Kritiskās domāšanas nozīme


Pēc iepriekšējā raksta tika saņemti daži komentāri, man prieks par to, ka lielākā daļa no tiem bija vērsti uz diskusiju, nevis sabiedrībā iesakņojošā viedokļa aizstāvēšanu. Manā ieskatā, ir svarīgi spēt diskutēt un kritiski skatīties uz jebkuru lietu. Mēs visi dzīvojam pasaulē, kurā nekas nav noteikts un viss ir mainīgs, atkarībā no leņķa, kurš tiek izvēlēts par skata punktu. Šoreiz uzrakstīšu vieglu un nepiespiestu rakstu par kritisko domāšanu, neiedziļinoties teorijā un detaļās.

Ļoti aktīvi kritiskās domāšanas nepieciešamība sāka izplatīties Francijā Lielās revolūcijas laikā, līdz ar to lasīt tā laika literatūru ir iespēja ieskatīties pirmssākumos. Piemēram, politikas pētnieks Edmunds Bērks rakstīja,

Dusmas un neprāts pusstundas laikā sagraus vairāk, nekā saprātība, apdomīga un tālredzība spēj uzcelt simt gados” (Rage and frenzy will pull down more in half an hour than prudence, deliberation, and foresight can build up in a hundred years).

Šajā izcilajā citātā ļoti labi parādās, ka tieši kritiskās domāšanas neesamība spēj radīt dusmas un neprātu, jo cilvēks, kurš nedomā un neanalizē, ir vairāk pakļauts emocijām un pūļa efektam, kas var atnest tikai un vienīgi postu un iznīcību, savukārt tikai darbs un saprāts spēj radīt. Līdz ar to jebkuru svarīgu un nozīmīgu apgalvojumu, ko izsaka viens cilvēks, nepieciešams pārbaudīt un likt cilvēkam aizstāvēt savu viedokli, vēršot pret to saprātīgus un racionālus argumentus. Tikai šādā strīdā var dzimt patiesība un rasties kaut kas jauns. Pie tam, nav svarīgi, kurš izsaka kādu domu, tādējādi neņemo vērā cilvēka reputāciju, bet gan svarīga pati doma, kas ir brīva no jebkādas reputācijas.

Bērna uzturlīdzekļi – jāatceļ


Nepārtraukti publiskajā telpā ir diskusijas, kādā veidā vēl vairāk vērst agresiju pret vīriešiem, lai piespiestu viņus maksāt bērna uzturlīdzekļus. Neesmu redzējis nevienu kritiku par šo tēmu, jo liela daļa vīriešu ir zem tupeles un baidās saniknot sievietes, cita daļa par to vienkārši neaizdomājās, bet cita daļa baidās no sabiedrības nosodījuma kopumā. Man par visu iepriekšminēto ir liela vienaldzība, tāpēc šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas, kā arī centīšos pamatot, kāpēc bērna uzturlīdzekļi ir jāatceļ. Starp citu, uzreiz vēlos atzīmēt, ka uzturlīdzekļi nav alimenti, tos bijušais laulātais var pieprasīt neatkarīgi, bija vai nebija ģimenē bērni, bet tā jau ir pa visam cita tēma.

Presē mēs redzam dažādu cilvēku spriedelējumus par to, ka vīrietim ir pienākums maksāt bērna uzturlīdzekļus, kā arī nepārtraukti dažādiem varmākām rodas velme tos vīriešus mocīt, piemēram, liegt braukt ar auto vai makšķerēt, vai medīt. Iespējams ļoti drīz mēs redzēsm, ka kaut kāda aptrakusi dāma ierosinās nemaksātājiem izdedzināt šo informāciju uz pieres. Starp citu, kad rodas publiska diskusija par sodiem un piespiedu mehānismiem, sabiedrība vienmēr nonāk līdz nāvessodam par jebkuru pārkāpumu. Piemēram, Senajā Grieķijā par maizes zādzību draudēja nāves sods. Līdz ar to nav jābrīnās, ka daudzi vēlas piedalīties sacensībās par vistrākāko ideju, jo ir vēl kur to attīstīt.

Otra cilvēku grupa ir, it kā, sociālo lietu eksperti, kuri par tādiem kļuvuši pašiem sevi pasludinot un piešķirot šādu titulu. Pie tam, neviens eksperts nav pētījis ne sabiedrības struktūru, ne cilvēku tipus, ne motivāciju. Viena eksperete tā arī atzinās, es nezina kāpēc viņi nemaksā. Un tik tiešām, ja es vēlētos foršu un sabiedrībā atbalstāmu rakstu, kuru visi uzskatītu par labu esam, es sāktu analizēt dažādus iemeslus no sadzīviskā aspekta, censtos attaisnot vienu pusi, paraudzītos kritiski uz otru pusi, bet es to nedarīšu. Zemāk vienkārši uzrakstīšu kā ir, no veselā saprāta viedokļa. Ja kādam liekas, ka tā ir fantastika, vai tas tā nevar būt, tad aicinu visus skatīties raidījumus par seno vēsturi vai pērtiķiem, tiem ir ļoti līdzīgi principi, ko arī minēju rakstā par attiecībām un seksu.

Nav liels noslēpums, ka sievietei ir vairākas motivācijas un vairāki mērķi. Patiesībā viņa ir tā, kas organizē bērna radīšanu un audzināšanu, savukārt vīrieša funkcija ir tikai atrast sievieti un censties par to konkurēt. Vai arī būt tādam vīrietim, par kuru konkurē sievietes.

Pirmais etpas, sievietei instinktīvi rodas velme atrast un piesaistīt sitprāko īpatni jeb vīrieti. Parametri varbūt dažādi, jo tas ir atkarīgs no apstākļiem, kara laikā vajag karēvīgākos, miera laikā izveicīgākos biznesā utt. Līdz ar to sievietes konkurē un cenšās stāties dzimumattiecībās ar viņas prāt spēcīgāko un labāko par citiem. Tas varētu būt līderis, veiksmīgs uzņēmējs, labākais sportists, pazīstams mūziķis, lokāls dominants, piemēram, darba grupas vadītājs, nodaļas vadītājs utt. Šeit rodas viena liela problēma. Visas apkārtējās sievietes vēlas šo vīrieti, kas nozīmē, ka viņas konkurē par viņu un konkrētajam vīrietim nav sieviešu deficīta, līdz ar to viņam nav motivācija tikties tikai ar vienu sievieti un veidot nopietnas attiecības, jo jebkuram vīrietim ir mērķis, bet ne visiem iespēja, stāties dzimumattiecībās ar maksimāli lielu sieviešu skaitu, lai turpinātu savu gēnu attīstību.

Otrais etaps, sieviete ir atradusi foršu vīrieti ar ļoti labiem gēniem, izteiktu līderi, ar spēcīgu raksturu, populāru noteiktā sabiedrībā un instinktīvi atdodas viņam un paliek stāvoklī. Viņam sieviete ilgtermiņā nav interesanta, jo rindā stāv vēl divdesmit. Nākamais sievietes uzdevums, lai radītu bērnu ir drošība un ēdiens. Sievietei vajag atrast kādu, kurš viņu apgādā ar dzīvesvietu un ēdienu tajā brīdī, kad viņa ir stāvoklī un pēc bērna piedzimšanas, jo objektīvi sieviete šajā periodā ir neaizsargāta. Skaidrs, ka vīrietim, kurš stājās ar viņu dzimattiecībās, šādi uzdevumi ir neinteresanti, jo viņam ir kajera, cīņa, konkurence, karš utt. Šeit sievietei rodas nepieciešamība pēc pavisam cita vīrieša. Tāda, kurš ir mierīgs, bez ambīcijām, paklausīgs, saimniecisks, tolerants pret sievietes vajadzībām, vēlas izdabāt sievietei, padarīt to laimīgu un rūpēties par viņu. Šai funkcijai der vīrietis, kurš hierarhijā ieņem vidējo vai pat zemu līmeni, jo viņam vienīgā iespēja stāties ar sievieti dzimattiecībās, pēc būtības, ir palīst zem viņas tupeles, kas nozīmē, kļūt par otro numuru un izpildīt sievietes norādījumus un apmierināt sievietes prasības.

Jautājums, ja jau tā ir, tad kāpēc sabiedrība ir iekārtota citādāk un mēs dzīvojam pēc monogāmās ģimenes modeļa, nevis poligāmās grupās. Atbilde ļoti vienkārša, tas radās attīstoties īpašumtiesībām, kad radās nepieciešamība pēc īpašuma mantošanas, jo kamēr cilvēki dzīvoja ciltīs un nodarbojās ar vākšanu, viņiem bija poligāmas attiecības. Šo varat izlasīt, papētot paleolīta laikmetu. Piemēram, bija cilts, ciltī bija līderis, alfa tēviņš, kurš vadīja cilti. Kopējas orģijas laikā viņam bija tiesības pirmajam stāties dzimattiecībās ar sievietēm, tā viņas dabūja labākos gēnus, savukārt pārējiem bija otrā kārta, un viņi arī varēja pieņemt ka bērns ir viņu. Tādējādi nevienam nezinot kura bērns īsti tas ir, visa cilts audzināja bērnus kā savējos, jo medicīnas un testu toreiz vēl nebija. Rezultātā visi audzināja alfa tēviņa bērnus.

Kāda ir mūsdienu realitāte, ko parāda arī šķiršanās statistika, kas ir vairāk par 50%, par ko senāk esmu rakstījis un ko var atrast Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Sieviete atrod alfa tēviņu, zem sabiedrības un tradīciju spiediena sieviete pierunā vīrieti aprecēties, bet pēc tam laulība izjūk, jo konkrēti šim vīrietim ir pavisam cita funkcija sabiedrībā, tad otro reizi aprecoties, sieviete beidzot atrod otrā tipa vīrieti, kurš ir gatavs audzināt viņas bērnu no iepriekšējās laulības. Cits gadījums, kad aprecās uzreiz ar otrā tipa vīrieti un pēc tam atrod alfa tēviņu un otrā tipa vīrietis par to nemaz neuzzina un nodzīvo visu dzīvi, domādams, ka tas ir viņa bērns.

Tie, kas ir izlasījuši tik tālu, droši vien jau ir sapratuši, ko es vēlos pateikt. Tieši tā, uzturlīdzekļi lielāko ties tiek prasīti no vīriešiem, kuru funkcija sabiedrībā nav audzināt bērnus, bet cīnīties, attīstīt zinātni, vadīt cilvēkus uz noteiktu mērķi, radīt kaut ko jaunu, dominēt pār citiem utt. Tas ir tāpat, ja mēs liktu maksāt cilvēkiem ar mazu augumu par to, ka viņi ir maza auguma. Šķiet nepareizi, bet diemžēl, kad runa notiek par bērna uzturlīdzkļiem, cilvēkos ieslēdzās šablonizētā domāšana un tiek atskaņoti presē popularizētie mīti un kļūdainie viedokļi.

Tik pat absurdi ir pārmest šiem vīriešiem, ka viņi ir bezatbildīgi un nerūpējās par ģimeni, ka viņi nav pakļauti sievietei laulībā un visu laiku mūk prom pie citas sievietes. Tā ir viņu būtība, viņi nevar būt vainīgi par to, ka nav otrā tipa vīrieši, jo viņiem sabiedrībā nav funkcija audzināt bērnus. Papildus tam, sievietei tiek iedots milzīgs bomis, ko sauc par tiesībām prasīt uzturlīdzekļus. Bet sievietēm vienmēr ir pa maz, jo tas bomis nestrādā, tāpēc tiek prasīts aizvien lielāks bomis, vēl lielākas tiesības kaut ko ierobežot vai atņemt. Šeit notiek pretreakcija un vīrieši sāk izvairīties no maksāšanas, jo instinktīvi viņi jūt, ka viņiem nav pienākums par to maksāt, savukārt tie vīrieši, kas ir zem tupeles kopā ar aptrakušām sievietēm pieņem vēl stingrākus likumus, kuri atkal nestrādā un neviens neiedziļinoties problēmā, atkal rosina pieņemt vēl stingrākus likumus.

Kādreiz cilvēki atgriezīsies pie poligāmā ģimenes modeļa, jo, starp citu, tas atrisinātu kaudzi psiholoģisku un sociālo problēmu, jo cilvēks ir poligāms pēc savas būtības un cieš no tā, kad nevar to realizēt. Kamēr mēs vēl neesam tur atgriezušies, ir vienkāršs risinājums, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, atcelt uzturlīdzekļus un noteikt fiskētas izmaksas sievietei par bērnu, kamēr tas nesasniedz pilngadību. Mēs kā sabiedrība, it sevišķi Latvijā, kur ir negatīvs iedzīvotāju pieaugums, esam ieinteresēti, lai cilvēki pēc iespējas brīvāk un vairāk stātos dzimumattiecībās un radītu bērnus, jo tie bērni pēc tam mums maksās pensijas. Man nav nekas pretīm, ja daļa manu sociālo iemaksu kopējā sistēmā aizietu pilnīgi svešam bērnam, jo kopumā es no tā berna samakātajiem nodokļiem un iemaksām nākotnē tik un tā iegūšu. Tas arī ļautu sievietēm izvēlēties vīriešus nevis pēc mantiskā cenza, bet pēc gēnu stipruma cenza, kas atbilstu dabā noteiktajai kārtībai, tādējādi efektīvi darbotos kā mehānisms.

Lūk arī risinājums lielajai problēmai, jo bērnu radīšana ir jūtas, emocijas un mīlestība, savukārt naudas attiecības iznīcina to visu un raisa cilvēkos tikai un vienīgi negatīvas emocijas un izpausmes, tāpēc sabiedrībai ir jāatbrīvojas no cilvēku sišanas ar bomi par to, ka viņi ir alfa tēviņi, nevis otrā tipa vīrieši.

Kā izvēlēties diplomdarba tēmu?


Esmu dzirdējis no cilvēkiem velmes lasīt ne tikai manas pārdomas par globālām lietām, bet, lai es pievēršos privātām lietām, daloties ar kaut ko no savas dzīves. Ņemot vērā, ka man ir divi maģistra diplomi, viens, kas apliecina manu kvalifikāciju, savukārt otrs vairāk orientēts uz akademisko darbu, tad šoreiz par ļoti svarīgu tēmu priekš visiem, kuri meklē un mēģina izvēlēties bakalaura vai maģistra darba tēmu. Iespējams daudziem tas šķitīs pašsaprotami, bet, kad ir jāraksta darbs, kopējā bilde pazūd un sākas nervoza raustīšanās uz visām pusēm, lai atrastu labāko, vieglāko un aktuālāko tēmu.

Nesen pie manis vērsās viens cilvēks, kurš lūdza, lai pasaku, vai izvēlētā tēma ir laba un par to ir iespējams uzrakstīt fināla darbu, lai iegūtu diplomu. Es, protams, vienmēr esmu gatavs padalīties ar savām domām. Ņemot vērā, ka mana izglītība ir jurisprudences jomā, tad vairāk fokusēšos uz šo virzienu, jo šeit ir nianses, salīdzinājumā ar citām jomām.

Sākumā no visiem priekšmetiem, jāizvēlas tas, kas visvairāk patīk, kā arī tas, kur ir plānota turpmākā darbība, jo bakalaura vai maģistra darbs ir savu zināšanu sašaurināšana līdz noteiktai sfērai, piemēram, ģimenes tiesības vai konstitucionālās tiesības. Pēc tam es noteikti iesaku aiziet uz bibliotēku, vēlams, kur ir pieeja pēc iespējas vairāk vietējām un starptautiskām datubāzēm, piemēram, Westlaw, Kluwer Law vai HeinOnline. Jāatrod raksti par to tēmu vai vismaz virzienu, kurā vēlaties rakstīt savu darbu, vēlams visus par pēdējiem trīs gadiem. Zinātniskajos rakstos ir iespējams atrast citu cilvēku pētījumus un bieži tajos ir atverti jautājumi, kuri netika iekļauti pētījumā dēļ apjoma vai fokusa ierobežojuma. Līdz ar to vieglākais variants ir vienkārši turpināt jau iesākto pētījumu fokusējot to uz Latviju vai sašaurinot starptautiskajā vidē, piemēram, Eiropas Savienības tiesības vai Apienoto Nāciju Organizācijas dokumenti. Šāda pieeja nodrošinās teorētisko bāzi, jo zinātniskajos rakstos ir atsauce uz citiem rakstiem un tiesību avotiem un tādā veidā var veikt paplašinātu jautājuma izpēti. Protams, nepieciešams sameklēt arī grāmatas par to tēmu, lai vismaz būtu lietas kursā par tām, kā arī noteikti ir jāietver citāti gan no rakstiem, gan no grāmatām.

Kad tēma ir atrasta un zinātniskie raksti savākti mapē, tad nepieciešams izdomāt, kādas pētījuma metodes ir noderīgas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Piemēram, tā var būt salīdzināšanas metode, diskriptīvā metode un citas metodes. Personīgi man ļoti patīk pētīt tiesas spriedumus un valsts iestāžu lēmumus, jo tas uzreiz sniedz praktisko bāzi un ļauj rakstīt par aktuālām problēmām un tendencēm. Savukārt no aptaujām es izvairos, jo zinot vairākas tehnikas, kā panāk vēlamās atbildes, neticu aptaujas rezultātiem un uzskatu tos par nekam nederīgiem, it sevišķi, ja respondentu skaits ir mazāks par 10 000. Piemēram, jurisprudencē šādu respondentu skaitu, praktiski, nav iespējams iegūt nevienā no izpētes jomām. Ļoti labi var noderēt ekonomiskā vai sociālā statistika, lai demonstrētu noteiktās tiesību normas efektivitāti vai problemātiku to piemērošanā.

Darba vadītāja izvēlē vislabāk ir skatīties uz pasniedzēja vai citas akademiskās personas zināšanu līmeni un darba disciplīnu, lai darba vadītājs vienmēr būtu sasniedzams un spētu patiesī novērtēt pētījumu, iesakot labāko virzienu un veidu mērķa sasniegšanai. Noteikti nevajag izvēlēties darba vadītāju pēc personīgām simpātijām, tas parasti ir raksturīgs meitenēm, un pēc tā, cik labs cilvēks ir kopumā, jo bakalaura vai maģistra darba rakstīšana ir tehnoloģisks process, nevis draugu vai attiecību partneru būšana. Vēl labi ir izvēlēties darba vadītāju, kurš ātri un labi atbild uz e-pastiem, jo tieši e-pasti būs galvenais komunikācijas kanāls.

Pats svarīgākais ir attieksme pret darbu. Es, piemēram, esmu ņēmis akadēmisko pārtraukumu, kad jutu, ka man nepietiek laika rūpīgai un kvalitatīvai darba izstrādei. Nekad darba uzrakstīšana netika uzstādīta, kā galvenais mērķis, jo šajā gadījumā studijām kopumā zūd jēga. Mēs pētām, jo vēlamies padarīt pasauli labāku, atrisināt kādu problēmu, uzlabot kādu tiesību normu utt. Ja nav iekšējas misijas sajūta, vismaz darba uzrakstīšanas brīdī, tad viss process būs smagnējs, neinteresants, paviršs un nevienam nevajadzīgs, jo tam nebūs nekādas pievienotās vērtības. Sevī dabīgi vai makslīgi ir jārada ieinteresētības sajūta un jāveic pētījums, lai patiesi kaut ko uzzinātu un aklātu, lai aizstāvēšanas laikā komisijai būtu “vau” efekts, lai nebūtu nepieciešams gatavoties aizstāvēšanai, jo visa tēma ir tik dziļi sirdī, ka tu esi gatavs to aizstāvē nakts laikā, kad kāds pamodina uzlejot aukstu ūdeni. Procesam jārada prieku, gandarījumu un patīkamas izjūtas, tikai tad darbs būs uzrakstīts labi un ieguvums no tā būs neizmērojami liels.

Šie ir tikai paši primitīvākie ieteikumi, kurus varētu attīstīt līdz bezgalībai. Darba veiksmīgai uzrakstīšanai ir nepieciešami visi šajā rakstā minētie elementi, kā arī laiks un velme to darīt. Pie tam, rakstot darbu, rodas aizvien jauni jautājumi un mainās skatījums uz lietām, jo tieši šāds uzdevums arī rakstīšanas procesam ir. Par šo tēmu es vēl uzrakstīšu kaut kad nākotnē.

Bezdarbnieka pabalsta samazināšana


Šodien ziņās parādījās informācija, ka Labklājības ministrija plāno iniciēt grozījumus tiesību aktos, lai samazinātu laika periodu, kurā tiks izmaksāts bezdarbnieka pabalsts. Uz šī piemēra īsi parādīšu kā darbojās sistēma, kas ļaut atbildēt uz jautājumu, kāpēc Latvijas ir viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm.

Pašlaik bezdarbnieka pabalsts tiek maksāts kā 50% no vidējās izpeļņas, ja darba stāž ir līdz 10 gadiem. Pabalsts tiek maksāts 9 mēnešus. Paskaitīsim visu uz piemēra, ja vidējā izpeļņa ir 1000 EUR. Sāksim ar to, ka cilvēkam reiz ir iestājies sociālās apdrošināšanas gadījums, par ko viņš vairākus gadus, piemēram, trīs. Katru mēnesi tika maksāts 35,09% no savas bruto algas, kas būtu 492.83 EUR mēnesī. Par 36 mēnešiem cilvēks sociālās apdrošināsanas fondā būs iemaksājis 17 741.88 EUR. Tagad skatāmies cik šis cilvēks saņems atpakaļ no valsts bezdarba gadījumā, ja tiek izmantots viss periods. Pirmie trīs mēneši 50% no vidējās izpeļņas – 500 EUR katru mēneši, otros trīs mēnešus 75% no 500 EUR, kas ir 375 EUR un pēdējos trīs mēnešus 50% no piešķirtā pabalsta, kas ir 250 EUR. Sanāk kopā no apdrošīnāšanas sistēmas tiks izmaksāti 3375 EUR. Sanāk, ka valsts apdrošināšanas sistēma jūs “apčakarē” šajā gadījumā par 14 366.88 EUR.

Piedāvātie grozījumi paredz šādu kārtību, pirmo divus mēnešu 500 EUR, otros divus mēnešus 375 EUR, trešos divus mēnešus 250 EUR un pēdējos divus mēnešus 225 EUR. Sanāk kopā no apdrošīnāšanas sistēmas tiks izmaksāti 2700 EUR. Sanāk, ka valsts apdrošināšanas sistēma jūs “apčakarē” šajā gadījumā par 15 041.88 EUR, kas ir par 675 EUR vairāk.

Protams, var teikt, ka daļa aiziet pensijai, līdz kurai lielāka daļa cilvēku neizdzīvos, ņemot vērā medicīnas aprūpes pieejamību un zāļu dārdzību, protams, var teikt, ka lielākā daļa aizies maternitātes pabalstam, no kura ekonomiskā atdeve būs labi ja pēc 23 gadiem, ja piedzimušais bērns neaizbrauks prom labākas dzīves meklējumos. Viss iepriekšminētais ir ļoti nesaistošs konkrētam indivīdam. Ja skatāmies vēsi, atmetot altruismu un pašziedošanos, valsts sociālās apdrošināšanas sistēma ir izveidota tādā veidā, ka izdevīgāk ir nemaksāt šo iemaksu un saņemt naudu aploksnē, jo cilvēks no sistēmas nesaņem i ceturto daļu no ieguldītā, savukārt, lai saņemtu tos grašus, kas pienākās, ir jāpiedzīvo pazemojums un jāiziet cauri lielam birokrātiskam aparātam. Uzskatu, ka bezdarba apdrošināšanu ir jāatdot privātajam biznesam tāpat kā OCTA, jo tur ir zemākas administratīvās izmaksas un konkurences apstākļos, būtu mazākas apdrošināšanas prēmijas un lielākas izmaksas.

Lūk arī ar skaitļiem tika demonstrēts, kāpēc aploķšņu algas ir tik populāras Latvijā un kāpēc mēs esam tik sliktā ekonomiskā stāvoklī. Viennozīmīgi tas nav ne tuvu vienīgais iemesls, bet noteikti viens no lielākajiem, tāpēc ka padara darba spēka izmaksas milzīgas, bet labumu no samaksātās naudas gandrīz nekādu. Sanāk, ka Latvijā ir elite, kas veiksmīgi paverdzinājusi cilvēkus, spiež no viņiem visu ko vien iespējams izspiest, pretīm neko nedot, bet visu ietaupīto naudu samērā viegli iztērē deputātu un augstākās ierēdniecības pabalstos un pensijās, bet, ja ļoti vajag nozagt, tad kā 2008. gadā, ieskaita visu fonda naudu valsts budžetā un atdot baņķieriem.

Ceru, ka kāds uzrakstīs pieteikumu LR Satversmes tiesā, ja šī tiesību norma tiks pieņemta.

Cilpas ap mūsu pasauli


Šoreiz gribas uzrakstīt par kaut ko vienkāršu, acīmredzamu, bet tajā pašā laikā nemanāmu no ikdienas rūpju skatapunkta. Katru dienu mēs mostamies, mazāgajamies, ģērbjamies, ejam uz darīt kaut kādas savas lietas, piemēram, strādāt, tad atnākam atpakaļ, ēdam, kaut ko lasām vai skatāmies un ejam gulēt. Tā notiek katru dienu. Kur paliek laiks un vai mēs vispār to pamanām?

Cilvēks lielāko daļu dzīves pavada savā fantāziju un sapņu pasaulē. Mēs dzīvojam nākotnes sapņos, cenšoties risināt tagadnes problēmas. Pie tam, prāts tik ļoti visu automatizē, ka mēs pārstājam pamanīt elementārākās lietas. Kurš, piemēram, atceras, kā viņš tīrīja zobus trīs dienas atpakaļ, vai gatavoja ēst nedēļu atpakaļ? Visdrīzāk neviens no lasītājiem to neatcerēsies, jo mēs to daram automatizētā stāvoklī, patiesībā atrodoties iedomu pasaulē, kurā norisinās kaut kādi tikai mums zināmi procesi. Piemēram, var plānot bloga rakstīšanu un vienlaicīgi skriet. Šajā procesā skriešana būs automātiskas darbības, ko ķermenis ir pieradis darīt neskaitāmas reizes un pats interesantākais, ka domājot par blogu, visdrīzāk tuvākajā nākotnē tu atkal skriesi.

Tādējādi tiek veidotas cilpas, no kurām mēs tikai ar milzīgu piepūli varam tikt ārā, jo prāts tik ļoti visu optimizē, ka jebkura jauna un citādāka lieta kļūst neērta, izraisoša bailes un šķietami vispār nevajadzīga mūsu dzīvē. Viegli pateikt, tad jau jāsāk darīt kaut ko lietas labā, bet iespējams, ka kaut kā jauna sākšana ir kārtējā cilpa, un notiek regulāri, kā iekšējs protests pret ierasto, kas beidzas ar neizbēgamo atgriešanos iepriekšējā punktā.

Skaudība un tās iemesli


Katru reizi zvēru sev, ka nu šoreiz noteikti sākšu rakstīt un turpināšu maratonu kādu mēnesi, publicējot rakstus katru dienu. Realitātē viss noteik pretēji, uzrakstu vienu rakstu un uz kādu ilgāku laiku pazūdu. Noteikti ir, pie kā piestrādāt. Rakstot par šīs dienas tēmu, biju noskatījies pāris raidījumus un palasīju literatūru, kur tika minēts par skaudību un kāds postošs spēks tā ir. Šo tēmu man ir grūti aprakstīt, jo pats dzīvē praktiski neesmu izjutis skaudību un brīžiem grūti iedomāties kā tādas emocijas var būt, jo esmu radis domāt plaknē, ko man izdarīt, lai iegūtu to, ko vēlos, nevis dusmoties par to, ka kādam kaut kas ir vairāk.

Skaudību īsumā varam raksturot kā nepatiku un naidīgas jūtas pret cilvēka panākumiem, veiksmi un labumu. Būtībā tas ir cilvēka iekšējs psihoemocionāls stāvoklis, pie tam samērā ekstrēms, kas sagrauj cilvēka barjeras un motivē rīkoties ar destruktīvu mērķi.

Man ienāk prātā uzreiz divas prizmas škautnes, caur kurām mēs šo jautājumu varam izpētīt. Viena šķautne ir ētiski morālie principi, otrā šķautne ir instinktīvā. No morāles viedokļa viss ir ļoti vienkārši, sabiedrība kopumā nosoda skaudību, par ko ir rakstīts neskaitāmos romānos, filosofiskos darbos un Bībelē. Skaudība sabiedrībā skaitās vājuma pazīme, ja tev skauž, tas nozīmē, ka esi nespējīgs iegūt to, ko ir ieguvis kāds cits. Skaudība ir dusmas pret sevi, kas projicējās uz citiem, tā ir slēpšanās no sevis, bailes izmisums, ka nepienāks dzīvē tas brīdis, kad man būs tāda pati manta vai tāds pats sasniegums nemateriālo lietu jomā.

Kā vienmēr, morāle un sabiedrība kopumā nespēj izskaidrot pilnīgi neko, tāpēc es iedomājos apskatīt tēmu arī no instinktīvā skatu punkta, jo skaudībai ir jābūt ļoti senam instinktam vēl no laikiem, kad mūsu senči mitinājās alās un medija mamutus. Ņemot vērā, ka savācejsabiedrības modelim ir būtiski ilgāks vēsturiskais laiks, tad mēs esam veidoti tieši priekš dzīves tādā modelī, bet ražotājsabiedrība pēc savas būtības mums ir sveša, no kurienes arī daudzas problēmas, piemēram, gripa un kariess. Tad rodas jautājums, kā skaudība varēja palīdzēt primitīvas sabiedrības ietvaros un kāpēc tiešī šāds instinkts ir attīstījies evolūcijas laikā un veiksmīgi turpina attīstīties.

Skaudība ir egoisms, jo paredz labumu sev, ko nav iespējams iegūt vai kas otram ir labāks. Pēc būtības pats egoistiskākais indivīds grupā ir līderis. Tikai līderim grupā ir atļauts viss, jo līderis ved grupu uz kaut kādu noteiktu mērķi. Piemēram, līderis ved grupu uz mamuta medībām un grupa viņam seko, lai nodrošinātu sevi ar barību. Konkurences apstākļos nepārtraukti notiek cīņa par līdera pozīciju un jebkurš no grupas ir gatavs testēt līderi un izaicināt viņu, lai ieņemtu līdera lomu. Līdz ar to skaudība līderī ir apdraudējuma signāls, ka kādam ir kaut kas labāks un kāds ir gatavs izaicināt līderi, lai stātos līdera vietā. Tieši tāpēc, ka cilvēku sabiedrībā notika nepārtraukta cīņa par līderību, cilvēkos masveidā attīstījās skaudība, kā arī attīstījās citas jūtas, kas ir pretējas skaudībai, lai to līdzsvarotu un izslēgtu grupas pilnīgu bojāeju. Piemēram, ja man ir labāks cirvis, nekā maniem biedriem, man būs vieglāk medīt, ja visi redzēs, ka esmu labākais mednieks un man ir daudz resursu, es kļūšu par viņu līderi, tāpēc esošajam līderi rodas skaudība un instinktīva velme atņemt man cirvi un saglabāt līdera pozīciju, jo līderim tiek lielākais resursu daudzums.

Nobeigumā jāuzraksta, ka tieši pirmatnējās sabiedrības prizma ļauj lieliski izprast mūsdienās notiekošos procesus, jo visa mums apkārt esošā attīstība un progress ir tikai 14 tūkstošu gadu attīstības rezultāts, kad cilvēks pārgāja uz ražotājsabiedrības modeli, savukārt savācējsabiedrība attīstījās miljoniem gadu un paies vēl simtiem tūkstoši gadu, kamēr mēs evolucionēsim un mūsu instinkti mainīsies.

Reālā situācija valstī 2019. gadā (demogrāfija, ekonomika)


Pagājušajā gadā es uzrakstīju samērā nozīmīgu rakstu par demogrāfija un ekonomikas reālo situāciju mūsu valstī, jo lasīt medijos ekonomistu komentārus, kuri nodarbojas ar progandu vai ir vienkārši nekompetenti, man apnika. Kaut arī ekonomika nav mana ikdienas nodarbošanās, atšķirībā no daudziem ekonomistiem, es pats tirgoju ar finanšu instrumentiem un par ekonomiku interesējos jau no vidusskolas. Līdz ar to manis pieņemtie lēmumi vienkārši samazina vai palielina manu ieguldīto kapitālu noteiktā darījumā, tāpēc reizēm nākas iespringt pētot dažāda veida statistiku. Protams, par jebko var strīdēties un diskutēt, tāpēc vienmēr cenšos atbildēt uz visiem komentāriem. Diemžēl lielākā no tiem ir vairāk emocionāli nevis argumentēti ar faktiem, tāpēc droši nekautrējaties rakstīt arī savus novērojumus un pētījumus. Šajā rakstā es pacentīšos apskatīt tos pašus rādītājus, kas tika apskatīti pagājušajā gadā vai mainīt tos ar tik pat interesantiem saturiskā ziņā. Šo rakstu veidoju procesa gaidā, tāpēc domas var izstrādes laikā mainīties un var tikt pievienota papildus informācija.

Demogrāfija

Daudzi politiķi izmanto demogrāfiju, lai spēlētu ar cilvēku jūtām, tomēr nepiedāvā reālus problēmas risinājumus, ko var izdarīt jau šodien, piemēram, cīnīties pret alkoholismu valstī, par ko rakstīju iepriekš. Lai paskatītos, kāda situācija ar demogrāfiju ir šodien, atveram mūsu miļo Centrālās statistikas pārvaldes lapu (saiet: https://www.csb.gov.lv/lv/sakums) un sākam meklēt.

Redzam, ka iedzīvotāju skaits bez būtiskām izmaiņām turpina samazināties. Tabulā ir parādi dati par pēdējiem diviem gadiem. Diemžēl šogad ir reģistrēta ļoti augsta mirstība gada sākumā, salīdzinājumā ar to pašu periodu iepriekšējos gados. Līdz ar to redzams, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pa pēdējiem diviem gadiem ir samazinājies par 29 tūkstošiem. Pašlaik nekas neliecina, ka šī tendence mainīsies, pie tam jāņem vērā, ka dati ir ļoti optimistiski, jo netiek ņemta vērā reālā migrācija. Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai mums vajag iebraucējus no Azijas un Āfrikas. Konceptuāli jā, bet tomēr es ieteiktu skatīties Ukrainas virzienā, kur dzīvo cilvēki ar mums daudz saprotāmāku mentalitāti un arī valodas ziņā, viņi runā krievu valodā, kas ekonomiski ir izdevīgi, jo viņus var ātrāk iesaistīt darba tirgū un sākt iekasēt nodokļus no viņu darba. Polija un Čehija to jau aktīvi dara un labprāt uzņem Ukraiņu jauniešus un integrē tos darba tirgū. Mēs diemžēl atpakliekam, jo cīnamies par tukšu bez cilvēkiem latvisku Latviju, kura, kā rāda migrācijas dati, reti kuram ir patiešām vajadzīga, jo labklājība un nauda iztikai spēlē dominējošu lomu šajā jautājumā un daudzi patrioti strādā Lielbritānijas, Īrijas un Norvēģijas rūpnīcās, patriotiski apmaksājot to valstu iedzīvotāju pensijas. Bet šeit palikušie patrioti politikā, ar vislielāko mīlestību apzog savu dzimteni, iesaistoties koruptīvos darījumos, mums izdomājot un pārdodot pasaciņu par krieviem un latviešiem, bet tikai gan latviešu, gan krievu pie mums ar katru dienu paliek mazāk.
Diemžēl neesmu atradis jaunāku demogrāfisko egli oficiālajos avotos, bet aizņemties to no citiem autoriem netaisos. Tāpēc ievietoju citu statistiku, saistībā ar iedzīvotājiem, tabula par migrāciju.

Kaut arī nav precīzas informācijas par migrāciju, redzam, ka kopējā tendence pēdējos divos gados samazinās. Pie tam tendencei turpinoties, mēs tuvākajos gados varētu redzēt arī pozitīvu migrācijas saldo, kad iedzīvotāju skaits palielināsies nevis dēļ jaundzimušo skaita pieauguma, bet iebraukušo cilvēku skaita. Ja organizēt pārdomātu migrācijas politiku, nevis kāda tā ir tagad, tad varētu iegūt labi kvalificētus cilvēkus no Āzijas, Ukrainas un Moldāvas. Savukārt, ja turpināt baidīties un noliegt acīm redzamo, neizvirzot nekāda veida kritērijus, tad redzēsim ļoti daudz jaunas kebabnīcas Rīgas centrā, bet ne biznesu ar augstu pievienoto vērtību. Kopumā migrācijas saldo samazinājums šajā gadījumā liecina par ekonomisko stabilitāti, kas ir pozitīvi.

Ekonomika

Kopumā skatoties uz IKP, var pateikt tendenci, uz kurieni virzās Latvijas ekonomika. Lielāks IKP ir labi, mazāks IKP ir sliktāk. Bet tas viss priekš iesācējiem, patiesībā ir svarīga ekonomikas struktūra un līdzekļu sadalījums, jo arī Ziemēlkorejā ir 6% pieaugums, bet lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo uz bada robežas. Tas ir līdzīgi, ja uz ļoti nabadzīgu valsti, kur cilvēki mirst no bada, pārceltos miljardieris. Protams, IKP uzlidotu gaisā, ja miljardiera ienākumi tiktu deklarēti tajā valstī, tikai bada problēma no tā atrisināta netiktu. Zemāk Latvijas IKP pieaugums reālos skaitļos.


Kā redzam, tad mūsu IKP tiešām aug un par to raksta presē un runā politiķi. Tikai dzimstība paliek tajā pašā līmenī kā iepriekš un cilvēki aiz lielās labklājibas neskrien taisīt bērnus, bet turpina mirt nedaudz lielākos apmēros.

(patēriņa cenas EUR)

Skatoties uz patēriņa cenām, tās turpina augt un attiecībā pret 2010. gadu, 2018. gadā tās pieauga par 13.7%, kas nozīmē, ka krāt naudu Latvijā nav izdevīgi, ja tā netiek ieguldīta ar ienesīgumu, vismaz 1.6% gadā. Ja paskatamies uz 2017. gadu un 2018. gadu, tad patēriņa cenas būtiski sāka kāpt uz augšu. Pie tam jāatzīmē, ka pārtikas cenas pieauga ļoti strauji, salīdzinājumā par nepārtikas precēm. Šeit ir gan nodokļi, gan tarifi uz gāzi un elektroenerģiju, kas būtiski ietekmē tieši pārtikas ražošanu, nevis nepārtikas preču importu.

Būtiski ir apskatīt ne tikai IKP pieaugumu, bet arī pirktspēju, jo to ietekmē patēriņa cenas un cilvēku ienākumi kopumā. Sākumā strādājošo pirktspēja. Šeit izmantošu aprēķinus, lai parādītu kopējo tendenci. (Informācija ņemta no tabulas PPG010, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzam, tad salīdzinājuma ar 2010. gadu un arī 2017. gadu (ja lasa manu iepriekšējo rakstu par šo tēmu), vidēja strādājošo pirktspēja ir būtiski palielinājusies un tagad vidējais strādājošais var atļauties nopirkt vairāk, nekā tas bija 2010. gadā. Līdz ar to kopumā mūsu labklājība aug. Lai būtu pavisam precīzi saistībā ar pirktspēju, jāapskata, kas notiek ar pensionāriem. Zemāk ir atainota tabula ar tādu pašu aprēķinu, tikai ņemot vērā datus par pensionāru pirktspēju (tabula PPG020, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Redzam, ka kopš 2010. gada pensionāru pirktspēja pieauga tikai par 4% un ja izņemt ārā cukuru, tad tā nepieauga vispār. Pie tam statistikā veikli tika izņemta ārā degviela, kas šo ainu padarītu tiešām dramatisku. Līdz ar to mēs esam atraduši vienu no iemesliem, kur slēpjās Latvijas nabadzība, jo arī absolūtos skaitļos 2018. gadā strājošais var atļauties 11 366 vienības, kamēr pensionārs tikai 4 274, kas ir gandrīz 3 reizes mazāk. Tas nozīmē, ka pensionāri ēd trīs reizes sliktāk un viņiem ir pieejami trīs reizes mazāk pakalpojumu. Ja jūs strādājat un pērkat kilogramu gaļas, tad pensionārs pirks tikai 330 gramus. Protams, politiski ir vieglāk runāt par izaugsmi, un nekad nepieminēt dramatisko situāciju ar pensionāriem. Savukārt pensionāri, regulāri balsojot par vieniem un tiem pašiem politiskajiem spēkiem, cer, ka kādu dienu politiķis, kurš desmit gadus neko nav darījis, piecelsies un teiks, ka šodien beidzot sāks ne no kā cīnīties par pensionāru tiesībām. Starp citu pensionāru zemā pirktspēja ir būtisks ekonomikas bremzējošs faktors, kur var iegūt izaugsmi pat pie krītošas pasaules ekonomikas.

Paskatāmies vēl vienu lielumu, kas ietekmē labklājību un nosaka, cik daudz atļauties varam tagad un varēsim nākotnē. Zemāk tabula ar aprēķinu par nodarbinātību, nevis kopumā, ar ko visi lepojās, bet pa vecuma grupām un tur ir redzama ļoti bīstama tendence un atbilde uz to, vai tuvākajā laikā tiks ievests darba spēks no ārzemēm (tabula NBG070, kas atrodama Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā).

Kā redzams, tad negatīvais faktors ir nodarbinātības samazināšanās jaunākajās vecuma grupās un pieaugums vecuma grupās no 55-64 un 65-74 gadiem. Tas nozīmē, ka pirmspensijas vecuma cilvēkiem ir jāstrādā vairāk un tie arī uztur ekonomiku, savukārt pieaugošais pensionāru nodarbinātības procents parāda to, ka pensionāru pirktspēja nepalielinās un, lai izdzīvotu, pensionāriem ir jāstrādā. Kopumā šī ir ļoti neveselīga ekonomikas struktūra, kas balstās uz veciem cilvēkiem, kamēr jaunie strādā aizvien mazāk, konsekventi zaudējot kvalifikāciju un spēju vēlāk iekārtoties amatā ar augstu pievienoto vērtību.

Nobeigums

Kopsavilkumā varu uzrakstīt, ka Latvijā ir būtiskas ekonomiskās problēmas, kas ir atrodamas pie rīta tējas pasēžot Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Viennozīmīgi, ka problēmu ir daudz vairāk un tikai apzinoties tās, mēs varam sākt kaut ko risināt un uzlabot. Medijos mums propogandas labad stāsta, cik viss ir labi un rožaini, IKP aug, bezdarbs samazinās un ar nevienlīdzību notiek intensīva cīņa. Diemžēl velns slēpjās niansēs un mēs joprojām dzīvojam dažādās Latvijās un pensionāri pavisam nekā no medijos stāstītā ne redz, ne jūt. Aicinu visus regulāri sekot statistikai, jo Latvija ir mūsu valsts un tieši statistika parāda to, cik politiskā vadība ir efektīva un laba un tikai zinot reālos skaitļus, ir iespējams piedalīties pašam un izdarīt izvēli.