Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 iespējamie risinājumi


Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2019-33-01 sakarā ar Darba likuma 155. panta pirmajā daļā noteiktās tiesību normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam saistībā ar atvaļinājumu jaundzimuša bērna tēvam. Panta pirmās daļas redakcija ir šāda, “Bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu. Atvaļinājumu bērna tēvam piešķir tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas.“. Sākumā, kad sabiedrībā sākās samērā polarizētas diskusijas par šo spriedumu, es nepievērsu tam lielu uzmanību, jo mani šis jautājums neskar un savu profesionālo darbību veicu pavisam citās tiesību jomās, kas nav saistītas ar ģimenes tiesībām. Pie tam man palaimējās piedzimt heteroseksuālam vīrietim, ko apskatot šo ,ir svarīgi pieminēt, lai lasītājam būtu priekšstats par manu pieredzi un skata punktu. Šajā aprakstā plaši nepievērsīšos sprieduma juridiskajam aprakstam, jo par to tiks publicēti vairāki raksti Jurista vārdā, kur rakstīs gan tie, kuri piekrīt, gan tie kuri nepiekrīt spriedumam. Neizslēdzu, ka tiks publicētas arī Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķās domas, jo spriedums neapšaubāmi ļoti nozīmīgs Latvijas tiesību sistēmā. Tāpēc, ņemot vērā, ka blogā ir brīvs manu domu lidojums, rakstīšu par spriedumu no dažādiem aspektiem un plaknēm.

Juridiskais aspekts

Satversmes tiesa šajā spriedumā nodarbojās ar tiesību normas tālākveidošanu, ar juridiskās interpretācijas palīdzību nosakot tiesību normas patieso jēgu un mērķi. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka spriedumā visa interpretācija tika veikta tādā veidā, lai nonāktu pie nepieciešamā rezultāta, kaut arī formāli tas nebūtu iespējams, ņemot vērā gan Latvijas tiesību sistēmu kopā, gan gramatisko normas redakciju, jo bērna tēvs ir tikai viena vienīga persona uz pasaules, otras tādas nav. Pieņemt, ka kāda cita persona var būt tēva vieta pie šādas panta redakcija ir tiesas iestāšanās likumdevēja vietā, kas no varas dalīšanas principa ir ļoti negatīva prakse. Papildus iepriekšminētajam, jāpiebilst, ka šis spriedums paver iespēju iesniegt pieteikumus Satversmes tiesā par visām normām, kuras regulē ģimenes tiesības attiecībā uz laulātajiem, tajā skaitā par to, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti, kas noteikta Civillikuma 35. panta otrajā daļā, “Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām“. Papildus tam, šis spriedums paver iespēju sekmīgi apstrīdēt normas, kas aizliedz laulību starp adoptētāju un adoptēto, laulību starp radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām. Satversmes tiesa pamatoja savu spriedumu ar to, ka neskatoties uz faktu, ka likumā ir noteikta tiesību norma, kas dod tiesības bērna tēvam uz atvaļinājumu, faktiski sabiedrībā pastāv viendzimuma attiecības un tāpēc šādas tiesības ir jādod arī bērna mātes partnerei. Tādā gadījumā, kas liedz ar šādu argumentu atļaut, piemēram, laulību starp brāli un māsu, ja tas tiek pamatots, ka neskatoties uz likumā noteikto aizliegumu, faktiski viņi dzīvo kā vīrs un sieva vai pēc analoģijas starp sievieti un adoptēto sešpadsmit gadus vecu jaunieti.

Tiesiskās kārtības aspekts

Kaut arī šo var apskatīt pie juridiskajiem aspektiem, tomēr tiesiskā kārtība iet pāri juridiskajai, jo tā tiešā veidā nosaka, cik stabila ir sabiedrība kopumā. Kaut arī spriedumā atceltā norma, tiek atcelta tikai ar 01.06.2022., pie tagadējās tiesas nostājas un piedāvātās konstrukcijas var rasties problēma, kad vīrietis dzīvo ar sievieti, kurai ir draudzene un viņām nav seksuālas attiecības. Sievietei un vīrietim piedzimst bērns, vīrietis dēļ darba specifikas nevar paņemt atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas un pasaka, lai to paņem sievietes draudze, jo nevajadzētu šādu iespēju laist zudumā. Rezultātā bērna mātes draudzene iesniedz darba devējam iesniegumu par atvaļinājuma piešķiršanu, kaut arī visi trīs ir heteroseksuāļi un tiesību normu izmanto ļaunprātīgi. Rezultātā būtiski palielināsies slogs darba devējiem, samazināsies apgrozāmie līdzekļi, kas novedīs pie negatīvām ekonomiskām sekām. Svarīgi, lai tāda veida normas un tiesisko regulējumu izstrādā likumdevējs. Pirmkārt, tas ļauj izdiskutēt jautājumu sabiedrībā, Saeimas deputātu komisijās, veicot aptaujas, ar sabiedrisko organizāciju un varas tikšanām un citiem mehānismiem. Otrkārt, tas ļauj izstrādāt efektīvu mehānismu, nosakot stingrus kritērijus un nepieļaujot tiesību normas ļaunprātīgu izmantošanu. Treškārt, personām, kas ir viendzimuma attiecībās, jāsaprot, ka pret viņām tīri bioloģisku aspektu dēļ vienmēr būs stingrākas prasības nekā pret dažāda dzimuma pāriem.

Cik plašam ir jābūt regulējumam

Vēl viens jautājums ir par viendzimuma laulībām. Tas būtu pieļaujams, bet šeit uzreiz ir jānosaka daudz stingrāki rāmji nekā tie ir noteikti heteroseksuāliem pāriem. Nav šaubu, ka tēvs bērnam var būt tikai viens un vajadzētu noteikt, ka mātes partnere iegūst juridisku statusu tikai pēc laulības noslēgšanas, jo pretējā gadījumā, tiesības tiks izmantotas ļaunprātīgi, kā tas tika rakstīts augstāk. Otrs risinājums būtu vēl taisnīgāks, neregulēt tēva lomu kā tādu, bet noteikt bērna mātei tiesības izvēlēties jebkuru personu, kura var izmantot bērna piedzimšanas atvaļinājumu. Tas atrisinātu situāciju, kad bērna māte dzīvo, piemēram, ar savu bioloģisko māti un tēva faktiski nav. Šajā gadījumā starp sievietēm nav seksuālu attiecību, savukārt viss ekonomiskais slogs gulstas uz abus sieviešu pleciem. Pie tam dzīvē ir daudz dažādu konstrukciju un viendzimuma pāris ir tikai viena no šādām konstrukcijām.

Ģimenes vieta sabiedrībā

Cilvēki veido attiecības savā starpā. Sakaru līdzekļu un informācijas nodošanas veidu attīstība ir ļāvusi mums ieraudzīt pasauli kāda tā ir patiesībā, bez kaut kādiem reliģioziem mītiem un dogmām. Attīstoties zinātnei, mēs uzzinājām, ka klasiskā ģimene radās brīdī, kad cilvēks mainīja dzīves veidu no savācējsabiedrības uz ražotājsabiedrību. Apskatoties vēsturi, laulība bija mantiska rakstura civiltiesisks darījums starp ģimenēm, nevis vīrieti un sievieti. Cilvēka normāls stāvoklis atbilstoši bioloģiskajai konstrukcijai ir monogāmija uz 3 – 4 gadiem, pēc tam tā izjūk, vai poligāmija. Pie tam sieviete instinktīvi vēlas bērnu no augsta ranga vīriešiem, savukārt bērna audzināšanai cenšas piesaistīt zema ranga vīriešu. To mēs redzam, kad sieviete ar mazu bērnu aktīvi meklē sev vīru, jo vīrs vienmēr ir viszemākais rangs hierarhijā. Savukārt zema ranga partneris var būt arī cita sieviete, jo šajā gadījumā sievietei svarīgs sekss tikai ar vienu augsta ranga vīrieti, lai no viņa iegūtu spēcīgākos gēnus un nodrošinātu sava bērna izdzīvošanu, savukārt ar pārējiem seksam ir nevis apaugļošanas funkcija, bet sociāla funkcija, kad ar seksu tiek noturēts un kontrolēts partneris, kurš nevar tik viegli tikt pie seksa, kā to var augsta ranga vīrietis. Šo konstrukciju ir svarīgi zināt, jo veidojot tiesisko regulējumu, kas balstīts uz ģimeni vai pāri, mēs vienmēr nonāksim pie defekta, kad sistēma nedarbosies. Manā ieskatā, centrā ir jābūt sievietei un mums kā sabiedrībai ir jānodrošina, lai katra sieviete ekonomiski spētu izaudzināt bērnu bez partnera, jo mēs kā sabiedrība esam ieinteresēti jaunos bērnos un jaunā nevis novecojošā sabiedrībā. Kā risinājums varētu būt lieli pabalsti par bērniem, ilgāks bērna kopšanas atvaļinājums, piemēram, 3 gadi un tiesības noteikt, kurai personai tiek piešķirts bērna piedzimšanas atvaļinājums. Jābeidz dzīvot viduslaikos un jāsāk veidot mūsdienīga sabiedrība, kurā cilvēks ir visa centrā, nevis kaut kādi citi sociāli veidojumi, kas patiesībā ir otršķirīgi.

Par stulbiem valdības lēmumiem


Parasti es nerakstu savu viedokli par Saeimas un valdības lēmumiem, jo tādā veidā mans blogs ātri pārtaps par kārtējo politisko apskatnieku vietni, kurā vairs nebūs vietas pašizpausmei. Šoreiz atkāpšos no sava ierastā stila, jo reizēm sakrājas un gribas to pavēstīt pasaulei. Valdība pieņēma mērus pret pandēmiju, iekšlietu ministrs rosina noteikt līdz 5000 EUR lielu sodu uzņēmējiem par klientu apkalpošanu bez maskām, savukārt veselības ministre vispār murgo kaut ko par vakcīnām, kaut arī īsti nav beigusies izmēģinājumu pēdējā fāze un nav zināms, vai vispār vakcīna būs. Īsumā par stulbiem lēmumiem.

Pirmais lēmums, kas manā ieskatā bija stulbs, tā bija ārkārtas situācijas noteikšana, jo izņemot kā iespēju tērēt no budžeta naudu, nekādu pievienoto vērtību es neredzu. Statistika rāda, ka lielākais saslimušo skaits ir mājsaimniecībās, medicīnas iestādēs, skolās un darbavietās. Rezultātā ierobežoja bārus, restorānus un tirdzniecības vietas, kas kopā veido nelielu daļu no vietām, kur cilvēki saslimst ar koronavīrusu. Jau iepriekšējie ierobežojumi, kā, piemēram, masku vilkšana sabiedriskajā transportā un tirdzniecības veikalos nedeva rezultātus, kas bija paredzams, jo tur arī iepriekš saslima ļoti maz cilvēku. Rezultātā katru ceturto dienu jauns saslimušo cilvēku skaita rekords. Pašlaik valdības cīņa ar pandēmiju man vairāk atgādina sāpošas galvas ārstēšanu ar skriešanu ar galvu sienā, rezultāts būs nulle, toties asiņu daudz.

Otrais lēmums ir vēl ģeniālāks, kas nāca no iekšlietu ministra puses. Ja tiks noteikts sods par klientu apkalpošanu, kuriem nav masku, kas notiks realitātē. Mazie veikali turpinās apkalpot visus pēc kārtas, jo tiem jau ir samērā mazs apgrozījums un katrs klients ir zelta vērts, pie tam liela daļa ir pastāvīgie klienti, kurus neviens nevēlas zaudēt. Savukārt lielie veikali noliks priekšā apsargu, kura uzdevums būs nelaist iekšā cilvēkus bez maskām. Rezultātā apsargs visdrīzāk pāris reizes dienā dabūs pa seju (it sevišķi nelabvēlīgos rajonos) un apmeklētāji arī neizpaliks bez sejas masāžas no apsargu puses (labvēlīgos rajonos). Sanāk, ka iekšlietu ministrs, nevis darīs visu, lai samazinātu vardarbību, bet tieši otrādi, to palielinās, tādējādi palielinot noslodzi viņa pārraudzībā esošajai policijai.

Uzreiz var jautāt, kāds būtu efektīvs risinājums soda vietā par klientu apkalpošanu bez maskām. Ļoti vienkārši, izejam no principa, ka monopols uz vardarbību pieder tikai valstij un, ka sods jācieš tam, kurš pārkāpj likumu. Pēc analoģijas varētu sodīt visas sievietes ar īsiem svārkiem, jo tās sekmē izvarošanu skaita pieaugumu. Atgriežoties pie tēmas, nav grūti jau esošā regulējuma ietvaros izprasīt no veikaliem video ierakstus, kuros redzamas personas bez maskām. Policija bieži var tās identificēt pēc maksājumu kartēm un nosūtīt sodu pa pastu par maskas nevilkšanu veikalā. Pirmkārt, nekādas vardarbības, otrkārt, policija pildīs savu uzdevumu.

Nobeigumā, svarīgi cīņā ar pandēmiju pielietot intelektu un veselo saprātu. Skaidrs, ka tā nes daudz nelaimes un lielus izdevumus, tomēr būtiski ir mācēt ar vēsu prātu, bez vēlmes taisīt PR akcijas, pieņemt racionālus un vismaz uz kaut kādu loģiku balstītus lēmumus.

Dienas citāts – Ronalds Reigans


Turpinot kādreiz iesākto tradīciju, šoreiz bez gariem aprakstiem un plaša domas izklāsta, jo reizēm informāciju var nodot ļoti īsā un kodolīgā veidā. Man patīk rakstīt dažādu izcilu vai slavenu cilvēku citātus, jo tajos reizēm tiek ielikt tik pat liels domu grauds, kā veselās grāmatās. Tāpēc rakstā ievietoju bijušā ASV prezidenta, Ronalda Reigana citātu pat valsts varas funkciju.

Valsts vara eksistē, lai aizsargātu mūs vienam no otra. Tur, kur valsts vara iet pāri tās robežām, tā nolemj sargāt sevi no mums.” Ronalds Reigans.

“Government exists to protect us from each other. Where government has gone beyond its limits is in deciding to protect us from ourselves.” The Age of Turbulence: Adventures in a New World (2007), Alan Greenspan. Penguin Press, Chapter 4 (Private Citizen), p. 87.

Šajā citātā ir ietvertas vairākas ļoti pareizas domas. Pirmā ir likuma virsvadība, kad vienādi tiek aizsargātas visu cilvēku tiesības, neskatoties uz cilvēku raksturojošām pazīmēm, piemēram, reliģija, ādas krāsa, tautība utt. Likuma virsvadība ir pretēja cilvēku instinktiem, jo cilvēks vienmēr vēlas dalīt citus cilvēkus grupās un iznīcināt pārējos, kas pie noteiktas grupas nepieder. Tomēr šādu instinktu brīva realizācija ir ļoti neefektīva priekš ekonomiskās izaugsmes, kā arī degradē pašu sabiedrību līdz paleolīta sabiedrības modelim.

Otrā doma ir tāda, ka valsts esam mēs visi nevis kaut kāds no sabiedrības atrauts organisms, kuram jādara viss, lai cīnītos ar sabiedrību, kas var apdraudēt organisma iekšienē esošo cilvēku varu un labklājību. Šādas izpausmes mēs labi redzam autoritāros un totalitāros režīmos, kad par valsts varas kritizēšanu, seko sankcijas cietumsoda vai nošaušanas veidā. No autoritāra režīma var izvairīties, ja notiek bieža varas maiņa un sistēma ir pārāk sarežģīta, lai viens indivīds spētu uzurpēt visu varu sev.

Trešā doma citātā nosaka robežu, kas nošķir demokrātisku un brīvu valsti no valsts, kas ir despotiska un veidota pēc liela cietuma parauga, kurā zaudētāji ir visi, izņemot šaura varai pietuvinātā cilvēku grupa.

Nobeigumā varu ieteikt visiem lasīt grāmatas un meklēt labus citātus tajās, ar kuriem pēc tam varam dalīties ar apkārtējo sabiedrību.

Masku lietošana pandēmijas laikā


Viskarstākā tēma ir masku lietošana sabiedriskajā transportā un publiskajās vietās. Zinu, ka šī tēma ir tik populāra, ka kaut ko jaunu uzrakstīt šajā sakarā ir praktiski neiespējami, tāpēc šeit vienkārši nelielas pārdomas, vai ir jāvelk maskas un kā to pareizi darīt.

Jāsāk ar to, ka maskas valkāšanai, ja esat vesels lielas nozīmes nav, jo, spriežot pēc publiski pieejas informācijas, maska pasargā no slima cilvēka, neļaujot pa gaisu izplatīties maziem ūdens pilieniem, kuros ir vīruss. Ņemot vērā, ka Covid19 inkubācijas periods ir samērā ilgs un simptomi ļoti dažādi, tad mēs nevaram būt droši par sevi, vai esam veseli vai nē. Līdz ar to maskas valkāšanai kopumā ir jēga un lietderība. Tik tālu viss ir skaidrs, maskas ir jāvelk.

Problēma rodas detaļās un šeit tās ir. Maskas velk cilvēki, pie tam ar dažādu izglītības, uzcītības un disciplīnas līmeni. Visās instrukcijās par masku valkāšanu, parasti, raksta, ka nepareiza maskas valkāšana palielina saslimstības risku un šeit es nerakstīšu par triviālām lietām, ka maskai jānoklāj visi elpošanas ceļi vai tai nav jābūt bojātai. Rakstu par to, ka masku ir jāvelk nepieskaroties maskas iekšējai daļai, lietotu masku nedrīkst glabāt celofāna maisā, ja ir plānots to lietot atkārtoti, jo tā nepaspēs izžūt, bet tikai palielinās esošo mikrobu (nevis vīrusu) skaitu uz tās, arī maskas glabāšana kabatā ir nepareiza. Ja maska kļūst netīra, to jāizmet. Masku ir nepieciešams regulāri, vismaz vienu reizi dienā mazgāt. Vislabāk ir lietot vienreizējās maskas, bet daudziem tas ir dārgi.

Šeit īsa pamācība kā jāvalkā masku. Gadījumā, ja darāt citādāk, jūs tieši palieliniet nevis samaziniet saslimstības iespējamību, pie tam jāatceras, ka saslimt var ne tikai ar Covid19, bet ar jeb ko kas ir gaisā vai uz virsmas.

  1. Pirms maskas uzvilkšanas obligāti dezinficējiet rokas (neesmu redzējis, ka sabiedriskajā transportā kāds to darītu);
  2. Pārbaudiet vai velkat masku ar pareizo pusi (šeit arī daudzi izvelk masku no kabatas un uzvelk ķeksīša pēc);
  3. Velciet masku tā, lai būtu pēc iespējas mazāk atvērtu vietu un deguns būtu cieši nosegts (lielākā daļa šo neievēro);
  4. Vienreizēju masku drīkst lietot TIKAI vienu reizi;
  5. Auduma masku jāmazgā vienu reizi dienā pie temperatūras ne zemākas par 60 grādiem pēc celsija un vislabāk lietojot balinātāju;
  6. Nēsājot masku, nekādā gadījumā nepieskaraties tai. Pieskaršanos drīkst veikt TIKAI noņemšanas un uzlikšanas brīdī;
  7. Ja maska paliek netīra vai mitra, obligāti to jānomaina;
  8. Velciet virsū vai nost masku tikai aiz striķiem;
  9. Noņemot vienreizēju masku, izmetiet to slēgtā atkritumu tvertnē, bet auduma masku ielieciet slēgtā celofāna maisā un to vairs nelietojiet līdz tā tiek izmazgāta.

Līdz ar to, nav vērts strīdēties, ka maskas var būt efektīvas cīņā ar pandēmiju, tomēr manī ir šaubas par to, ka visi cilvēki, kuriem ir jālieto maskas, dara to pareizi, nekaitējot sev un apkārtējiem. Tādējādi mans viedoklis ir tāds, ka maskas ir jādala visiem iekāpjot sabiedriskajā vai ieejot veikalā un jāuzrauga, lai izdalītās maskas tiktu pareizi lietotas un izejot no objekta tiktu pareizi izmestas ārā, jo tikai tādā gadījumā maskām būs kaut kāda jēga. Pašreizējā izpildījumā tas viss izskatās pēc masku valkāšanas, lai nomierinātu sabiedrību, ka kaut kas tiek darīts cīņā ar Covid19, kaut arī darīts netiek pilnībā nekas, izņemot imitāciju un lētus PR trikus.

Šeit avoti, ja kāds vēlas iepazīties detalizētāk par masku valkāšanu:

  1. https://www.latimes.com/california/story/2020-06-09/orange-county-public-health-officer-resigns-amid-controversy-over-face-coverings
  2. https://www.uptodate.com/contents/coronavirus-disease-2019-covid-19-epidemiology-virology-and-prevention#H3784053209
  3. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/more/scientific-brief-sars-cov-2.html
  4. https://www.who.int/publications/i/item/modes-of-transmission-of-virus-causing-covid-19-implications-for-ipc-precaution-recommendations
  5. https://www.fda.gov/medical-devices/personal-protective-equipment-infection-control/n95-respirators-surgical-masks-and-face-masks
  6. https://www.who.int/news-room/q-a-detail/coronavirus-disease-covid-19-how-is-it-transmitted
  7. https://www.thelancet.com/journals/lancet/article/PIIS0140-6736(20)31142-9/fulltext
  8. https://www.cdc.gov/flu/professionals/infectioncontrol/maskguidance.htm
  9. https://www.uptodate.com/contents/coronavirus-disease-2019-covid-19-epidemiology-virology-and-prevention#H600919246
  10. https://www.medscape.com/answers/2500119-197502/what-are-the-signs-and-symptoms-of-patients-with-coronavirus-disease-2019-covid-19
  11. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/global-covid-19/operational-considerations-contact-tracing.html
  12. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/if-you-are-sick/quarantine.html
  13. https://royalsocietypublishing.org/doi/10.1098/rspa.2020.0376
  14. https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04337541
  15. https://www.stopfake.org/ru/fejk-v-germanii-iz-za-nosheniya-maski-umerla-13-letnyaya-devochka/
  16. https://www.atsjournals.org/doi/abs/10.1513/AnnalsATS.202007-812RL
  17. https://montrealgazette.com/opinion/columnists/christopher-labos-lets-puncture-some-myths-about-masks
  18. https://www.pravmir.ru/ot-masok-umirayut-pravda-li-eto-obyasnyaet-vrach-pulmonolog/
  19. https://www.newscientist.com/article/2252796-why-some-people-cant-wear-a-face-covering-to-stop-the-coronavirus/
  20. https://www.snopes.com/fact-check/masks-dangerous-health/
  21. https://www.theatlantic.com/politics/archive/2020/10/can-masks-make-you-sicker/616641/
  22. https://www.cdc.gov/mmwr/volumes/69/wr/mm6936a5.htm
  23. https://www.who.int/emergencies/diseases/novel-coronavirus-2019/advice-for-public/when-and-how-to-use-masks
  24. https://www.cebm.net/covid-19/extended-use-or-re-use-of-single-use-surgical-masks-and-filtering-facepiece-respirators-a-rapid-evidence-review/
  25. https://www.nccn.org/covid-19/pdf/Guidance_for_Patient_Use_of_Medical_Face_Mask.pdf

Juristi – šamaņi


Daudziem šķiet, ka dzīve izskatās tāda, kādu mēs redzam ar savām acīm un dzirdam ar savām ausīm. Interesanti, ka lielu daļu mūsu uztveres veido halucinācijas, kas aizpilda tukšos laukus smadzenēs, jo mūsu maņas nevar uztvert pasauli pilnā apjomā, bet smadzenēm svarīgi apkārtējo vidi uzzīmēt vienotu un nepārtrauktu. Tieši tāpēc mēs nejūtam to, ka kopš vakara līdz rītam esam astoņas stundas gulējuši, bet priekš mums pēdējā nomoda minūte un pirmā rīta rosme ir nepārtraukts stāsts, kas mākslīgi tiek salīmēts kopā un ir tikai un vienīgi iztēles auglis. Pamazām nonākot līdz virsraksta tēmai, arī jurisprudence pēc savas būtības ir ilūzija jeb šajā gadījumā fikcija, kas daudz neatšķiras no senajiem kultiem. Šajā rakstā nedaudz par līdzīgo, atšķirīgo un lietderīgo.

Jebkurā sabiedrībā pāris cilvēkus, kuriem ir nelieli apziņas defekti, izvirza par garīgiem līderiem, kuri uzbūvē vienotu pasaules ainu un spēj izskaidrot jebkuru parādību, interpretāciju balstot uz iepriekš izveidoto iztēles pasauli. Piemēram, ilgstoši līst lietus un sabojā visu ražu, to var interpretēt kā dievu dusmas. Šamanis vienmēr zina risinājumu, kad pie viņa atnāk cietušie cilvēki. Viens no risinājumiem varētu būt sarīkot kaut kādu rituālu un ziedot dieviem kādu vērtīgu mantu, lai iegūtu dievu labvēlību. Nav tā, ka cilvēki būtu tik ārprātīgi, lai patiesi tam ticētu, ja tas nenestu kaut kādu materiālu vai emocionālu labumu. Šāda ticība spēj pirmkārt, apvienot lielas cilvēku masas, izveidojot vienotu iztēlotu kultūras telpu, nosakot vienotas vērtības, tādējādi nodrošinot kārtību un dodot drošības sajūtu, otrkārt, dot cilvēkiem cerību un mērķi. Mēs visi zinām, ka dzīvot bez jebkāda mērķa ir grūti, tad šamanis pasaka, jums ir jāaiziet tur aiz kalna un jāatnes man retu augu, lai veiktu rituālu. Vēl viena svarīga lieta ir cerība, ko dot šamanis, jo pēc rituāla, visi cer, ka beidzot sāksies vieglie un labie laiki bez plūdiem un labu ražu. Pretī šamanis no sabiedrības saņem daudz resursus, jo šamanim nekad nav jāiet medībās, jāpiedalās karā vai jāstrādā parasts darbs.

Ja paskatāmies uz juristiem, tad bieži viņi pilda šamaņa funkcijas. Juristi izdomā vienotu pasauli, kas tiek veidota ar likumu palīdzību. Tiek uzburta kopēja pasaules aina, kurā cilvēks var justies droši. Ja pildīsi likumu, tad valsts tevi sargās. Papildus tam, kad pie jurista atnāk klients, viņam tiek izvirzīts mērķis, piemēram, tiesāšanās, un cerība, ka tiesvedība tiks uzvarēta. Patiesībā, neviens jurists nevar pilnībā garantēt tiesvedības iznākumu, bet klientiem pat neliela uzvaras iespējamība sniedz neatsveramu gandarījumu un milzīgu cerību. Reizēm gadās tā, kad cilvēks atnāk pie jurista, izrunājās un pēc tam nolemj neko ar situāciju nedarīt, toties jūtas atvieglots un ar mierīgu dvēseli dodas projām. Līdzīgi kā rituālos šamanis sūta cilvēkus pēc kaut kādiem elementiem priekš ceremonijas, tā arī jurists sūta klientu apkopot esošos pierādījumus, lai tos varētu iesnieg tiesā. Tāpat kā šamanis, jurists interpretē situāciju un izskaidro visu, pamatojoties uz vispār pieņemtu pasaules kārtību, kas patiesībā ir izdomāta fikcija un ilūzija, jo tiesības materiālajā formā neeksistē un tās dzīvo tikai  cilvēku prātos.

Jautājums, vai mums vajadzīgi šamaņi un juristi. Atbilde ir vienkārša, kamēr mēs esam homo sapiens un neesam evolucionējuši kādos citos homo, tad noteikti šamaņi un juristi ir nepieciešami. Gan vieni, gan otri ir cilvēki ar psihiskām novirzēm, kas izpaužas kā pastiprināta nepieciešamība pēc noteiktas, stingras kārtības, kuru nedrīkst sajaukt un visām darbībām jābūt atkārtotām noteiktā kārtībā regulāri neskaitāmas reizes. Rituāla gadījumā, nedrīkst, lai kaut kas tiktu darīts ne pēc sen noteiktiem priekšrakstiem, piemēram, pirmos paņemam liepu zarus, tad iemērcam tos ūdenī un tad iemetam ugunskurā. Nav pieļaujams sajukt darbības, piemēram, iemetot liepas zarus ūdenī, aizdedzināt tos. Tāpat ir ar juristiem, process tiesā vienmēr ir pēc stingras noteiktas kārtības un jebkura kārtības neievērošana tiek sodīta un ir nepieņemama. Abos gadījumos gan šamaņiem, gan juristiem process ir svarīgāks par iznākumu, jo šamanis nestrādā un viņam vienalga, vai līs lietus vai nē, jo tik un tā cilvēki sākotnēji resursus nesīs viņam. Tāpat ir ar juristiem, nav svarīgs rezultāts, jo maksā par padarīto darbu procesa ietvaros nevis rezultātu.

Nobeigumā, aicinu visus skatīties uz pasauli no dažādiem skatu punktiem, lai redzētu gan materiālo, gan izdomāto ilūziju pasauli, kā arī pieiet kritiski tam, ko mēs darām, lai tādējādi palielinātu savu efektivitāti un izvēlētos pareizos argumentus priekš tiem, kuri jautā pēc padomiem. Reizēm mēs uzskatām, ka esam kaut kas jauns un moderns, nepadomājot, ka arī tūkstošiem gadus atpakaļ cilvēki darīja līdzīgas lietas un nemaz tik tālu no alu laikiem neesam tikuši projām.

Cīņa ar propagandu – Sputnik Latvija un līdzīgie


Beidzot esmu atgriezies pie rakstīšanas, kas mani patiesi priecē. Šoreiz manu uzmanību pievērsa Delfi.lv raksts “Dezinformācijas paraugstunda: kā no tvīta dzimst stāsts par ‘sātanistiem” (saite:https://www.delfi.lv/atmaskots/dezinformacijas-paraugstunda-ka-no-tvita-dzimst-stasts-par-satanistiem.d?id=52476131), kur tika rakstīts par to, kā “Sputnik Latvija” izmanto Twitter ierakstus, lai manipulētu ar lasītāju viedokli un pasniegtu tvītus kā faktu vai lielas sabiedrības daļas viedokli.

Nav noslēpums, ka cilvēks pēc savas dabas ir bara dzīvnieks un ir pakļauts vispārējam viedoklim. Šāda pieeja cilvēkiem senatnē palīdzēja izdzīvot, jo ļāva apvienot cilvēkus lielās grupās kaut kāda mērķa sasniegšanai, izvirzot skaidru un saprotamu mērķi. Šo ļoti labi izmanto propagandisti, radot iespaidu, ka viņiem izdevīgs viedoklis ir lielākai daļai sabiedrības. Daudzi to sauc par konformismu, bet šeit ir atšķirība, propaganda paredzēta tiem, kuri nevēlas domāt, bet vēlas iegūt no ziņām emocijas, savukārt konformisms ir apzināta viedokļa korekcija, lai tas sakristu ar vairākumu.

“Sputnik Latvija” un vēl liela daļa mājas lapu ir veidotas priekš viena mērķa – skalot smadzenes lasītājam, lai veidotu samērā sagrozītu un Krievijas varai izdevīgu realitāti. Arī mani tvīti tika izmantoti, lai manipulētu ar sabiedrību, jo tas bija, maigi sakot, no konteksta un pavisam citas tēmas izrauts citāts.

Pēc tam, kad sāku repostot Alekseja Navaļnija tvītus un informāciju par viņa darbību, manis citēšana apstājās, jo Navaļnijs šajā gadījumā ir kā ķiploka krelles pret vampīriem, strādā tik pat droši kā Šveices pulkstenis. Līdz ar to labs veids kā cīnīties pret tāda veida gadījumiem, un popularizēt tiešām interesantu un efektīvu Krievijas opozicionāra darbību.

Pēc augstāk aprakstītā gadījuma, es sāku pārdomāt, kā vispār cīnīties ar šāda veida propagandu. No vienas puses oficiāli Latvija cenšas aizliegt dažādus propagandas TV kanālus, kas ir neefektīvs veids, jo ir satelīta šķīvji un internets, pie tam jebkurš aizliegums cilvēka uztverē leģitimē aizliegto saturu. No otras puses ir speciālas struktūras, kas skenē un uzrauga informatīvo telpu, reaģējot uz dažāda veida provokācijām. Pēdējā pieeja ir vēl mazāk efektīva, jo visus uzraugošos algoritmus var apiet, bet informācijas plūsma ir tik liela, ka to nav iespējams uzraudzīt. Tāpēc neviena no esošajām pieejām mani nepārliecina.

Domāju, ka pareizākais veids ir demokrātisku institūtu stiprināšana un aktīva komunikācija ar sabiedrību, pie tam, visu sabiedrību, nevis tikai ar “pareizo” sabiedrības daļu. Ja komunikācijas nenotiek, tad, kā ar krievu valodā runājošiem, šo telpu aizpilda propagandas kanāli.

Ar demokrātiskiem institūtiem es domāju sabiedrības lielāku iesaisti lēmuma pieņemšanā, piemēram, pašvaldību referendumi būtu pareizais solis, tāpat vajadzētu ieviest lielāku skaitu dažādu vēlētu amatu, piemēram, prezidentam, ģenerālprokuroram un virsprokuroriem. Beidzot vajadzētu atrisināt nepilsoņu problēmu un sākt viņu iesaistīt politiskā dzīvē, kamēr tie nav pārvērtušies Krievijas pilsoņos, kuri Latvijā ir 40 tūkstoši. Lielāka sabiedrības iesaiste rada sajūtu, ka no konkrētā cilvēka kaut kas ir atkarīgs, līdz ar to rodas kopības sajūta, kas iznīcina propagandas iespējas, jo cilvēki ir procesā un labi zina, kas notiek. Pie tam viņiem rodas patiesa mīlestība pret valsti, nevis mākslīgais “patriotisms”, kuru esmu kritizējis iepriekšējos rakstos.

Tāpat vajadzētu pilnībā pārskatīt valsts mediju politiku un mainīt pieeju, ka LTV ziņas ir pamatā valsts ierēdniecības ziņu kanāls, kur ārpus ierēdniecības, nevienu neatkarīgu viedokli, kas būtu tādā pašā laika apjomā, nedzirdēsiet. Nepieciešams nodrošināt pieeju medijiem plašai sabiedrības daļai, kas varētu runāt par problēmām, piemēram, par Valsts ieņēmumu dienesta vai Valsts policijā dienējošo ierēdņu iespējamo korupciju, par kuru klīst daudz baumas utt. Diemžēl notiek pretējs, intervijas lielākā vairumā tikai ar ierēdņiem vai no publiskiem iepirkumiem dzīvojošiem uzņēmējiem, kuri saka, ka valstī viss ir kārtībā. Rezultātā, rodas kārtējs informācijas vakuums, kad oficiālie mediji klusē par problēmu, savukārt propaganda par to raksta un kļūst par vienīgo informācijas avotu, protams, sagrozot visu sev izdevīgā veidā.

Nobeigumā var vēlreiz uzsvērt, ka propaganda ir problēma, kas Latvijai nodara kaitējumu, jo noskaņo cilvēku masas pret valsti. No otras puses mēs redzam, ka valsts pati ar savu bezdarbību veido labu augsni dažāda veida dezinformācijai, jo netiek nodrošināta diskusija par reālām problēmām sabiedrībā, bet notiek ierēdņu viedokļa translēšana. Tāpat mums ir jādomā par vēl lielāku demokrātijas ieviešanu valstī, jo cilvēku līdzdalība ir nepietiekama. Savukārt visus lasītājus aicinu izglītoties, jo tikai zināšanas ļauj atlasīt un izvērtēt dažāda veida informāciju, lai izvairītos no mītu radīšanas.

Lukašenko zaudē reālo varu


Pēc svētdienā notikušajām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, daudzās Baltkrievijas pilsētās sākās nemieri. Cēlonis tam ir liela vēlēšanu rezultāta falsifikācija, kā rezultātā tagadējais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ieguva ap 80% balsu, bet viņa konkurente Svetlana Tihanovska ap 9%. Turpretī neoficiālā informācija, kas iegūt dažādos veidos, ļauj izdarīt secinājumu, ka par Svetlanu Tihanovsku nobalsoja vairāk par 70% un faktiski viņa ir kļuvusi par Baltkrievijas prezidenti. Līdz ar to, lai cīnītos ar politisko konkurenci, Lukašenko turpināja represijas un piespieda savu konkurenti izbraukt no valsts uz Lietuvu, savukārt iekšējos protestus sāka apkarot ar krimināllietu ierosināšanu, protestētāju apšaudi ar gumijas lodēm un ar dūmu granātu mētāšanu protestētāju pūļos. No malas var likties, ka Lukašenko ir izdevies noturēties pie varas un, kamēr milicija un armija ir viņa pusē, tikmēr viņš varēs bez lielām problēmām valdīt, tomēr neesot patiesam vēlētāju atbalstam, pat paliekot formāli pie varas, Lukašenko faktisko varu ir zaudējis un šajā bloga ierakstā nedaudz par šo.

Republikas modelis, kad vara pieder pilsoņiem, kuri no sava vidus uz noteiktu laika periodu ievēl pārstāvjus un saimniecisko darbu organizētājus, tika izdomāta nevis tāpēc, ka monarhiem un feodāļiem apniktu valdīt un būt apveltītiem ar neierobežotu varu. Šādas izmaiņas sabiedrībā notika tāpēc, ka feodālā sistēma ir ekonomiski neefektīva un ļoti trausla, jo balstās uz spēku un iebiedēšanu, nevis ekonomiskiem un sociāliem stimuliem. Rezultātā starp feodāļiem notika nemitīgi kari un cīņas, jo cilvēka vērtība bija ļoti zema, toties ar ambīcijām un naidu feodāļiem bija pilna galva un sirds. Pie tam paši cilvēki vienmēr ienīda feodāļus un ļoti bieži sacēlās pret tiem. Ja paskatās uz Eiropas viduslaiku un jauno laiku vēsturi, tie ir nemitīgi kari un sacelšanās, kas vienmēr beidzās ar masveida slaktiņu.

Tagadējais prezidents Aleksandrs Lukašenko bija izmantojis no PSRS laikiem atstāto institucionālo un ekonomisko mantojumu, pakļaujot sev neo-feodālo sistēmu, kas bija PSRS. Rezultātā tika iznīcināti neatkarīgie mediji, neatkarīga tiesa, sabiedriskās organizācijas, konkurējošās politiskās partijas, neatkarīgi lieli uzņēmēji un pastiprināta valsts klātesamība visās cilvēka jomās. Tas viss tika darīts laikā, kad Krievijā auga ekonomika un Baltkrievija, atkopjoties no PSRS sabrukuma, piedzīvoja dabīgu ekonomisko izaugsmi, kas bija lielā mērā ārējo faktoru iemesls. Tāpat konsekventi tika pastiprinātas represijas un spēka struktūras. Lukašenko pilnībā centralizēja varu. Rezultātā tika radīta sistēma, kur karjeru varēja veidot un ieņemt amatu nevis labākie profesionāļi, bet uzticīgākie muļķi, kuri nekādā gadījumā nevarētu pretendēt uz Lukašenko varu. Notika gan negatīvā profesionālā selekcija, gan veidojās pseido lojālu cilvēku vide, kurā katrs centās izspiest konkurentu ar nelegālām metodēm, izdabājot valdībai, sirds dziļumos to nicinot un ienīstot, gaidot savu izdevību uz morālo revanšu.

Aleksandra Lukašenko vara no vienas puses līdz šim balstījās uz cilvēku atbalstu. Tas tika panākts ar propagandu un reālo ekonomikas pieaugumu, kas tika nodrošināts lielā mērā ar Krievijas gāzes tranzītu un ražošanu, ko subsidēja no iegūtās naudas par tranzītu. Līdz ar to vienā pusē bija ekonomiska un cilvēku atbalsts, kas ļāva Lukašenko samērā mierīgi palikt pie varas, jo neviens neapšaubīja, ka viņam ir atbalsts starp pilsoņiem vismaz 51% apmērā. No otras puses Baltkrievijas vara tika balstīta uz spēka struktūrām. Viena no tām bija Valsts drošības komiteja (VDK vai KGB) un otra bija Iekšlietu ministrijai pakļautā milicija. Šeit nebija grūti visu laiku konfrontēt iekšējās elites, kur vienā pusē bija finanšu varas pārstāvji, no otras puses spēka struktūru varas pārstāvji, kā rezultātā neviena no varām nevarēja iegūt izšķirošu lomu un centrā atradās Lukašenko, kurš izrādīja limitētu labvēlību to vienai varai to otrai.

Svētdienā notikušās vēlēšanas pilnībā sagrāva iepriekšējo līdzsvaru. Ja pat tas nav redzams no malas, tad iekšienē cilvēku galvās viss ir mainījies. Lukašenko zaudēja tautas atbalstu, kas nozīmē, ka esošie nemieri nesīs arī ekonomiskās sekas, tādējādi būtiski vājinot finanšu varu. Savukārt spēka struktūras iegūst absolūtu varu pār Lukašenko, jo bez tās viņš nevar noturēties pie varas. Piemēram, ja rīt visa policija aizietu no ielām un KGB pārstātu izsekot un arestēt cilvēkus, parastie vēlētāji dienas laikā nonestu visu Lukašenko varu, pie tam fiziski. Sanāk, kam pakļautas spēka struktūras, tam pakļauta valsts. Interesanti, ka Lukašenko ir iekļuvis savos slazdos, no kuriem vairs nekad nespēs izkļūt ārā, jo dēļ negatīvās selekcijas augšējos varas stāvos, ap viņu ir ļoti ciniski un nežēlīgi cilvēki, bez jebkādas morāles, kuri nepalaidīs iespēju atriebties par iepriekšējiem aizvainojumiem, kuri noteikti ir bijuši. Papildus tam, nevajag aizmirst, ka Krievijas specdienesti ir saglabājuši ļoti ciešas saiknes ar Baltkrievijas spēka struktūrām, tāpēc Krievijas ietekme daudzkārtīgi pieaugs.

Lukašenko konsekventi izdarīja visas iespējamās kļūdas, lai zaudētu tautas atbalstu, vājinātu finanšu varu un kļūtu par ķīlnieku spēka struktūru vadītājiem. Neapzinoties savu katastrofālo situācija, patiesībā viņš sev ir parakstījis vai nu cietumsodu, vai kaut ko ļaunāku, jo saasinoties protestiem un palielinoties spiedienam no Eiropas, piemēram, sankciju veidā, spēka struktūru vadītāji ar Krievijas atbalstu, var nonāk pie secinājuma, ka viņu vienīgais problēmu iemesls ir tieši Lukašenko un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, viņi var, piemēram, arestēt viņu un sarīkot demonstratīvu izrēķināšanos, pašiem “nostājoties” tautas pusē. Vēsturē ir bijuši tādi gadījumi, piemēram, Čīlē Augusto Pinočeta vai Ēgiptē Muhameds Mursi gadījumā .

Nobeigumā var atzīmēt, ka Baltkrievijas pilsoņi ir paveikuši milzīgu darbu, lai atbrīvotos no tagadējā prezidenta, izjaucot iekšējas varas līdzsvaru. Baltkrievija ir nonākusi līdz vēsturiskajam brīdim, kad tuvāko gadu laikā tai būs iespēja atbrīvoties no neo-feodālās sistēmas, kas tika iegūta mantojumā no PSRS, un uzsākt valsts pārveidi, padarot efektīvāku ekonomiku un sākumā vismaz sasniedzot Polijas ekonomisko līmeni un pēc tam to arī apsteidzot.

Karsta vasaras diena arī politikā


Vasara pamazām tuvojās beigām un manā blogā šoreiz tā nebija aktīvākā sezona. Liela daļa enerģijas, kas tika veltīta rakstīšanai, pārceļoja uz twitter, jo tur komunikācija ir daudz dinamiskāka un atgriezeniskā saite daudz ātrāka. Šoreiz ļoti īss apraksts par aktuālām tēmām, kam var sekot līdzi.

Svarīga lieta, protams, ir vēlēšanas Baltkrievijā un situācijas attīstība pēc tām, jo tur ir ļoti dziļa politiskā krīze un abām pusēm vairs nav ko zaudēt. No vienas puses diktators, kurš sagrāba valsts varu un varas zaudēšanas cena ir ieslodzījums vai pat dzīvība, no otras puses tauta ar tās līderiem, kuri tiks smagi represēti, ja tagadējā vara saglabās pozīciju un opozīcija noplaks, jo diktators ir ļoti atriebīgs.

Vēl viens cīņas laukums būs pie mums Rīgā, kad šī gada 29. augustā mēs dosimies uz pilsētas pašvaldības vēlēšanām. Interesanti, ka neviena no partijām nerunā par strukturālām reformām, bet cīnās ar populistiskiem saukļiem. Attīstība Par gatava sasolīt jebkādus brīnumus, lai tikai tiktu pie varas. Arī Nacionālā apvienība sola cīnīties ar korupciju un padarīt pilsētu “latviskāku”. Saskaņa nav redzama vispār un izskatās, ka vēlēšanas ir zaudējusi jau pirms sākās balsošana, ko redzam pēc ļoti vāja kandidātu sastāva. Rezultātā, man rodas sajūta, kas visdrīzāk arī piepildīsies, ka atnāks jauna koalīcija un iesēdīsies iepriekšējā sasaukuma izveidoto korupcijas shēmu virsvadībā un veiksmīgi turpinās ierasto rūpalu. Kāpēc tāda pārliecība? Gan Attīstība Par, gan Nacionālā apvienība atrodas pie valsts varas, bet korupcija nemazinās, reformas netiek veiktas un neviens arī neplāno to darīt. Ja Saskaņa savā rīcībā bija ierobežota, jo valsts policija neformāli nebija tai pakļauta, tad Attīstība Par un Nacionālā apvienība ir valsts izpildvarā un varēs darboties bez jebkāda riska un ierobežojumiem.

Noteikti tie, kas seko līdzi Lielbritānijai, zina par lielo skandālu, kas tur notiek saistībā ar Konservatīvās partijas finansēšanu caur ziedojumiem un lielo korupciju tajā jomā. Lai saprastu, cik tā korupcija ir liela, tad fakts, ka Evegēnijs Ļebedevs, kas ir Aleksandra Ļebedeva, Krievijas oligarha dēls, kļuva par lordu un varēs darboties Lordu palātā, ļoti labi to demonstrē. Šeit mēs varam vērot  būtisku Lielbritānijas politiskās vides degradāciju, kas kopā ar izstāšanos no Eiropas Savienības garantē ekonomikas lejupslīdi uz nākamajiem divdesmit gadiem.

Aicinu visus sekot līdzi notikumiem un vērot, kas notiks tālāk, jo no tā lielā mērā ir atkarīga mūsu dzīve, savukārt informācijas precizitāte un apjoms ļauj mums labāk plānot mūsu dzīvi un pieņemt pareizus lēmumus, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku labklājību. Noteikti pievērsīšos vairāk savam blogam atlikušajās vasaras dienās.

Dienas citāts – Frederiks Levis Donaldsons


Šodien izdomāju ievietot Vestminsteras priestera citātu. Šis priesteris bija Frederiks Levis Donaldsons (Frederic Lewis Donaldson), kurš piedzima 1860. gadā un nomira 1953. gadā. Pārstāvot anglikāņu baznīcu, viņš izdomāja uzrakstīt modernus sabiedrības grēkus. Citāts būs tulkots, tāpēc var nedaudz atšķirties no oriģināla, un lai novērstu iespējamo neprecizitāti, iekopēšu arī angļu valodā.

Septiņi sabiedrības grēki ir:

Bauda bez sirdsapziņas;
Zināšanas bez personības;
Uzņēmējdarbības bez morāles;
Zinātne bez cilvēcības;
Dieva pielūgšana bez upurēšanās;
Politika bez principa.

The Seven Social Sins are:

Wealth without work.
Pleasure without conscience.
Knowledge without character.
Commerce without morality.
Science without humanity.
Worship without sacrifice.
Politics without principle.

Mans viedoklis par šo citātu ir divējāds. No vienas puses skan ļoti labi un skaisti, pie tam ar zināmu patosu. No otras puses priesteris uzrakstīja savstarpēji izslēdzošus lielumus. Piemēram, uzņēmējdarbība vienmēr būs bez morāles, jo pēc būtības tā ir tikai un vienīgi excel tabula, un viss pārējais ir pakārtots skaitļiem. Arī zinātne var attīstīties, tikai pārkāpjot cilvēciskumu, jo zinātnes attīstība vienmēr ir pret cilvēka instinktiem, jo tā maina vidi. Piemēram, mums jānogalina simtiem žurku, lai atrastu vakcīnu pret slimību. Pēdējais arī ir uzrakstīts skaisti, bet bez reāla pamata, jo politika sastāv no neskaitāmu interešu grupu cīņas un jebkurš kompromiss būs kādas puses principa neievērošana.

Ceru, ka visiem patika un katrs no lasītājiem ir guvis vielu pārdomām un analīzei. Citāts tiešām labs, jo raisa dažādus jautājumus un diskusijas.

Cīņa ar mūsu provinciālismu


Daudzi lasītāji, kuri dzīvoja kādu laiku lielā pilsētā, piemēram, Madridē, Londonā, Berlīnē vai Ņujorkā, atgriežoties Rīgā, sajūtas atbraucam uz lauku mazpilsētu vai lielākais, novada centru. Apkārtējo cilvēku domu lidojums, mediji un kopējā pasaules uztvere mums ir ļoti lokāla un vērsta uz iekšu. Bieži pie mums izpratne par kādu valsti, it sevišķi, ja tā ir ārpus Eiropas Savienības, tiek aprobežota ar seniem stereotipiem un mītiem par noteiktu valsti vai pat reģionu, kurā valsts atrodas. Piemēram, ja tā ir kāda no Āfrikas valstīm, tad noteikti iztēlē radīsies bads, neizglītoti un nabadzīgi cilvēki, kurus apspiež paēduši cilvēki ar ieročiem. Ja tā ir kāda no Latīņamerikas valstīm, tad priekšstats būs par narkotiku tirgotāju karteli, nabadzību, jūru un palmām. Līdzīgi ir ar Eiropu, ja kāds pasaka vārdu Vācija, mums uzreiz priekšā ir pārticība, auto ražošana un alus. Diemžēl neviens no stereotipiem nav pareizs, jo viss ir daudz sarežģītāk un interesantāk. Rodas jautājums, kā ir iespējams mainīt savu pasaules uztveri no trivializētas uz zināšanām balstītu, lai spētu orientēties politiskajā un ekonomiskajā vidē. Tieši par šo arī nolēmu uzrakstīt rakstu.

Sākumā ir jānoskaidro, kuras valstis ir svarīgas priekš Latvijas. Šo jautājumu iespējams skatīt no vairākiem rakursiem, piemēram, no noteiktā valstī dzīvojošo pilsoņu skaita, no Latvijas iedzīvotāju iecienītāko tūrisma gala mērķu valstīm vai arī paņemot ekonomisko un polisko plakni, kas manā ieskatā ir vissvarīgākā. Lai nebūtu zīlēšana uz kafijas biezumiem, nepieciešama kaut kāda metodoloģija vai vismaz atskaites punkts. Es par tādu izvēlējos eksporta valstis, uz kurām tiek vestas Latvijā ražotās preces. Tas ir svarīgi, jo izpratne par noieta tirgiem ļauj prognozēt Latvijas ekonomisko attīstību. Piemēram, Latvijas koksne un tās izstrādājumi tiek eksportēti uz Zviedriju, ja šajā valstī viss ir kārtībā ar politisko un ekonomisko vidi, tad visdrīzāk, Latvijas eksportētājiem klāsies labi, tiks nodrošinātas darba vietas un nodokļu nomaksa, kā rezultātā katrs no darbiniekiem var plānot ilgtermiņa saistību uzņemšanos vai karjeras izaugsmi. Tajā pašā laikā, ja Zviedrijā viss pasliktinātos, prognozes būtu pretējas un arī cilvēku uzvedībai vajadzētu tikt koriģētai.

Skatāmies Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā top 5 valstis, uz kurām Latvijas uzņēmumi ir eksportējuši: Lietuva, Igaunija, Krievija, Zviedrija, Vācija. Jautājums ir ļoti vienkāršs, ko mēs zinām par šīm valstīm? Cik daudz cilvēki zina, kura no šīm valstīm ir prezidentāla vai parlamentāra republika. Cik daudz cilvēku zina, kura no šīm valstīm ir unitāra vai federāla. Daudz grūtāks uzdevums ir nosaukt katras valsts prezidentu, premjerministru, parlamentā esošās politiskās partijas utt. Nākamais līmenis ir nosaukt katras valsts politisko nostāju pret katru no nozarēm, kurās Latvijas uzņēmēji eksportē preces. Piemēram, tās pašas koksnes gadījumā, varbūt tajā valstī, uz kuru notiek aktīvs eksports, mainās partiju sastāvs parlamentā un uzvar zaļi domājoši cilvēki, kuri vēlas samazināt mežu izciršanu caur patēriņa samazināšanu uz koka precēm un viņu politiskais mērķis ir nodokļa ieviešana uz koka izstrādājumiem. Var izskatīties garlaicīgi un sarežģīti, bet tieši šāda informācija ļauj skaidrāk redzēt savu nākotni arī parastam darbiniekam, kurš strādā Latvijā koka materiālu apstrādes uzņēmumā, kuram iespējams samazināsies pasūtījumu skaits, būs sliktāks noiets precei, kā rezultātā darbinieks tiks atlaists vai arī viņam tiks samazināta alga un esot šādiem apstākļiem, darbiniekam noteikti nevajadzētu uzņemties papildus saistības, piemēram, kredīta veidā, neveicot kaut kādus papildus pasākumus alternatīvu ienākumu nodrošināšanai.

Līdz ar to pirmais solis ir saprast, kuras valstis mūs vispār interesē, otrais solis ir lokalizēt to līdz jautājumiem, kas var skart mūs personīgi. Ņemot vērā lielo informācijas plūsmu, tēmas sašaurināšana var būt efektīva, lai taupītu laiku. Viennozīmīgi, ja ir laiks un vēlēšanās, jācenšas apkopot un aptvert maksimāli daudz informācijas, lai redzētu kopējo bildi.

Politiskais režīms un plurālisms politiskajā vidē konstanti sekmē ekonomisko izaugsmi, līdz ar to, ja valstī turpinās aktīva politiskā cīņa un vara regulāri mainās, var prognozēt, ka tās valsts ekonomika augs, savukārt, ja valstī ilgstoši ir stabilizējusies vienas partijas virsvadība pār parlamentu, tad agri vai vēlu sekos ekonomiskas lejupslīde.

Paskatāmies uz noteiktu piemēru, ko mēs varam darīt. Atveram wikipedia un atrodam Lietuvu, kas ir pirmā valsts pēc eksporta apjoma, labāk angļu valodā izlasām, ka tā ir unitāra pusprezidentāla valsts, ar pašreizējo prezidentu Gitanas Nausėda un premjeru Saulius Skvernelis. Tāpat redzam, ka tieši prezidents nominē premjeru un citus valdības kabineta locekļus, kas nozīmē, ka lielāku uzmanību jāpievērš tieši prezidentam, nevis premjeram. Saistībā ar parlamentu, Lietuvā deputāti tiek ievēlēti daļēji pēc proporcionālās, daļēji pēc mažoritārās sistēmas, kad 70 parlamenta deputāti tiek ievēlēti no partiju saraksta, bet 71 kā atsevišķs kandidāts no vēlēšanu apgabala. Nākamais solis, atveram kādu no mājas lapām, kurās ir redzami vēlēšanu rezultāti, man personīgi patīk politico.eu, kur ir samērā pārskatāmi apkopota informācija, bet ir arī citas lapas. Atveram kādu no ziņu portāliem un skatāmies pašreizējo koalīciju, kas sastāv no trīs partijām, Zaļie un zemnieku savienība (identisks nosaukumus partiju apvienībai Latvijā), Strādnieku sociāldemokrātiska partija un Kristīgo ģimeņu alianse. Pēc nelielas izpētes, pamazām sāk veidoties kopējā aina, kā izskatās Lietuvas politiskā vide. Tālāk var veikt interesējošā jautājuma izpēti, piemēram, ieejot katras partijas mājas lapā, izpētot prezidenta teikto pirmsvēlēšanu kampaņā, ieejot noteiktas nozares ministrijas mājas lapā un izlasot dažādas politiskās nostādnes. Rezultātā mēs veltot šādai nodarbei pāris dienas ceturksnī, iegūstam samērā labu bildi, kas notiek priekš Latvijas ļoti svarīgajās valstīs, tādējādi būtiski paplašinot savu redzes loku un zināšanu apjomu. Šāda pieeja ļoti ātri atbrīvo no stereotipiem un maldiem, kas rodas lasot vietējo presi vai skatoties vietējo televīziju.

Ja nevēlaties veikt izpēti, otra iespēja ir lasīt zinātniskos rakstus vai dažādu starptautisko organizāciju informācijas apkopojumus un izpēti. Tomēr šādai pieejai ir daži trūkumu. Tas varētu būt samērā dārgi, jo zinātniskie raksti lielākoties ir pieejami par maksu, bet institūciju pētījumi reti kad sakritīs ar jūsu meklējamo jautājumu. Tāpēc tos var izmantot kā palīgavotus, bet izpēti būs jāveic pašiem.

Secinājums ir ļoti vienkāršs, pašreizējie tehniskie un informatīvie resursi brīnišķīgi ļauj mums iegūt dažādu informāciju par valstīm. Katrs priekš sevis var izstrādāt individuālus kritērijus un metodoloģiju, lai veiktu izpēti un paplašinātu savu redzes loku. Pie tam, Latvijas mediji neinformē mūs par notiekošo tajās valstīs, kas mums patiešām ir svarīgas, bet fokusējās uz Krieviju un ASV, pie tam uz tajās valstīs notiekošām nesvarīgām lietām, kas ir interesanti, bet praksē no ekonomiskā skatu punkta mūs skar samērā maz. Vēl viens no secinājumiem varētu būt tāds, ja vēlaties iegūt kvalitatīvu un šauri fokusētu informāciju, būs vien pašiem jāveic izpēte. Tādā veidā mēs katrs varam padarīt Latviju mazāk provinciālu, kur dzīvo pēc principa mana setā un nekas ārpus tās mani neinteresē. Tieši otrādi, izglītošanās, pētīšana un jaunas informācijas apguve ļauj uz pasauli raudzīties daudz objektīvāk un reālistiskāk, bez stereotipiem, maldiem un tendencioziem uzskatiem.