošanu, bet sociālas stāvoklis. Sieviešu tiesību ierobežošana ir daļa no cilvēktiesību pārkāpšanas un to nevar skatīt nošķirti no citiem tiesību aizskārumiem. Līdz ar to secināms, ka vīrieši lielākoties nav pret sievietēm un par sieviešu tiesību ierobežošanu, bet pret to iestājas valsts un baznīca. Kā rezultātā jācīnās ir nevis pret vīriešiem, bet ar vīriešiem kopā pret valsti, izmantojot visus tiesiskos mehānismus, ja tā pārkāpj cilvēktiesības.

Neliela atkāpe. Nekad neesmu sapratis puķu dāvināšanu sievietēm 8. martā. Tas nevis samazina nevienlīdzību, bet tieši otrādi uzsver to. Aptuveni šādi varētu izskatīties puķu dāvināšana, še tev puķe, jo tu neesi tāda kā es. Un labākais, kad sāc sievietēm skaidrot kaut ko par feminismu, 8. marta nozīmi, atbilde ir šāda: “Jā, protams, bet tomēr puķes saņemt ir patīkami”. Secinājums ir viens, ja sievietes ir gatavas pieņemt puķes, kas ir nevienlīdzības simbols un par to priecāties, tad sabiedrībai ir vēl tāls ceļš ejams, līdz feminisma un cilvēktiesību izpratnes radīšanai.

Izdzīvojušā kļūda (Survivorship bias)


Šodien nolēmu uzrakstīt kaut ko vieglu un interesantu. Nedaudz par izdzīvojušā kļūdu, kas ir viens no prāta māņiem jeb loģikas deformācijām, kas noved mūs pie nepareiziem rezultātiem un bieži rada smagas sekas. Es bieži diskusijā izmantoju šo kā argumentu, lai aizstāvētu savu viedokli. Pamēģiniet arī jūs pastrīdēties šajā jomā ar cilvēkiem un redzēsiet, cik ļoti grūti ir pārliecināt viņus par pretējo. Tas tikai liecina par to, ka liela daļa cilvēku dzīvo pavisam citā, neeksistējošā pasaulē.

Vienkāršiem vārdiem aprakstot, izdzīvojušā kļūda loģikā ir tad, kad tiek analizēti veikmīgie gadījumi, nepiešķirot lielu vērību tiem gadījumiem, kuri bija neveiksmīgi. Internetā par šo var atrast milzīgu materiālu daudzumu, savukārt es par to rakstu, lai rosinātu cilvēkus vispār meklēt informāciju par loģiku.

Sadzīvē esam bieži dzirdējuši šādu frāzi, smēķēšana nav kaitīga, mans vectēvs visu mūžu smēķēja un nodzīvoja līdz astoņdesmit gadiem. Šajā piemērā atpagalvojums pats par sevi norāda uz to, ka arguments ir nepareiz, jo vēctēvs tiek minēts kā piemērs, kas norāda, ka pārējie viņa vecuma cilvēki jau ir miruši. Ja pieņemsim, ka vectēvs tiešām nodzīvoja līdz astoņdesmit gadiem, tad objektīvam rezultātam mums būtu nepieciešams paņemt statistiku un paskatīties, cik cilvēki ir miruši, kas bija smēķējuši tik pat ilgi un izrādītos, ka to skaits ir daudz lielāks, bet vectēvs ir tikai laimīgs izņēmums no kopējās statistikas.

Vēl viens ļoti populārs mīts ir par mācīšanos. Bieži dzirdam frāzi, nav jēgas mācīties, piemēram, ir miljonārs, kurš kļuva bagāts ar 6 klašu izglītību. Forša atruna, lai neko nedarītu, bet patiesībā mums vajadzētu ņemt statistiku un skatīties, cik lieli ienākumi ir cilvēkiem ar pamatskolas izglītību, vai pat nepabeigtu pamatskolas izglītību. Uzrakstīšu priekšā, ļoti zemi un liela daļa ir vismaz reizi mūžā bijuši notiesāti par kaut kādu noziedzīgu nodarījumu, un cik no tiem ir ar alkohola un narkotiku atkarību, ir vairāk retorisks jautājums.

Rezultātā varam secināt, ja kāds cilvēks savā runā lieto vārdus, “visi taču tā dara…”, “es zinu vienu cilvēku, kuram izdevās…”, “nav jēgas, jo nevienam nesanāk…”, tad ziniet, ka visdrīzāk kopējā konstrukcijā ir izdzīvojušā kļūda, kas noved pie pilnīgi nepareiziem loģiskiem secinājumiem. Ar šo ir jācīnās katru dienu, lai pašiem pieņemtu pareizu lēmumu un dzīvotu reālajā pasaulē, nevis māņos.

Vakara citāts – Mohandass Gandijs


Kārtējais vakars, kad iespējams papētīt kaut ko interesantu. Tieši tāpēc man radās velme pameklēt izcilus citātus, jo tieši tādi citāti rada izcilas domas un idejas. Mēs bieži ikdienas steigā aizmirstam par fundamentālām lietām, kas veido cilvēku sabiedrību un uzskatus. Mohandass Gandijs (Mahatma Gandhi), kurš dzīvoja no 1869. gada līdz 1948. gadam Indijā, izgāja sarežģītu dzīves ceļu un veica būtiskus darbus priekš Indijas un cilvēces kopumā. Tāpēc brīvā laikā ir vērts palasīt viņa darbus. Lūk, arī šeit viens no viņa neskaitāmajiem citātiem.

“Kāda tur starpība mirušajiem, bāreņiem un bezpajumtniekiem, vai posts nodarīts totalitārisma vai arī brīvības un demokrātijas svētajā vārdā.”

Izvēloties nevardarbīgas pretošanās ceļu, Mohandass Gandijs patiesībā izvēlējās miera ceļu, jo neviens cilvēka upuris nav tā vērts, lai veiktu darbības, apmierinot kāda līdera ego. Citātā ir ietvertas vairākas dziļas domas, kur viena no tām ir tāda, ka var aizsegties ar jebkāda veida attaisnojumu savām darbībām, bet, ja kaut kādā brīdī būtu iespējams izslēgt skaņu un visus notikumus vērot kā mēmā kino, mēs redzētu, ka vieni cilvēki galina otrus, mērdē badā, pakļauj, atstāj bez iztikas, tikai viena mērķa vadīti, lai iegūtu sev pēc iespējas vairāk resursus. Savukārt cilvēkiem, ņemot vērā, ka cilvēks dzīvo fantāziju pasaulē, izdomā stiprā vadoņa fantāziju, tautas varas fantāziju, gudrā līdera fantāziju utt. Tomēr realitātē visas fantāzijas dzīvo cilvēku galvās, bet reālie resursi tiek koncentrēti to rokās, kuri tās fantāzijas rada.

Prostitūcija – iemesli un sekas


Tie, kas seko maniem ierakstiem Twitter, pamanīja, ka biju uzrakstījis apņemšanos savā blogā izvietot rakstu par prostitūciju. Iemesls bija ļoti vienkārš, kāds Twitter lietotājs, atsaucoties uz rakstu, bija izvietojis savu viedokli par to, cik smaga ir sievietes dzīve, jo viņai, lai audzinātu bērnu, ir jānodarbojās ar prostitūciju un, spriežot pēc intervijas ar to sievieti, viņa lieto narkotikas pirms darba, jo citādāk viņa nevar veikt savus darba pienākumus. Es, protams, iebildu, uzrakstīdams, ka prostitūcija ir katra cilvēka izvēle un tieši narkotikas varētu būt par iemeslu, kāpēc tā sieviete nav spējīga veikt kādu citu darbu. Ņemot vērā, ka Twitter ziņas ir ļoti ierobežotas apjomā, ievietošu ziņu jeb postu savā blogā. Kas ir prostitūcija, kādi ir tās iemesli un kādas ir profesijas pastāvēšanas sekas? Šoreiz par tēmu, kura nevienam nav vienaldzīga, kāds sevi redzēs kā pakalpojuma sniedzēju, kāds kā klientu un kāds, kurš no tā visa neko nesaprot, nosodīs visu nozari.

Kas ir prostitūcija? Uz šo jautājumu atbildi varam meklēt Latvijas tiesību aktos. Ministru Kabineta (MK) 22.01.2008. noteikumi Nr. 32 “Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi”, nosaka, ka Latvijā par prostitūciju, atbilstoši iepriekšminēto noteikumu 1. punktā noteiktajam, tiek uzskatīts seksuālo pakalpojumu sniegšana par maksu. Rakstā protams apskatīšu jautājumu plašāk, bet redzams, ka formulējums “seksuāls pakalpojums” ir ļoti plašs un ar to var saprast jebkāda veida seksuālos pakalpojumus. Jāuzsver, ka atšķirībā no tiesību aktiem, sabiedrībā bieži par prostitūciju uzskata tikai fizisku kontaktu, kaut arī, piemēram, video čats, kur par maksu kameras otrā pusē cilvēks vai cilvēku grupa veic seksuāla rakstura darbības, arī var tikt uzskatīta par prostitūciju plašākā izpratnē.

Kur paliek barteris? Uz šo jautājumu likums mums neatbild un šo sabiedrība cenšās slēpt, ja, piemēram, divi cilvēki vienojās, ka viens otru aizved dārgās vakariņās un par visu samaksā, bet otrs piekrīt stāties dzimumattiecībās, vai šo arī var uzskatīt par prostitūciju. Atbilde, jā, jo maksa ir plašs jēdziens. Protams, no likuma viedokļa tādā gadījumā atbildība neiestāsies, bet no morālā skatu punkta, tas ir tas pats. Par šo rakstīju pagājušajā gadā un sāņemu daudz komentārus. Ja mēs atzītu barteri, kā maksu par pakalpojumu, tad izrādītos, ka liela daļa sieviešu, kas attiecībās atrodas mantkārīgu nolūku vadītas, ir vienkārši intīmpakalpojumu sniedzējas ar dārgu abonēšanas maksu.

Vai protitūcija Latvijā ir legāla? Augstāk minēto MK noteikumu 3. punktā noteikts, ka personai atļauts piedāvāt vai sniegt seksuālos pakalpojumus par maksu tikai dzīvojamā telpā, kas ir tās īpašums vai par kuru tā ir noslēgusi īres līgumu. Līdz ar to Latvijā ar prositūciju var nodarboties jebkura presona, kas sasniegusi 18. gadu vecumu un ir rīcībspējīga. Parasti šī nodarbe tiek reģistrēta kā saimnieciskā darbība, ko veic pašnodarbinātā persona. Un šeit daudziem var būt pārsteigums, bet ir prostitūcijas pakalopjuma sniedzēji, kas maksā nodokļus, iesniedzot regulāras deklarācijas Valsts ieņēmumu dienestā. Interesanti būtu papētīt, vai apakšveļa un dažāda veida palīglīdzekļi tiek deklārēti kā attaisnotie izdevumi.

Kādi ir prostitūcijas iemesli? Ņemot vērā, ka tā ir saimnieciskā darbība, kā mēs noskaidrojām iepriekš, kad par samaksu tiek sniegts noteikts pakalpojums, tad jebkurā gadījumā mērķis ir peļņas gūšana. Pie tam ceļi, kā līdz šai profesijai nonāk, ir dāžadi, bet mērķis ir vienmēr viens.

Sāksim ar elitāro klasi, ir jauna skaista sieviete, kura saprot, ka pēc viņas ir liels pieprasījums un vīrieši ir gatavi maksāt par to naudu. Attiecības viņa nevēlas, jo dzīvē ir daudz interesantu lietu, ceļošana, studijas, tusiņi utt. Viņa nolemj monitizēt savu izskatu un par naudu piedāvā dažāda veida intīmpakalpojumus. Kādi var būt ienākumi, 1000 EUR, 3000 EUR par nakti. Lai nokļūtu tādā līmenī, viens ceļš ir caur modeļu āgentūrām, dažāda veida pasākumiem utt. Lielākajai daļai tur nekad neizdosies nokļūt, tāpēc tālāk par otro klasi.

Standarta gadījums, meitene atbrauc no laukiem uz Rīgu studēt, darbu var atrast, bet ar to nebūs pietiekami, lai apmaksātu visas vajadzības un sutdijas. Starp draugiem ir tādi paši studenti, bet bagātu mīļāko atrast grūti vai neiespējami. Tāpēc brīvā laikā, caur kādu interneta portālu vai mobilo iepazīšanās aplikāciju piedāvā intimpakalpojumus ārzemniekiem, lai par šo nodarbi neuzzinātu draugi, radi un paziņas. Daudzām sievietēm uz reputāciju ir nospļauties, tāpēc starp klientiem ir arī vietējie. Šajā gadījumā peļņa varētu būt no 100 EUR stundā, atkarībā no izskata un figūras. Šo noteikti varam uzskatīt par vidējo klasi un klienti var būt dažādi, bet visdrīzāk tie būs samērā turīgi.

Vēl viena klase ir sievietas pēc 35 gadiem. Ja paskatāmies interneta portālus, kur tiek piedāvāti prostitūcijas pakalpojumi, tad redzam, ka daudz piedāvājumi ir no sievietēm, kuras vizuāli un vecuma ziņā nav tik pievilcīgas, tomēr to cenas  piedāvājums ļauj konkurēt ar jaunām un simpātiskām meitenēm. Pie tam, ja ir piedāvājums, tad acīm redzams, ir arī pieprasījums, kas šo piedāvājumu ir radījis. Šajā gadījumā cena var būt 50 EUR un uz augšu.

Pati zemākā klase ir standarta gadījums. Nāk no zema sociālā slāņa. Skolas laikā mācījās slikti, kādos 15 gados sāka lietot psihotropās vielas un 18 gados nonāk pie apziņas, ka izglītības nav, veselība nav ideāla, narkotisko vielu atkarība rada nepieciešamību pēc regulāriem ienākumiem, ir bērns vai pat divi, kuri arī kaut kā ir jābaro un nekas cits neatliek, kā iet uz šosejas vai kaut kādos lētos bāros un piedāvāt savus pakalpojumus cilvēkiem ar zemiem ienākumiem vai no zema sociālā slāņa. Šeit cena var būt no kādiem 30 EUR. Tieši šos gadījumus rāda pa televīziju un par tiem raksta ziņu portālos, kad vēlas parādīt sievieti par dzīves un apstākļu upuri.

Atsevišķa tēma ir video čats, kur par maksu otrpus kameras cilvēki dara dažāda vieda seksuāla rakstura darbības. Šis ienākums ir legāls daudzās valstīs, Latvijā šis jautājums nav tiesiski regulēts. No vienas puses, šeit nav fiziska kontakta, no otras puses, tiek maksāts par seksuālas baudas gūšanu. Ienākumi var būt 1500 EUR, 3000 EUR utt. Pie tam bieži video čatu izmanto, lai meklētu klientus, kuri gatavi maksāt ļoti lielu naudu, tādējādi patiesos ienākumus grūti novērtēt. Ar to nodarbojās dāžāda sociāla slāņa un vecuma cilvēki. Pie tam daudziem tas no morāles viedokļa neasociejas ar prostitūciju, kaut arī, manā skatījumā, video čats būtu kvalificējams tieši tāpat.

Kāpēc prositūcija tiek izvēlēta kā profesija? Ņemot vērā, ka prostitūcijas mērķis ir gūt ienākumus, tad sakne meklējama tieši atalgojumā. Cik daudz var vidēji nopelnīt sieviete ar pamatskolas vai vidusskolas izglītību? Aptuveni 700 EUR uz rokām Rīgā, ja paveicas atrast labu darbu, ja nē, tad vidēji 500 EUR. Cik daudz var nopelnīt studente, kas strādā uz pusslodzi, lai darbu varētu apvienot ar studijām, 400 EUR uz rokām. Cik daudz var nopelnīt sieviete bez izglītības un narkotisko atkarību, vidēji 300 EUR, ja paveicas, bet vienā darbavietā viņa ilgi nenoturēsies. Lūk, arī atbilde uz jautājumu, naudas ienākums, ko sieviete vai vīrietis var gūt no prostitūcijas, ir bieži reizes lielāks nekā ienākums no algota darba. Pie tam šāda veida darbs nodrošsina brīvu grafiku un lielu pielāgošanās iespēju no ģeogrāfiskā skata punkta. Tīri no loģikas viedokļa, priekš kam jaunai, skaitai studentei, mocīties pa 80 stundām nedēļā par 400 EUR mēnesī, ja par 20 intīmpakalpojumiem viņa nopelnīs 1600 EUR vai 3000 EUR vai pat 4000 EUR. Tāpat ir ar pārējām klasēm, tikai tur ienākumi ir zemāki, bet motivācija tāda pati.

Kādas sekas sabiedrībā atstāj prositūcija? Ja mēs galvās esam sev izveidojuši nereālu ēdeni, kurā viss ir salikts pa plauktiņiem. Kura sastāv no uzticīgiem vīriem un sievām, kur katrs vēlas studēt un iegūt pēc iespējas augstāku kvalifikāciju. Kur nav pusaudžu narkomānijas un alkoholisma. Kur atalgojums par prostitūciju ir zemāks par atalgojumu no parasta darba. Kur visa pasaule ir tīra, balta un gaiša, tad prositūcija viņiem liksies kā kaut kas netīrs, aizliegts, pretdabīgs un nosodams. Pirmā velme, kas rodas, ir to aizliegt un gan pakalpojuma sniedzējus, gan klientus ielikt cietumā. Iepriekšminētais viedoklis ir saknē nepareiz un pat bīstams. Tas veidojas tāpēc, ka audzināšanas procesā vecāki nav par šo tēmu runājuši ar bērnu, skolā par to nav runājuši pasniedzēji, kā rezultātā starp cilvēkiem tas tiek uzskatīts par kaut ko nosodošu un vārds “prostitūta” tiek lietots kā aizvainojums un apsaukāšanās. Bīstami tas ir tāpēc, ka ar šādu audzināšanu sabiedrībā tiek ieaudzināts, ka šādas profesijas pārstāves ir ārpus likuma, pret tām var slikti attiekties, izraidīt no sabiedrības, sist un neievērot to tiesības. Tiek ieaudzināts naids, kam nav nekāda pamata.

Otra monētas puse ir vardarbība, kas paaugstināsies, ja šo profesiju aizliegt. Pati profesija noteikti neizzudīs, bet kriminalizēsies, kur paaugstinoties nelegālā biznesa riskiem, pieaugs korupcija un tādu piespiedu līdzekļu izmantošanu, lai visi nozarē klusētu. Labs piemērs ir narkotikas, tās ir aizliegtas, bet tik un tā ir nopērkamas un tajā biznesā iesaistītie cilvēki viegli var pielietot vardarbību, lai sasniegtu savu mērķi, jo risks par noķeršanu ir ļoti augsts.

Vēl milzīga problēma, ko risina prostitūcija, ir spriedzes un vardarbības mazināšana starp vīriešiem. Nav noslēpums, ka vīriešiem smadzenes ir iekārtotas tā, ka smadzeņu daļa, kas atbild par seksuālo apmierinātību atbild arī par agresiju. Līdz ar to, nesaņemot intīmpakalpojumu, vīrietis var realizēt savas tieksmes kādu izvarojot vai veicot noziegumu, piemēram, iesaistoties kautiņā. Līdz ar to nauda un pakalpojuma pieejamība atrisina šo problēmu.

Nobeigumā. Sabiedrībā ir radīti daudzi steriotipi par prostitūciju, ka tā ir netīra, saistīta ar narkotikām un to izmanto tikai noziedznieki. Patiesībā tā ir industrija, kas apmierina klienta velmes, tāpat kā zobārsts vai veikala pārdevējs. Kā tika parādīts šajā rakstā, šī industrija ir ļoti liela un iedalās vairākās klasēs vai grupās. Tikai maza daļa no visām intīmpakalpojumu sniedzējām ir sociāli degradētas narkomanēs ar pieciem bērniemi un cietumā sedošu bērnu tēvu. Lielākā daļa pakalpojumu sniedzējas ir labi koptas un adekvātas sievietes, kurām šī nodarbe ir bizness un slikti izskatoties vai neesot pieklājīgai pret klientu, tirgū valdošā konkurence vienkārši izspiedīs no tā ārā. Vai vajag nosodīt prostitūcijā iesaistītās personas, noteikti nē, vai vajag izglītot sabiedrību un uzlabot izpratni par nozares funkcijām un problēmām, noteikti jā. Pie tam uzrakstīšu ļoti interesantu domu, no ekonomiskā viedokļa, mums ir izdevīgi, lai cilvēki nodarbojas ar prostitūciju Latvijā un šeit maksā nodokļus, nekā brauc projām no valsts, tāpēc mēs kā sabiedrība esam ieinteresēti, lai šī nozare būtu komforta visām iesaistītajām pusēm.

Velme dzīvot utopijā


Katrs no mums ir iztēlojies kādu ideālu vietu vai sabiedrību, kurā cilvēki dzīvotu pēc citādiem likumiem, nekā tas notiek mūsdienu pasaulē. Daudzi slēpjās sapņos, lai tikai izbēgtu no skaudrās realitātes, aizverot acis uz nebeidzamo vardarbību, bailēm, trūkumu vai sāpēm. Uzbūvēt savu pasauli, kurā iespējamas lietas, par kurām reālajā dzīvē daudzi neuzdrošinās pat sapņot, lūk kas ir mēķis, kad radam vai sekojam utopijai. Šodien uzrakstīšu īsi par to, kas ir utopija un kā to izmantot savās interesēs.

Utopija ir vairāk vai mazāk ticība ideālām un bieži pat neiespējamām sociālām un politiskām reformām. Ticība pati par sevi ir paļaušanās kaut kam bez pierādījuma. Pieņemt par patiesību to, ko mēs nevaram izskaidrot, bet, kas izskaidro visu. Ar utopiju daudz grāmatu autori izskaidro, kādai jābūt viņuprāt pareizajai pasaulei, kādai jābut valtij un sabiedrībai kopumā. Piemēram, Platons darbā “Valsts” rakstīja par neeksistējošu, ideālu sabiedrību, tādējādi pieņemot, ka kaut kur šāda valsts ir iespējama, kaut arī visi empīriskie pētījumi norādīja pavisam uz kaut ko citu.

Kā var izmantot utopiju savās interesēs? To mums ļoti labi parāda vēstures notikumi. Piemēram, komunisms, kas pilnā mērā ir utopijas paraugs, jo totāli noraida jebkādus cilvēka instinktus un nav realizējams, nenogalinot cilvēkos visa veida emocijas un jūtas. Otrs piemērs ir reliģija. Katras reliģiskās ideoloģijas mērķis ir radīt utopiju, uz kuru visiem ir jātiecas, arī tāpat kā komunismā, nepieņemot jebkādus cilvēka instinktus, padarot to izpausmi par grēkiem. Lūk, arī atbilde uz iepriekš uzdoto jautājumu, utopiju var izmantot, lai pakļautu un labprātīgi vestu uz priekš lielas cilvēku masas, ļaujot ar virzību cilvēkiem risināt vai bēgt no savām problēmām. Ja gadījumā jūs nenodabojaties ar milzīgu reliģiju radīšanu, tad kaut vai starp draugiem var radīt kādu utopisku sapni, piemēram, par kaut kādu piedzīvojumu, pasākumu utt., lai viņus visus vienotu un tie sekotu līdzi tieši tev tur, kur tu viņus vedīsi.

Herbert Spencer – citāts par sabiedrību


Šodien ir drūma janvāra diena, kad debesis klāj biezi mākoņi, laukā ir salīgi un cilvēku sejās redzams tukšums un vienaldzība pret visu. Tieši šādās dienās rodās velme palasīt izcilu cilvēku citātus un domas, lai smeltos enerģiju un dzīves prieku. Herberts Spensers, viennozīmīgi, izcils britu filosofs, kurš bija klasiskā liberalisma piekritējs. Viņa dzīves gadi bija no 1820. gada līdz 1903. gadam. Tieši tajā laikā tika ielikti mūsdienu valsts pamati un vērtības, kā rezultātā tieši tā laika filosofijā mēs varam atrast visas mūsu sistēmas patieso jēgu.

Sabiedrība eksistē, lai nestu labumu saviem sabiedrības locekļiem, nevis locekļi eksistē, lai nestu labumu sabiedrībai. (Society exists for the benefit of its members, not the members for the benefit of society.)

Mēs bieži aizmirstam, kad runājam par valsti, ka patiesībā valsts ir veidota priekš cilvēkiem. Mums prasa maksāt nodokļus, ievērot likumus, radīt bērnus un strādāt. Jebkura citādāka rīcība tiek nosodīta un uzskatīta par nepareizu, kaut arī tā nevienam netraucē. Pēc būtības nodokļiem, likumiem un citiem apstākļiem jābūt tādiem, lai visiem sabiedrības locekļiem būtu ērti, ejot minimālu ierobežošanas ceļu. Cilvēks ir viens, indivīds, subjekts un pastāvīga vienība. Apvienošanās sabiedrīskā vienībā ir labprātīga, bet mūs jau no bērnības visa izglītības sistēma audzina par vergiem, lielākai daļai iestāstot, ka mēs esam domāti priekš valsts, lai celtu valsti un mūsu interesēm jābūt otrajā vietā attiecībā pret valsti. Diemžēl lielākā daļa nekad netiks ārā no šiem māņiem un tā arī nodzīvos savu verga dzīvi.

Vai Latvijā ir okupanti?


Tie, kas seko manam Twitter kontam, redzēja, ka nesen man bija viedokļu apmaiņa ar vienu personu par to, vai Latvijā ir okupanti. Sarakstes jēga bija tāda, es rakstīju, ka okupantu nav, jo Latvija uz šodienu nav okupēta, bet otra persona rakstīja, ka okupanti ir un viņus izdzenot ārā, Latvijas IKP (iekšzemes kopprodukts) augs. Ņemot vērā, ka Twitter formāts ir domāts īsām ziņām un īsai viedokļu apmaiņai, tad šeit uzrakstīšu izvērstāku pamatojumu, kāpēc tik populārai tēmai par okupantiem, kas bija 20. gs. 90os gados, šodien ir zudusi aktualitāte.

Pirmkārt, uz šodienu Latvija ir brīva, neatkarīga valsts, kura pilnībā var īstenot savu suvereno varu gan iekšpolitikā, gan starptautiski. Šo faktu pierāda tas, ka mēs esam ANO (Apvienot nāciju organizācijas), ES (Eiropas Savienības) un NATO (Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas) un citu starptautisko organizāciju dalībvalsts. Tas nozīmē, ka starptautiski visas pasaules valstis atzīst Latviju kā starptautisko tiesību subjektu un ar to ir pietiekami, lai secinātu, ka starptautiski Latvija ir neatkarīga. Arī iekšpolitikā mēs brīvi ievēlam Saeimu un likumdevējs brīvi izdot likumus, pie tam Saeima nevienam, izņemot vēlētājiem, neatskaitās un neviens tai nedod norādes, līdz ar to arī iekšpolitiski secināms, ka esam neatkarīgi.

Otrkārt, par okupantiem vēsturiski sabiedrībā tika sauktas tās personas, kas iebrauca Latvijas teritorijā laikā, kad Latvija bija PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienības) sastāvā, kas tiek uzskatīts par okupācijas laiku. Nav skaidrs, kas tieši tiek uzskatīti par okupantiem, vai, piemēram, iebraucēji no Baltkrievijas, Ukrainas, Kazakstanas, Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžanas, Uzbekistanas, Turkmenistānas, Tadžikistānas, Kirgizstānas, Lietuvas un Igaunijas arī tika pieskaitīti pie okupantiem. Tāpat nav skaidrs, vai iebraucēji no Krievijas, kas brauca darba un labākas dzīves meklējumos uz Latvijas teritoriju, jo šeit bija augstāks dzīves līmines, arī varētu tikt uzskatīti par okupantiem. Neiedziļinoties konvencijās, kam vienkārši tagad nav laika, uzrakstīšu īsi, starptautiski par okupāciju tiek uzskatīta tāda situācija, kad itkā valsts ir neatkarīga, bet faktiski to pārvalda cita valsts ar spēka palīdzību. Tas nozīmē, ka Latvijas gadījumā par okupantiem varētu saukt tikai valsts institūciju pārstāvijus, kas pārvaldīja Latvijas teritoriju un nodrošināja šo pārvaldi. Īsāk sakot okupanti bija PSRS armijas karavīri, kas atradās Latvijas teritorijā, tā laika policijas (milicijas) pārstāvji, tā laika valsts pārvaldes pārstāvji utt., īsāk sakot, visi, kuri bija piederīgi pie spēka struktūrām un valsts aparāta. Līdz ar to secinājums ir tāds, ka lielākā daļa iebraucēju, kas strādāja rūpnīcās, tirdzniecībā, ostās, būvniecībā utt. nav okupanti un par tādiem nevarēja būt, jo neīstenoja valsts varu.

Treškārt, neiedziļinoties vēsturē, 1994. gadā no Latvijas tik izvests Krievijas karaspēks un, ja pieņem, ka Krievija ir PSRS saistību pāņēmēja, tad formāli 1994. gadā Latvija kļuva pilnīgi neatkarīga un par okupantiem Latvijas teritorijā vairs nevarētu runāt tāpēc, ka vairs nebija nekādu šķēršlu priekš Latvijas īstenot suverenitāti pilnā apmērā, kas arī tika darīts, ko pierāda, piemēram, iestāšanās ES un NATO.

Ceturtkārt, ja pat pieņem, ka iebraucēji, kas bija PSRS pilsoņi varētu uzturēties Latvijas teritorijā “nelegāli”, jo Latvija atguva neatkarību, tad 1995. gadā stājās spēkā likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, kur tika noteikts nepilsoņa status personām, kas 1992. gada 1. jūlijā bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992. gada 1. jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā. Tas nozīmē, ka visi cilvēki, kas neieguva Latvijas pilsonību, varēja iegūt nepilsoņa statusu līgumā paredzētājā kārtībā, ņemot vērā likumā noteiktos ierobežojumus. Pie tam, iepriekšminētajā likumā noteikts, ka nepilsonim ir Latvijas Republikas Satversmē noteiktās cilvēka tiesības un pienākumi. Tas nozīmē, ka Latvija uzņēmās saistības pret nepilsoņiem un to statuss Latvijā ir legāls.

Rezumējot, visu augstāk minēto, redzam, ka Latvija ir neatkarīga un suverena valsts, kurā atrodas pilsoņi, nepilsoņi un citas personas, kurām ir legāls statuss. Latvijā nav citu valstu struktūras vai karaspēka, kas kontrolētu valsts varu, līdz ar to secinājums ir ļoti vienkārs, Latvijā nav okupantu.

Kāpēc joprojām šis jautājums uzrodās mediju un twitter telpā. Viens iemesls ir saglabāt un kurināt savstarpēju naidu starp cilvēkiem un to dara apzināti mediju pārstāviji un cilvēki, kas strādā ar sabiedriskās domas veidošanu. Cits iemesls ir vienkārši garīgās slimības tiem cilvēkiem, kas joprojām dzīvo pasaulē, kur Latvija ir pilna ar okupantiem un tā iemesla dēļ Latvija neattīstās. Kā vienmēr, cilvēki mēdz meklēt vieglas atbildes sarežģītām problēmām, daudz grūtāk ir sev personīgi atzīt, ka Latvijas bēdīgā ekonomiskā situācija ir tāpēc, ka reizi aptuveni divos gados (parlamenta un pašvaldību vēlēšanas), katrs no mums iet uz vēlēšanu iecirkni un nobalso par kārtējiem zagļiem, kas ar lāpstu šķūrēs arā budžeta naudu. Ļoti grūti atzīt, ka mēs visi esam pie tā vainīgi, jo nenodrošinam pietiekamu sabiedrisko kontroli. Daudz grūtāk ir atzīt, ka Latvijas sliktā ekonomiskā situācija ir nevis dēļ mistiskajiem okupantiem, bet dēļ tā, ka mums ir neefektīvs likumdošanas process, korupmēta valsts pārvalde, neefektīva un korumpēta tiesu sistēma, nestabila tiesiskā vide, neefektīva ārvalstu investīvu aizsardzība utt. Līdz ar to, manā ieskatā jautājumu par okupāciju un okupantiem jāatstāj vēstures zinātniekiem un jābeidz dzīvot senā pagātnē, jo tur nekā nav, nav ne attīstības, ne labklājības un protams, nav virzības uz priekšu.

Citāts pārdomām Jesaja Berlins


Ņemot vērā, ka Ziemassvētki tiek uzskatīti par pārdomu laiku, tad neliels citāts no Latvijas teritorijā dzimuša, ēbrēju izcelsmes filozofa Jesaja Berlina (1909-1997). Diemžēl tajā laikā uz Angliju pārcelties no Latvijas varēja lielākoties tikai ēbreji, tāpēc varam atrast daudzus pazīstamus ēbrēju izcelsmes cilvēkus, kas nāk tieši no Latvijas teritorijas.

Brīvība ir brīvība un nevis vienlīdzība vai godīgums, vai taisnīgums, vai cilvēciska laime, vai mierīga sirdsapziņa.

No sevis piebildīšu, ka arī Imanuels Kants bija rakstījis par brīvību, kā lielāko cilvēka vērtību, kas ir visnežēlīgākais vārds vēsturē, kas raisīja nemierus, cīņu, nodevību un pakļaušanu. Tieši brīvība bija tas, kas trūka Jēzus mācībā, lai tā tiešām būtu tika laba, kā par to stāsta un jūsmo Ziemassvētkos. Brīvība ir visdārgākais, kas mums ir, jo kamēr esam brīvi, varam būt laimīgi, godīgi, taisnīgi un mierīgi par savu sirdzapziņu.

Būt skaļam un teikt patiesību


Reizēm gribas uzrakstīt par mūžīgām dzīves patiesībām, kuras ir vērts atcerēties un atkārtot. Frāzi par to, ka klusēšana ir zelts, izdomāja tie, kas baidījās no esošās sistēmas un nevēlējās stāties pretīm netaisībai un spēkiem, kas apspieda citus. Tieši tāpēc vēsture atceras un cilvēki runā par tiem dažiem, kuri nebaidījās teikt un rakstīt, par ko bieži zaudēja savas dzīvības pretīm saņemot mūžību. Kāpēc pie varas esošie tomēr baidās no patiesības?

Skatoties no malas, var likties nesaprotama diktatora vai autoritāra līdera rīcība, kad valstī tiek ieviesta cenzūra un cilvēki tiek sodīti par patiesības vai vismaz sava nesaskaņotā viedokļa paušanu. Pats diktators vai autoritārs līderis rada ilūziju, ka viņa vara ir absolūta, ka nav uz pasaules tāda spēka, kas varētu apdraudēt viņa dominēšanu un viņa atbalsts no apkārtējiem cilvēkiem ir tik milzīgs, ka katrs ir gatavs dēļ diktatora mirt. Šeit ir vieta retoriskam jautājumam, ja tā patiesībā būtu, vai dikators vai autoritārs līderis baidītos no tā, ko par viņu runā un kritizē. Noteikti nē, līdz ar to secinājums ir tāds, ka viņš ļoti labi jūt, ka pie varas atrodas nelikumīgi un patiesībā cilvēki viņu neatbalsta, bet tikai baidās no viņa un jebkurā ērtā brīdī izdarīs visu, lai dikatatoru vai autoritāro līderi gāztu no varas.

Patiesībai ir ļoti interesanta īpašība, tā agri vai vēlu uzvar jebkurus melus. Diktators vai autoritārs līderis zina, ka viņa vara ir tikai un vienīgi meli, kuriem izgaistot, paliks pliks, nevarīgs cilvēks. Iedomājaties vislielāko un spēcīgāko diktatoru, kurš ir virtuozs manipulators, kuram tic visi, kurš spēj savaldzināt miljonus. Nākamajā dienā tie paši miljoni pieņem lēmumu, ka diktators vai autoritārs līderis nav nekas. Viņš zaudē jebkādu statusu. Apkalpe viņu neapkalpo, ierēdņi vairs nepilda pavēlēs, armija neklausa un policija izliekas, ka viņa nav. Diktators vai autoritārs līderis klīst pa milzīgām rezidences telpām, kuras ir tukšas, jo visi ir aizgājuši. Viņš saņem pavēsti, ka viņam vairs nav tiesību atrasties rezidencē un viņš nokļūst uz ielas bez graša kabatā. Tieši tā izskatās cilvēks, kurš ir zaudējis varu un jebkādas spējas būt tas, kas viņš bija dienu iepriekš. Teorētiski, tas var notikt jebkurā brīdī ar jebkuru un tieši tāpēc diktatori vai autoritāri līderi histēriski slēpj patiesību, lai vienā dienā nepamostos pilnīgi vieni bez jebkāda statusa.

No augstāk minētā secinājums ir viens, ja vēlaties cīnīties pret autoritāriem vai totalitāriem režīmiem, ir jārunā. Pat tad, kad šķiet, ka visa pasaule ir pret jums un režīms ir neuzvarams, tik un tā jāturpina teikt patiesību un cīnīties par taisnību, jo vara ir parāk vāja, ja jau baidās tik vienkāršu un pareizu lietu, kā patiesību. Svarīgi atcerēties, ka patiesība vienmēr agri vai vēlu uzvar, jo nekā spēcīgāka par patiesību mūsu pasaulē nav.