Velme dzīvot utopijā


Katrs no mums ir iztēlojies kādu ideālu vietu vai sabiedrību, kurā cilvēki dzīvotu pēc citādiem likumiem, nekā tas notiek mūsdienu pasaulē. Daudzi slēpjās sapņos, lai tikai izbēgtu no skaudrās realitātes, aizverot acis uz nebeidzamo vardarbību, bailēm, trūkumu vai sāpēm. Uzbūvēt savu pasauli, kurā iespējamas lietas, par kurām reālajā dzīvē daudzi neuzdrošinās pat sapņot, lūk kas ir mēķis, kad radam vai sekojam utopijai. Šodien uzrakstīšu īsi par to, kas ir utopija un kā to izmantot savās interesēs.

Utopija ir vairāk vai mazāk ticība ideālām un bieži pat neiespējamām sociālām un politiskām reformām. Ticība pati par sevi ir paļaušanās kaut kam bez pierādījuma. Pieņemt par patiesību to, ko mēs nevaram izskaidrot, bet, kas izskaidro visu. Ar utopiju daudz grāmatu autori izskaidro, kādai jābūt viņuprāt pareizajai pasaulei, kādai jābut valtij un sabiedrībai kopumā. Piemēram, Platons darbā “Valsts” rakstīja par neeksistējošu, ideālu sabiedrību, tādējādi pieņemot, ka kaut kur šāda valsts ir iespējama, kaut arī visi empīriskie pētījumi norādīja pavisam uz kaut ko citu.

Kā var izmantot utopiju savās interesēs? To mums ļoti labi parāda vēstures notikumi. Piemēram, komunisms, kas pilnā mērā ir utopijas paraugs, jo totāli noraida jebkādus cilvēka instinktus un nav realizējams, nenogalinot cilvēkos visa veida emocijas un jūtas. Otrs piemērs ir reliģija. Katras reliģiskās ideoloģijas mērķis ir radīt utopiju, uz kuru visiem ir jātiecas, arī tāpat kā komunismā, nepieņemot jebkādus cilvēka instinktus, padarot to izpausmi par grēkiem. Lūk, arī atbilde uz iepriekš uzdoto jautājumu, utopiju var izmantot, lai pakļautu un labprātīgi vestu uz priekš lielas cilvēku masas, ļaujot ar virzību cilvēkiem risināt vai bēgt no savām problēmām. Ja gadījumā jūs nenodabojaties ar milzīgu reliģiju radīšanu, tad kaut vai starp draugiem var radīt kādu utopisku sapni, piemēram, par kaut kādu piedzīvojumu, pasākumu utt., lai viņus visus vienotu un tie sekotu līdzi tieši tev tur, kur tu viņus vedīsi.

Kā uzvarēt strīdā vai diskusijā?


Mēs katru dienu ar kādu diskutājam un strīdamies, vai tie ir ģimenes locekļi, kolēģi, draugi, sadarbības partneri vai cilvēki uz ielas. Sākoties kādai diskusijai vai strīdam, uzreiz var redzēt, kura no pusēm ir pieredzējusi un trenēta strīdiem vai diskusijai un kura zaudē strīdam vai diskusijai pa īstam vēl nesākoties. Šoreiz īsi uzrakstīšu par to, kādus taktiskus manevrus var izmantot, lai uzvarētu strīdu.

Provokācija. Ļoti lietderīgi garas diskusijas sākumā uzdot kādu provocējošu jautājumu, lai saprastu kāds pretējā pusē ir cilvēka tips, vai viņš ir tendēts uz humoru, vai ir agresīvs, kāds ir viņa intelekta līmenis, cik labi viņš ir gatavs diskusijai utt. Īsāk sakot, lai ievāktu informāciju. Šajā rakstā visi piemēri būs par kosmosu. Piemēram, uzdodam jautājumu, uz kuru visi zina atbildi, vai kosmoss vispār eksistē? Ja cilvēks atbild ar humoru, slikti, tas nozīmē, ka cilvēkam ir augsts intelekta līmenis un viņš jūtas droši par tēmu. Ja atbild agresīvi vai nievājoši, tad secinājums ir pretējs.

Oponenta atvēršana. Tas tiek darīts vienkārši. Jāuzdot vairāki atvērti jautājumi, lai saņemtu no oponenta informāciju par viņa pozīciju un argumentiem, ar kuriem pēc tam var sākt strādāt. Piemēram, cik ilgi vēl pastāvēs saules sistēma? Kur atrodas saules sistēma attiecībā pret visu galaktiku? Tas ļaus novērtēt oponenta zināšanu līmeni un turpmāko soļu izvēli.

Tēmas paplašināšana vai sašaurināšana. Ja oponents runā pārāk plaši par tēmu, visdrīzāk, detaļas viņš tik labi nepārzina, tāpēc ļoti pareizi būtu diskusiju novirzīt uz detaļām, par kurām tev ir labākas zināšanas. Piemēram, runājot par saules sistēmu kopumā, var teikt, bet manā ieskatā ne tikai saule, bet arī Jupiters būtiski ietekmē zemi ar savu gravitācijas lauku. Kāds ir Jupitera virsmas un kodola sastāvs? Šeit tiek panākti divi efekti, pirmais, tiek pārtverta sarunas iniciatīva un otrs, tiek radīts pamats parādīt, ka oponents nav tik kompetents šajā jautājumā, kas ļauj veidot apgalvojumus, kuriem oponents būs spiests piekrist jebkurā gadījumā. Otrs paņēmiens ir tēmas paplašināšana. Ja tu jūti, ka saruna virzās aizvien dziļākās detaļās, par kurām oponentam ir daudz lielākas zināšanas, tad vienīgais veids kā izvairīties no zaudējuma, ir tēmas paplašināšana, novirzot to pavisam citā plaknē. Piemēram, neskatoties uz to, ka Jupiteram ir zināma ietekme uz gravitācijas lauku, tomēr saulei dziestot, visas tuvākās planētas tiks iznīcinātas, pēc cik ilga laika tas varētu notikt?

Izsišana no sliedēm. Ja oponents ir iegājis viņam ērtā ritmā, sāk lietot pārliecinošus argumentus, kā arī jūt, ka tulīt būs uzvarējis, labs paņemiens ir izsist oponentu no līdzsvara ar kādi vispārzināmu patiesību. Ļoti labi ir uzbrukt oponenta piemēriem vai argumentam. Tas ļaus apturēt uzvaras gājienu un pavērs iespēju pārtvert iniciatīvu. Piemēram, uz apgalvojumu, ka Jupiters ietekmē zemi tik pat lielā apmērā kā Saturns, jo abas planēts ir lielas, var norādīt, ka analoģija nevar būt par pierādījumu. Tieši otrādi Jupitera un Saturna planētas sastāvs būtiski atšķiras, kas izslēdz vienādības zīmes likšanu abām planētām. Arguments, ka analoģija nav pierādījums darbojās jebkurā diskusijā ļoti efektīvi, jo pret šo ir maz pretargumentu.

Piekrītu, un… Piekrītu, bet… Lai uzvarētu diskusijā, ne vienmēr vajag apšaubīt un kritizēt jebkuru oponenta apgalvojumu. Reizēm tieši otrādi vajag piekrist, tādējādi oponentam dodot pozitīvas emocijas par it kā uzvaru, un tad iegrūst oponentu murgā. Svarīgi radīt situāciju, kad oponents nespēs tik viegli iebilst tavam apgalvojumam, jo tu taču piekrīti viņa paša teiktajam. Piemēram, piekrītu, ka saules sistēma ir neizpētīta un mums būtu jāsūta kosmosa kuģi uz visām planētām un tieši tāpēc, mums ir jāatliek un jāaptur visi plāni, lai labāk sagatavotos tik svarīgai misijai. Cits piemērs, piekrītu, bet noteikti nepieciešama papildus izpēte, lai tik svarīgs jautājums tiktu risināts bez kļūdām un zaudējumiem.

Kaunināšana. Ļoti labs paņēmiens, ja redzams, ka oponents sāk padoties vai ir padevies, bet nevēlas to atzīt. Bieži oponents sāks pāriet uz personību, lai vienkārši aizskārtu tevi un izsistu no līdzsvara. Tas parasti ir pēdējais mēģinājums kaut kā pagriezt situāciju sev par labu. Šādā gadījumā vislabākais ir atsaukties uz morāli un jebkuras diskusijas pamatprincipu – diskutē par idejām, nevis par cilvēku. Piemēram, oponents saka, ka vispār tev jau nav izglītība kosmosa zinātnēs un astronomija ir tikai tavs hobijs. Vai vēl brutālāk, paskaties uz sevi, kas tur esi, lai man te kaut ko stāstītu. Atbilde ļoti vienkārša, tava pāriešana uz personībām norāda tikai uz to, ka argumenti par diskusiju tev ir beigušies un tu esi zaudējis. Sabiedrībā nav pieņemts pāriet uz personību.

Šeit es aprakstīju dažus takstiskus soļus, kas būtiski uzlabo diskusijas prasmes un iespēju uzvarēt. Neapšaubāmi, ka jebkuras diskusijas pamatā jābūt zināšanu apmaiņai starp oponentiem un arī zināšanu pārsvars bieži ir faktors, kas ļauj uzvarēt diskusijā, tomēr ne vienmēr tavas zināšanas būs dziļākas par oponenta, tāpēc var izmantot dažādus paņēmienus, kas palīdzēs gūt uzvaru. Un, protams, pats svarīgākais priekš jebkuras uzvaras, prakse prakse un vēl reiz prakse. Trenējies visur un uz visiem, iesaistoties jebkāda veida diskusijās un strīdos ar mērķi uzvarēt un iemācīties kaut ko jaunu.

Vai Latvijā ir okupanti?


Tie, kas seko manam Twitter kontam, redzēja, ka nesen man bija viedokļu apmaiņa ar vienu personu par to, vai Latvijā ir okupanti. Sarakstes jēga bija tāda, es rakstīju, ka okupantu nav, jo Latvija uz šodienu nav okupēta, bet otra persona rakstīja, ka okupanti ir un viņus izdzenot ārā, Latvijas IKP (iekšzemes kopprodukts) augs. Ņemot vērā, ka Twitter formāts ir domāts īsām ziņām un īsai viedokļu apmaiņai, tad šeit uzrakstīšu izvērstāku pamatojumu, kāpēc tik populārai tēmai par okupantiem, kas bija 20. gs. 90os gados, šodien ir zudusi aktualitāte.

Pirmkārt, uz šodienu Latvija ir brīva, neatkarīga valsts, kura pilnībā var īstenot savu suvereno varu gan iekšpolitikā, gan starptautiski. Šo faktu pierāda tas, ka mēs esam ANO (Apvienot nāciju organizācijas), ES (Eiropas Savienības) un NATO (Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas) un citu starptautisko organizāciju dalībvalsts. Tas nozīmē, ka starptautiski visas pasaules valstis atzīst Latviju kā starptautisko tiesību subjektu un ar to ir pietiekami, lai secinātu, ka starptautiski Latvija ir neatkarīga. Arī iekšpolitikā mēs brīvi ievēlam Saeimu un likumdevējs brīvi izdot likumus, pie tam Saeima nevienam, izņemot vēlētājiem, neatskaitās un neviens tai nedod norādes, līdz ar to arī iekšpolitiski secināms, ka esam neatkarīgi.

Otrkārt, par okupantiem vēsturiski sabiedrībā tika sauktas tās personas, kas iebrauca Latvijas teritorijā laikā, kad Latvija bija PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienības) sastāvā, kas tiek uzskatīts par okupācijas laiku. Nav skaidrs, kas tieši tiek uzskatīti par okupantiem, vai, piemēram, iebraucēji no Baltkrievijas, Ukrainas, Kazakstanas, Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžanas, Uzbekistanas, Turkmenistānas, Tadžikistānas, Kirgizstānas, Lietuvas un Igaunijas arī tika pieskaitīti pie okupantiem. Tāpat nav skaidrs, vai iebraucēji no Krievijas, kas brauca darba un labākas dzīves meklējumos uz Latvijas teritoriju, jo šeit bija augstāks dzīves līmines, arī varētu tikt uzskatīti par okupantiem. Neiedziļinoties konvencijās, kam vienkārši tagad nav laika, uzrakstīšu īsi, starptautiski par okupāciju tiek uzskatīta tāda situācija, kad itkā valsts ir neatkarīga, bet faktiski to pārvalda cita valsts ar spēka palīdzību. Tas nozīmē, ka Latvijas gadījumā par okupantiem varētu saukt tikai valsts institūciju pārstāvijus, kas pārvaldīja Latvijas teritoriju un nodrošināja šo pārvaldi. Īsāk sakot okupanti bija PSRS armijas karavīri, kas atradās Latvijas teritorijā, tā laika policijas (milicijas) pārstāvji, tā laika valsts pārvaldes pārstāvji utt., īsāk sakot, visi, kuri bija piederīgi pie spēka struktūrām un valsts aparāta. Līdz ar to secinājums ir tāds, ka lielākā daļa iebraucēju, kas strādāja rūpnīcās, tirdzniecībā, ostās, būvniecībā utt. nav okupanti un par tādiem nevarēja būt, jo neīstenoja valsts varu.

Treškārt, neiedziļinoties vēsturē, 1994. gadā no Latvijas tik izvests Krievijas karaspēks un, ja pieņem, ka Krievija ir PSRS saistību pāņēmēja, tad formāli 1994. gadā Latvija kļuva pilnīgi neatkarīga un par okupantiem Latvijas teritorijā vairs nevarētu runāt tāpēc, ka vairs nebija nekādu šķēršlu priekš Latvijas īstenot suverenitāti pilnā apmērā, kas arī tika darīts, ko pierāda, piemēram, iestāšanās ES un NATO.

Ceturtkārt, ja pat pieņem, ka iebraucēji, kas bija PSRS pilsoņi varētu uzturēties Latvijas teritorijā “nelegāli”, jo Latvija atguva neatkarību, tad 1995. gadā stājās spēkā likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, kur tika noteikts nepilsoņa status personām, kas 1992. gada 1. jūlijā bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992. gada 1. jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā. Tas nozīmē, ka visi cilvēki, kas neieguva Latvijas pilsonību, varēja iegūt nepilsoņa statusu līgumā paredzētājā kārtībā, ņemot vērā likumā noteiktos ierobežojumus. Pie tam, iepriekšminētajā likumā noteikts, ka nepilsonim ir Latvijas Republikas Satversmē noteiktās cilvēka tiesības un pienākumi. Tas nozīmē, ka Latvija uzņēmās saistības pret nepilsoņiem un to statuss Latvijā ir legāls.

Rezumējot, visu augstāk minēto, redzam, ka Latvija ir neatkarīga un suverena valsts, kurā atrodas pilsoņi, nepilsoņi un citas personas, kurām ir legāls statuss. Latvijā nav citu valstu struktūras vai karaspēka, kas kontrolētu valsts varu, līdz ar to secinājums ir ļoti vienkārs, Latvijā nav okupantu.

Kāpēc joprojām šis jautājums uzrodās mediju un twitter telpā. Viens iemesls ir saglabāt un kurināt savstarpēju naidu starp cilvēkiem un to dara apzināti mediju pārstāviji un cilvēki, kas strādā ar sabiedriskās domas veidošanu. Cits iemesls ir vienkārši garīgās slimības tiem cilvēkiem, kas joprojām dzīvo pasaulē, kur Latvija ir pilna ar okupantiem un tā iemesla dēļ Latvija neattīstās. Kā vienmēr, cilvēki mēdz meklēt vieglas atbildes sarežģītām problēmām, daudz grūtāk ir sev personīgi atzīt, ka Latvijas bēdīgā ekonomiskā situācija ir tāpēc, ka reizi aptuveni divos gados (parlamenta un pašvaldību vēlēšanas), katrs no mums iet uz vēlēšanu iecirkni un nobalso par kārtējiem zagļiem, kas ar lāpstu šķūrēs arā budžeta naudu. Ļoti grūti atzīt, ka mēs visi esam pie tā vainīgi, jo nenodrošinam pietiekamu sabiedrisko kontroli. Daudz grūtāk ir atzīt, ka Latvijas sliktā ekonomiskā situācija ir nevis dēļ mistiskajiem okupantiem, bet dēļ tā, ka mums ir neefektīvs likumdošanas process, korupmēta valsts pārvalde, neefektīva un korumpēta tiesu sistēma, nestabila tiesiskā vide, neefektīva ārvalstu investīvu aizsardzība utt. Līdz ar to, manā ieskatā jautājumu par okupāciju un okupantiem jāatstāj vēstures zinātniekiem un jābeidz dzīvot senā pagātnē, jo tur nekā nav, nav ne attīstības, ne labklājības un protams, nav virzības uz priekšu.

Apsveicu – iedzīvotāju kļūst mazāk bet valsts budžets lielāks


Gandrīz visu laiku dzīvojam mediju radītajā sapņu pasaulē, kur ir skaistā Latvija, priecīgie cilvēki, profesionāli politiķi un viss pārējais. Protams, pa reizei gadās kāda maziņa problēma, bet kopumā visi virzāmies pretīm skaistajai nākotnei. Diemžēl nepieciešams regulāri atgriezties drūmajā un skaudrajā realitātē, ko jādara arī pirms gada beigām, lai varētu adekvāti izvirzīt nākamā gada mērķus. Ļoti īsi par pašu galveno, kas raksturos nākamā gada ekonomiku.

Ja 2018. gada janvārī Latvijā bija 1 934.4 miljoni iedzīvotāju, tad 2019. gada decembrī mūs palika tikai 1 909.0 miljoni. Tas nozīmē, ka ap septiņām Latvijas pilsētām pa šiem diviem gadiem pazuda no kartes un tendence visdrīzāk turpināsies tāda pati.

Savukārt valsts budžets ir audzis no 8,75 miljardiem euro izdevumos 2018. gadā līdz 10.01 miljardiem euro izdevumos uz 2020. gadu. Šeit ir divas iespējas, vai nu mūsu darba ražīgums ir audzis tik lielā mērā, ka pie mazāka iedzīvotāju skaita mēs varam pelnīt vairāk vai arī valsts no mums sāk iekasēt stipri vairāk, neskatoties uz to, ka samazinoties iedzīvotāju skaitam, jebkuras infrastruktūras izmaksas pieaug uz vienu iedzīvotāju, bet infrastruktūras objektu skaitu nav plānots samazināt, līdz ar to arī turpmāk mūsu finansiālais slogs tikai augs.

Interesanti, ka darba samaksa privātajā sektorā (publiskais sektors nepelna, līdz ar to tas neataino reālo situāciju ekonomikā) no 2018. gada septembra līdz 2019. gada septembrim ir palielinājusies tikai par 53 euro, kas ir vidēji 7%. Tas nozīmē, ka valsts budžets 2020. gadā būs par 14% lielāks nekā 2018. gadā, savukārt mūsu ienākumi ir palielinājušies tikai par 7%.

Ejam tālāk, patēriņa cenu indekss kopš 2018. gada janvāra ir palielinājies par 5.4% attiecībā pret 2019. gada novembri, pēc būtības tā ir inflācija. Tas nozīmē, ka mūsu reālie ieņēmumi kopš 2018. gada ir palielinājušies aptuveni par 1.6%, kas pretstatā valsts budžeta palielinājumam par 14%, ir ļoti mazs skaitlis.

Rezumējot augstāk minēto. Budžets mums aug neproporcionāli iedzīvotāju reālajiem ienākumiem, kas nozīmē, ka ir būtiksi pieaudzis nodokļu slogs uz katru iedzīvotāju, ņemot vērā, ka iedzīvotāju skaits strauji samazinās. Diemžēl jēdzīgu ekonomikas analīzi medijos jūs nevarēsiet atrast tāpēc, ka daudzi rādītāji ir ļoti bēdīgā stāvoklī un tas demonstrē esošās varas nespēju risināt virkni aktuālo jautājumu. Šis bija ātrs Centrālās statistikas pārvades mājas lapas apskats, no kurienes arī tika ņemti visi dati. Detalizētu apstāktu uztaisīšu kā vienmēr jūlijā, kad būs apkopoti visi dati par 2019. gadu un būs saulaināks laiks aiz loga.

Citāts pārdomām Jesaja Berlins


Ņemot vērā, ka Ziemassvētki tiek uzskatīti par pārdomu laiku, tad neliels citāts no Latvijas teritorijā dzimuša, ēbrēju izcelsmes filozofa Jesaja Berlina (1909-1997). Diemžēl tajā laikā uz Angliju pārcelties no Latvijas varēja lielākoties tikai ēbreji, tāpēc varam atrast daudzus pazīstamus ēbrēju izcelsmes cilvēkus, kas nāk tieši no Latvijas teritorijas.

Brīvība ir brīvība un nevis vienlīdzība vai godīgums, vai taisnīgums, vai cilvēciska laime, vai mierīga sirdsapziņa.

No sevis piebildīšu, ka arī Imanuels Kants bija rakstījis par brīvību, kā lielāko cilvēka vērtību, kas ir visnežēlīgākais vārds vēsturē, kas raisīja nemierus, cīņu, nodevību un pakļaušanu. Tieši brīvība bija tas, kas trūka Jēzus mācībā, lai tā tiešām būtu tika laba, kā par to stāsta un jūsmo Ziemassvētkos. Brīvība ir visdārgākais, kas mums ir, jo kamēr esam brīvi, varam būt laimīgi, godīgi, taisnīgi un mierīgi par savu sirdzapziņu.

Lekcija saistībā ar seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem


Šodien presē tika publicēta informācija par to, ka daudziem raisija sašutumu lekcija skolniekiem par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem. Lekcijas laikā tika izteikts ieteikums, ka visdrošākais veids kā izvairīties no seksuāli transmisīvām slimībām un grūtniecības, ir atturēties no seksa vispār. Spriežot pēc komentāriem, daudzi ļoti uzbudinājās par šo tēmu un katrs teica ko vien zina un domā par seksu, kontracenpciju un ģimenes plānošanu. Diemžēl, joprojām, dzīvojam viduslaiku steriotipos un nevēlamies pieņemt acīmredzamas un pašsaprotamas lietas, tāpēc šoreiz īsumā pāris domas par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem.

Sākumā, ļoti labi, ja skolotāji, vecāki un pārējie izbeigtu baidīt skolniekus un studentus un arī citus ar seksuāli transmisīvām slimībām. Patiesībā, bez prezervatīva nodarbojoties ar vaginālo seksu ar cilvēku, kuram ir HIV, sievietei varbūtība saslimt ar HIV ir tikai 1 pret 1250, savukārt vīrietim 1 pret 2500. Daudz lielāka iespējamība salimt ir nodarbojoties ar anālo seksu, kur varbūtība ir 1 pret 909. (avots: https://www.poz.com/article/HIV-risk-25382-5829) Parasti par to raksta reti, lai mazinātu cilvēku velmi nodarboties ar seksu bez prezervatīviem, un šeit es daļēji piekrītu, bet mazākā apmērā, jo informētība ļauj izdarīt pareizus secinājumus, par kuriem rakstīšu turpmāk.

Augstāk minētais nozīmē, ka pats par sevi vagināls sekss nav bīstams un prezervatīvu galvenokārt jālieto, lai izvairītos no nevēlamās grūtniecības, savukārt no HIV un citām seksuāli transmisīvām slimībām var izvairīties ar regulāru pārbaudi un partnera meklēšanu, kā arī sekošanu tam, lai partneris regulāri veic veselības pārbaudes. Nepieciešams uzsvērt, ka divi veseli cilvēki, nodarbojoties ar vaginālo seksu, nevar nodot viens otram slimību, jo viņi ir veseli, savukārt sekss ir dabīgs process un fizioloģija paredz dažādus aizsargmehānismus no otra cilvēka baktērijām.

Līdz ar to, izejot no iepriekšminētā, sieviete un vīrietis var izvēlēties kontracepciju. Ja sekss notiek ar nepazīstamu partneri, prezervatīvu jālieto vienmēr, bet arī gadījuma seksa laikā, nelietojot prezervatīvu, saslimt ar HIV iespējamība ir zema, tomēr tas nav ieteicams, jo ir vēl briesmīgākas slimības, kā C hepatīts un sifilis. Ja sekss notiek starp partneriem, kuri veic regulāras veselības pārbaudes, daudz lietderīgāk ir izmantot pretapaugļošanās tabletes, sievietei regulāri konsulētjoties ar ginekologu, jo seksa jābūt daudz un tas var notikt jebkur, kas nozīmē, ka prezervatīvs nevienmēr būs par rokai.

Kad sekss kļūst bīstams veselībai un, kas tiešām būtu jāstāsta skolniekiem un studentiem? Vislielākais ļaunums ir alkohols un narkotikas. Pirmkārt, šīs vielas būtiski pasliktina imuno sistēmu un tiešā veidā sekmē partnera baktēriju nonākšanu un izplatīšanos ķermenī. Tieši alkoholo reibumā sekss notiek nekontrolēti un kontracepcija tajā brīdī var netikt lietota, jo reibuma brīdī tas būs nesvarīgs. Otrkārt, tieši alkohola un narkotiku reibumā notiek liels skaits izvarošanu. Pie tam sekss ar miegā esošu cilvēku vai cilvēku stiprā alkohola vai narkotiskā reibumā arī ir krimināli sodāms un var būt kvalificējams, kā izvarošana.

Skolotājiem, vecākiem un pārējiem vajadzētu sākt propagandēt un skaidrot, ka sekss un alkohols nav sinonīmi. Sākumā sabiedrība kopumā visu laiku stāsta meitenei, ka sekss ir slikti, ja nodarbosies ar seksu ar visiem pēc kārtas, būsi palaistuve, sekss ir slimības un iespēja palikt stāvoklī, sabojājot visu savu dzīvi. Puišiem parasti nesaka neko, izņemot, ka sekss var būt tikai nopietnu attiecību ietvaros. Rezultātā, skolniekiem un studentiem visu laiku skalo smadzenes, bet visiem konstanti gribas seksu, jo tas ir normāls vesela cilvēka fizioloģisks stāvoklis. Tāpēc skolnieki un studenti rīko dažāda veida pasākumus, lieto alkoholu un narkotikas, lai atslēgtu veselo saprātu un tiktu uz brīdi projām no dažāda veida kultivētiem steriotipiem un tādā stāvoklī nodarbojas ar seksu, pie tam pa kluso no pieaugušajiem un bieži nezinot pamata noteikumus saistībā ar prezervatīvu lietošanu un personīgo higienu. Rezultātā slimību izplatības, nevēlama grūtniecība un izkropļots uzskats par seksu, zemapziņā asociejot to ar alkoholu vai narkotikām.

Kā vajadzētu darīt, lai viss būtu labi un pozitīvi? Atbilde ļoti vienkārša, beidzot jāpasaka, ka seksam ir vairākas funkcijas. Sekss pilda ne tikai reproduktīvu funkciju, bet arī sociālo un veselības uzlabošanas funkciju. Skolniekiem un studentiem ir jāpasaka, ar seksu jānodarbojās un tikai skaidrā prātā, jāveic regulāras pārbaudes un jāaicina to darīt partneris, sekss ar vairākiem partneriem ir labi un tas nav jāslēpj un no tā nav jākaunās. Vienmēr jalietot atbilstoša kontracepcija un jārūpējās par personīgo higienu. Galu galā vecākiem ir jāpasaka savām atvasēm, nodarbojies ar seksu, lieto kontracepciju, bet gadījumā, ja gadīsies meitenei palikt stāvoklī, tu neesi viens vai viena, palīdzēsim bērnu uzaudzināt, no mūsu puses pilnīgs atbalsts. Tādējādi veidosies veselīga attieksme pret seksu, izzudīs seksuāli transmisīvās slimības un abortu skaits samazināsies, jo meitenei jūtot pilnīgu atbalstu no ģimenes, instinktīvi nebūs motivācijas pārtraukt grūtniecību.

Lūk, kā vajadzētu pasniegt šo vielu un reizēm šī vielā tā arī tiek pasniegta. Svarīgi ir necensties kontrolēt skolnieka un studenta seksuālo dzīvi, bet dot nepieciešamās zināšanas un veidot adekvātu attieksmi. Mēs visi esam ieinteresēti, lai sabiedrība attīstītos pēc iespējas veselīgāka un bez nevajadzīgiem un kaitīgiem steriotipiem.

Starp citu, šo parasti reti kur stāsta, bet tas ir jāzina. Kriminālatbildība iestājās no 14 gadu vecuma, savukārt dzimumattiecības ar personu līdz 16 gadu vecumam ir krimināli sodāmas, kas nozīmē, ka sekss starp 14 un 15 gadīgiem jauniešiem ir aizliegts abiem jauniešiem un katrs no tiem var tikt sodīts. Tāpēc līdz 16 gadu vecumam ar seksu nav jānodarbojās vispār. Savukārt ar personām no 16 līdz 18 gadu vecumam var nodarboties ar tradicionālu seksu, savukārt no 18 gadiem var mēģināt grupveida seksu, bdsm un citas izpriecas. Iepriekšminētais attiecas tikai uz Latviju, citās valstīs, piemēram, ASV, likumi ir daudz stingrāki.

Starptautiskie reitingi


Šodien man radās iedvesma uzrakstīt nedaudz par starptautiskajiem darījuma jeb biznesa reitingiem. Bieži mēs redzam presē makslīgus rakstus ar pozitīvu pieskaņu, ka Latvija ir pakāpusies vienā vai otrā sarakstā, bet, diemžēl, reālā aina uz ielas to neparāda. Vispopulārākais reitings ir Doing Business, ko veido Pasaules banka (World Bank), bet vai, tiešām, tas ataino reālo situāciju un reitings ir ņemams par pamatu priekš biznesa uzsākšanas un valsts novērtēšanas?

Atbilstoši Doing Business reitingam, 2019. gadā 11. vietā priekš biznesa veikšanas pasaulē ir Lietuva. Interesanti, ka Lietuva apsteidz tādas valstis kā Austrāliju un Somiju. Tāpat Vācija, Īrija, Austrija un Kanāda, atbilstoši reitingam, ir sliktākas priekš darījumiem un biznesa attīstības nekā Lietuva, Latvija un Igaunija. Jebkurš cilvēks, kurš centās organizēt biznesu Vācijā un Latvijā, viegli varēs pateikt, kāpēc viņš izvēlas Vāciju nevis Latviju. Piemēram, Vācijā daudz labāk tiek aizsargāts privātais īpašums un efektīvāk strādā policija. Doing Business reitings sastāv no tādiem kritērijiem, kā biznesa uzsākšana, būvniecības atļauju saņemšana, pieeja elektroenerģijai, nekustamā īpašuma reģistrācija, kredīta pieejamība, mazākuma akcionāru aizsardzība, nodokļu sistēma, pārrobežu tirdzniecība, līguma izpildes nodrošināšana caur tiesas sistēmu un maksātnespējas procesa efektivitāte. Latvija reitingā ir 19. vietā un Igaunija 18. vietā.

Skaidrs, ka Doing Business neņem vērā korupcijas līmeni, noziedzības līmeni, izglītības līmeni, cita veida infrastruktūru un citus svarīgus parametrus. Augstāk minētie kritēriji ir vairāk vērsti uz paspēlēšanos, nekā reālās bildes atainošanu, kaut vai tāpēc, ka 25. vietā ir Kazakstāna un 28. vietā Krievija. Pamēģiniet tur uzsākt veiksmīgu biznesu un noturēties vismaz 5 gadus, nesamaksājot nevienam ierēdnim kukuli un nodevu kādai spēka strūktūrai.

Kaut arī Doing Business reitings neataino patieso situāciju, mums tomēr patīk pētīt tabulas par vidējo temperatūru slimnīcā, kas visbiežāk arī ir reitingi. Manā ieskātā, daudz lietderīgāk ir skatīties Globālās konkurenspējas ziņojumu (The Global Competitiveness Report), ko veido Pasaules ekonomiskais forums (World economic forum).

Skatāmies Globālās konkurenspējas ziņojumā un redzam, ka Lietuva tajā ir tikai 39. vietā, Latvija 41. vietā un Igaunija 31. vietā. Šāds izskārtojums daudz reālāk demonstrē mūsu valsts vietu globālajā pasaulē. Vācija, savukārt šeit ir 7. vietā, Kanāda 14. vietā, Kazakstāna 55. vietā un Krievija 43. vietā. Globālās konkurenspējas ziņojumā tiek vērtēti tādi kritēriji, kā darba spēka pieejamība, finanšu sistēma, institūciju attīstības līmenis, infrastruktūra, makroekonomiskā stabilitāte, veselības nozare, iedzīvotāju prasmes, tirgus apmērs, biznesa attīstības dinamika un inovāciju apjoms ekonomikā. Kā redzams, atšķirībā no Doing Business, šeit tiek analizētas daudz fundamentālākas lietas un tiek noteikts daudz precīzāks rezultāts.

Par detalizētu informācijas apskatu kaut kad vēlāk, bet šajā rakstā vēlos demonstrēt, ka ir daudz interesantāki reitingi par Doing Business. Svarīgi ir nepakļauties propogandai un vienmēr skatīties detaļās, jo tieši tur slēpjās velns un citas interesantas lietas.

Bērna uzturlīdzekļi – jāatceļ


Nepārtraukti publiskajā telpā ir diskusijas, kādā veidā vēl vairāk vērst agresiju pret vīriešiem, lai piespiestu viņus maksāt bērna uzturlīdzekļus. Neesmu redzējis nevienu kritiku par šo tēmu, jo liela daļa vīriešu ir zem tupeles un baidās saniknot sievietes, cita daļa par to vienkārši neaizdomājās, bet cita daļa baidās no sabiedrības nosodījuma kopumā. Man par visu iepriekšminēto ir liela vienaldzība, tāpēc šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas, kā arī centīšos pamatot, kāpēc bērna uzturlīdzekļi ir jāatceļ. Starp citu, uzreiz vēlos atzīmēt, ka uzturlīdzekļi nav alimenti, tos bijušais laulātais var pieprasīt neatkarīgi, bija vai nebija ģimenē bērni, bet tā jau ir pa visam cita tēma.

Presē mēs redzam dažādu cilvēku spriedelējumus par to, ka vīrietim ir pienākums maksāt bērna uzturlīdzekļus, kā arī nepārtraukti dažādiem varmākām rodas velme tos vīriešus mocīt, piemēram, liegt braukt ar auto vai makšķerēt, vai medīt. Iespējams ļoti drīz mēs redzēsm, ka kaut kāda aptrakusi dāma ierosinās nemaksātājiem izdedzināt šo informāciju uz pieres. Starp citu, kad rodas publiska diskusija par sodiem un piespiedu mehānismiem, sabiedrība vienmēr nonāk līdz nāvessodam par jebkuru pārkāpumu. Piemēram, Senajā Grieķijā par maizes zādzību draudēja nāves sods. Līdz ar to nav jābrīnās, ka daudzi vēlas piedalīties sacensībās par vistrākāko ideju, jo ir vēl kur to attīstīt.

Otra cilvēku grupa ir, it kā, sociālo lietu eksperti, kuri par tādiem kļuvuši pašiem sevi pasludinot un piešķirot šādu titulu. Pie tam, neviens eksperts nav pētījis ne sabiedrības struktūru, ne cilvēku tipus, ne motivāciju. Viena eksperete tā arī atzinās, es nezina kāpēc viņi nemaksā. Un tik tiešām, ja es vēlētos foršu un sabiedrībā atbalstāmu rakstu, kuru visi uzskatītu par labu esam, es sāktu analizēt dažādus iemeslus no sadzīviskā aspekta, censtos attaisnot vienu pusi, paraudzītos kritiski uz otru pusi, bet es to nedarīšu. Zemāk vienkārši uzrakstīšu kā ir, no veselā saprāta viedokļa. Ja kādam liekas, ka tā ir fantastika, vai tas tā nevar būt, tad aicinu visus skatīties raidījumus par seno vēsturi vai pērtiķiem, tiem ir ļoti līdzīgi principi, ko arī minēju rakstā par attiecībām un seksu.

Nav liels noslēpums, ka sievietei ir vairākas motivācijas un vairāki mērķi. Patiesībā viņa ir tā, kas organizē bērna radīšanu un audzināšanu, savukārt vīrieša funkcija ir tikai atrast sievieti un censties par to konkurēt. Vai arī būt tādam vīrietim, par kuru konkurē sievietes.

Pirmais etpas, sievietei instinktīvi rodas velme atrast un piesaistīt sitprāko īpatni jeb vīrieti. Parametri varbūt dažādi, jo tas ir atkarīgs no apstākļiem, kara laikā vajag karēvīgākos, miera laikā izveicīgākos biznesā utt. Līdz ar to sievietes konkurē un cenšās stāties dzimumattiecībās ar viņas prāt spēcīgāko un labāko par citiem. Tas varētu būt līderis, veiksmīgs uzņēmējs, labākais sportists, pazīstams mūziķis, lokāls dominants, piemēram, darba grupas vadītājs, nodaļas vadītājs utt. Šeit rodas viena liela problēma. Visas apkārtējās sievietes vēlas šo vīrieti, kas nozīmē, ka viņas konkurē par viņu un konkrētajam vīrietim nav sieviešu deficīta, līdz ar to viņam nav motivācija tikties tikai ar vienu sievieti un veidot nopietnas attiecības, jo jebkuram vīrietim ir mērķis, bet ne visiem iespēja, stāties dzimumattiecībās ar maksimāli lielu sieviešu skaitu, lai turpinātu savu gēnu attīstību.

Otrais etaps, sieviete ir atradusi foršu vīrieti ar ļoti labiem gēniem, izteiktu līderi, ar spēcīgu raksturu, populāru noteiktā sabiedrībā un instinktīvi atdodas viņam un paliek stāvoklī. Viņam sieviete ilgtermiņā nav interesanta, jo rindā stāv vēl divdesmit. Nākamais sievietes uzdevums, lai radītu bērnu ir drošība un ēdiens. Sievietei vajag atrast kādu, kurš viņu apgādā ar dzīvesvietu un ēdienu tajā brīdī, kad viņa ir stāvoklī un pēc bērna piedzimšanas, jo objektīvi sieviete šajā periodā ir neaizsargāta. Skaidrs, ka vīrietim, kurš stājās ar viņu dzimattiecībās, šādi uzdevumi ir neinteresanti, jo viņam ir kajera, cīņa, konkurence, karš utt. Šeit sievietei rodas nepieciešamība pēc pavisam cita vīrieša. Tāda, kurš ir mierīgs, bez ambīcijām, paklausīgs, saimniecisks, tolerants pret sievietes vajadzībām, vēlas izdabāt sievietei, padarīt to laimīgu un rūpēties par viņu. Šai funkcijai der vīrietis, kurš hierarhijā ieņem vidējo vai pat zemu līmeni, jo viņam vienīgā iespēja stāties ar sievieti dzimattiecībās, pēc būtības, ir palīst zem viņas tupeles, kas nozīmē, kļūt par otro numuru un izpildīt sievietes norādījumus un apmierināt sievietes prasības.

Jautājums, ja jau tā ir, tad kāpēc sabiedrība ir iekārtota citādāk un mēs dzīvojam pēc monogāmās ģimenes modeļa, nevis poligāmās grupās. Atbilde ļoti vienkārša, tas radās attīstoties īpašumtiesībām, kad radās nepieciešamība pēc īpašuma mantošanas, jo kamēr cilvēki dzīvoja ciltīs un nodarbojās ar vākšanu, viņiem bija poligāmas attiecības. Šo varat izlasīt, papētot paleolīta laikmetu. Piemēram, bija cilts, ciltī bija līderis, alfa tēviņš, kurš vadīja cilti. Kopējas orģijas laikā viņam bija tiesības pirmajam stāties dzimattiecībās ar sievietēm, tā viņas dabūja labākos gēnus, savukārt pārējiem bija otrā kārta, un viņi arī varēja pieņemt ka bērns ir viņu. Tādējādi nevienam nezinot kura bērns īsti tas ir, visa cilts audzināja bērnus kā savējos, jo medicīnas un testu toreiz vēl nebija. Rezultātā visi audzināja alfa tēviņa bērnus.

Kāda ir mūsdienu realitāte, ko parāda arī šķiršanās statistika, kas ir vairāk par 50%, par ko senāk esmu rakstījis un ko var atrast Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Sieviete atrod alfa tēviņu, zem sabiedrības un tradīciju spiediena sieviete pierunā vīrieti aprecēties, bet pēc tam laulība izjūk, jo konkrēti šim vīrietim ir pavisam cita funkcija sabiedrībā, tad otro reizi aprecoties, sieviete beidzot atrod otrā tipa vīrieti, kurš ir gatavs audzināt viņas bērnu no iepriekšējās laulības. Cits gadījums, kad aprecās uzreiz ar otrā tipa vīrieti un pēc tam atrod alfa tēviņu un otrā tipa vīrietis par to nemaz neuzzina un nodzīvo visu dzīvi, domādams, ka tas ir viņa bērns.

Tie, kas ir izlasījuši tik tālu, droši vien jau ir sapratuši, ko es vēlos pateikt. Tieši tā, uzturlīdzekļi lielāko ties tiek prasīti no vīriešiem, kuru funkcija sabiedrībā nav audzināt bērnus, bet cīnīties, attīstīt zinātni, vadīt cilvēkus uz noteiktu mērķi, radīt kaut ko jaunu, dominēt pār citiem utt. Tas ir tāpat, ja mēs liktu maksāt cilvēkiem ar mazu augumu par to, ka viņi ir maza auguma. Šķiet nepareizi, bet diemžēl, kad runa notiek par bērna uzturlīdzkļiem, cilvēkos ieslēdzās šablonizētā domāšana un tiek atskaņoti presē popularizētie mīti un kļūdainie viedokļi.

Tik pat absurdi ir pārmest šiem vīriešiem, ka viņi ir bezatbildīgi un nerūpējās par ģimeni, ka viņi nav pakļauti sievietei laulībā un visu laiku mūk prom pie citas sievietes. Tā ir viņu būtība, viņi nevar būt vainīgi par to, ka nav otrā tipa vīrieši, jo viņiem sabiedrībā nav funkcija audzināt bērnus. Papildus tam, sievietei tiek iedots milzīgs bomis, ko sauc par tiesībām prasīt uzturlīdzekļus. Bet sievietēm vienmēr ir pa maz, jo tas bomis nestrādā, tāpēc tiek prasīts aizvien lielāks bomis, vēl lielākas tiesības kaut ko ierobežot vai atņemt. Šeit notiek pretreakcija un vīrieši sāk izvairīties no maksāšanas, jo instinktīvi viņi jūt, ka viņiem nav pienākums par to maksāt, savukārt tie vīrieši, kas ir zem tupeles kopā ar aptrakušām sievietēm pieņem vēl stingrākus likumus, kuri atkal nestrādā un neviens neiedziļinoties problēmā, atkal rosina pieņemt vēl stingrākus likumus.

Kādreiz cilvēki atgriezīsies pie poligāmā ģimenes modeļa, jo, starp citu, tas atrisinātu kaudzi psiholoģisku un sociālo problēmu, jo cilvēks ir poligāms pēc savas būtības un cieš no tā, kad nevar to realizēt. Kamēr mēs vēl neesam tur atgriezušies, ir vienkāršs risinājums, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, atcelt uzturlīdzekļus un noteikt fiskētas izmaksas sievietei par bērnu, kamēr tas nesasniedz pilngadību. Mēs kā sabiedrība, it sevišķi Latvijā, kur ir negatīvs iedzīvotāju pieaugums, esam ieinteresēti, lai cilvēki pēc iespējas brīvāk un vairāk stātos dzimumattiecībās un radītu bērnus, jo tie bērni pēc tam mums maksās pensijas. Man nav nekas pretīm, ja daļa manu sociālo iemaksu kopējā sistēmā aizietu pilnīgi svešam bērnam, jo kopumā es no tā berna samakātajiem nodokļiem un iemaksām nākotnē tik un tā iegūšu. Tas arī ļautu sievietēm izvēlēties vīriešus nevis pēc mantiskā cenza, bet pēc gēnu stipruma cenza, kas atbilstu dabā noteiktajai kārtībai, tādējādi efektīvi darbotos kā mehānisms.

Lūk arī risinājums lielajai problēmai, jo bērnu radīšana ir jūtas, emocijas un mīlestība, savukārt naudas attiecības iznīcina to visu un raisa cilvēkos tikai un vienīgi negatīvas emocijas un izpausmes, tāpēc sabiedrībai ir jāatbrīvojas no cilvēku sišanas ar bomi par to, ka viņi ir alfa tēviņi, nevis otrā tipa vīrieši.

Kā izvēlēties diplomdarba tēmu?


Esmu dzirdējis no cilvēkiem velmes lasīt ne tikai manas pārdomas par globālām lietām, bet, lai es pievēršos privātām lietām, daloties ar kaut ko no savas dzīves. Ņemot vērā, ka man ir divi maģistra diplomi, viens, kas apliecina manu kvalifikāciju, savukārt otrs vairāk orientēts uz akademisko darbu, tad šoreiz par ļoti svarīgu tēmu priekš visiem, kuri meklē un mēģina izvēlēties bakalaura vai maģistra darba tēmu. Iespējams daudziem tas šķitīs pašsaprotami, bet, kad ir jāraksta darbs, kopējā bilde pazūd un sākas nervoza raustīšanās uz visām pusēm, lai atrastu labāko, vieglāko un aktuālāko tēmu.

Nesen pie manis vērsās viens cilvēks, kurš lūdza, lai pasaku, vai izvēlētā tēma ir laba un par to ir iespējams uzrakstīt fināla darbu, lai iegūtu diplomu. Es, protams, vienmēr esmu gatavs padalīties ar savām domām. Ņemot vērā, ka mana izglītība ir jurisprudences jomā, tad vairāk fokusēšos uz šo virzienu, jo šeit ir nianses, salīdzinājumā ar citām jomām.

Sākumā no visiem priekšmetiem, jāizvēlas tas, kas visvairāk patīk, kā arī tas, kur ir plānota turpmākā darbība, jo bakalaura vai maģistra darbs ir savu zināšanu sašaurināšana līdz noteiktai sfērai, piemēram, ģimenes tiesības vai konstitucionālās tiesības. Pēc tam es noteikti iesaku aiziet uz bibliotēku, vēlams, kur ir pieeja pēc iespējas vairāk vietējām un starptautiskām datubāzēm, piemēram, Westlaw, Kluwer Law vai HeinOnline. Jāatrod raksti par to tēmu vai vismaz virzienu, kurā vēlaties rakstīt savu darbu, vēlams visus par pēdējiem trīs gadiem. Zinātniskajos rakstos ir iespējams atrast citu cilvēku pētījumus un bieži tajos ir atverti jautājumi, kuri netika iekļauti pētījumā dēļ apjoma vai fokusa ierobežojuma. Līdz ar to vieglākais variants ir vienkārši turpināt jau iesākto pētījumu fokusējot to uz Latviju vai sašaurinot starptautiskajā vidē, piemēram, Eiropas Savienības tiesības vai Apienoto Nāciju Organizācijas dokumenti. Šāda pieeja nodrošinās teorētisko bāzi, jo zinātniskajos rakstos ir atsauce uz citiem rakstiem un tiesību avotiem un tādā veidā var veikt paplašinātu jautājuma izpēti. Protams, nepieciešams sameklēt arī grāmatas par to tēmu, lai vismaz būtu lietas kursā par tām, kā arī noteikti ir jāietver citāti gan no rakstiem, gan no grāmatām.

Kad tēma ir atrasta un zinātniskie raksti savākti mapē, tad nepieciešams izdomāt, kādas pētījuma metodes ir noderīgas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Piemēram, tā var būt salīdzināšanas metode, diskriptīvā metode un citas metodes. Personīgi man ļoti patīk pētīt tiesas spriedumus un valsts iestāžu lēmumus, jo tas uzreiz sniedz praktisko bāzi un ļauj rakstīt par aktuālām problēmām un tendencēm. Savukārt no aptaujām es izvairos, jo zinot vairākas tehnikas, kā panāk vēlamās atbildes, neticu aptaujas rezultātiem un uzskatu tos par nekam nederīgiem, it sevišķi, ja respondentu skaits ir mazāks par 10 000. Piemēram, jurisprudencē šādu respondentu skaitu, praktiski, nav iespējams iegūt nevienā no izpētes jomām. Ļoti labi var noderēt ekonomiskā vai sociālā statistika, lai demonstrētu noteiktās tiesību normas efektivitāti vai problemātiku to piemērošanā.

Darba vadītāja izvēlē vislabāk ir skatīties uz pasniedzēja vai citas akademiskās personas zināšanu līmeni un darba disciplīnu, lai darba vadītājs vienmēr būtu sasniedzams un spētu patiesī novērtēt pētījumu, iesakot labāko virzienu un veidu mērķa sasniegšanai. Noteikti nevajag izvēlēties darba vadītāju pēc personīgām simpātijām, tas parasti ir raksturīgs meitenēm, un pēc tā, cik labs cilvēks ir kopumā, jo bakalaura vai maģistra darba rakstīšana ir tehnoloģisks process, nevis draugu vai attiecību partneru būšana. Vēl labi ir izvēlēties darba vadītāju, kurš ātri un labi atbild uz e-pastiem, jo tieši e-pasti būs galvenais komunikācijas kanāls.

Pats svarīgākais ir attieksme pret darbu. Es, piemēram, esmu ņēmis akadēmisko pārtraukumu, kad jutu, ka man nepietiek laika rūpīgai un kvalitatīvai darba izstrādei. Nekad darba uzrakstīšana netika uzstādīta, kā galvenais mērķis, jo šajā gadījumā studijām kopumā zūd jēga. Mēs pētām, jo vēlamies padarīt pasauli labāku, atrisināt kādu problēmu, uzlabot kādu tiesību normu utt. Ja nav iekšējas misijas sajūta, vismaz darba uzrakstīšanas brīdī, tad viss process būs smagnējs, neinteresants, paviršs un nevienam nevajadzīgs, jo tam nebūs nekādas pievienotās vērtības. Sevī dabīgi vai makslīgi ir jārada ieinteresētības sajūta un jāveic pētījums, lai patiesi kaut ko uzzinātu un aklātu, lai aizstāvēšanas laikā komisijai būtu “vau” efekts, lai nebūtu nepieciešams gatavoties aizstāvēšanai, jo visa tēma ir tik dziļi sirdī, ka tu esi gatavs to aizstāvē nakts laikā, kad kāds pamodina uzlejot aukstu ūdeni. Procesam jārada prieku, gandarījumu un patīkamas izjūtas, tikai tad darbs būs uzrakstīts labi un ieguvums no tā būs neizmērojami liels.

Šie ir tikai paši primitīvākie ieteikumi, kurus varētu attīstīt līdz bezgalībai. Darba veiksmīgai uzrakstīšanai ir nepieciešami visi šajā rakstā minētie elementi, kā arī laiks un velme to darīt. Pie tam, rakstot darbu, rodas aizvien jauni jautājumi un mainās skatījums uz lietām, jo tieši šāds uzdevums arī rakstīšanas procesam ir. Par šo tēmu es vēl uzrakstīšu kaut kad nākotnē.

Koruptīvās shēmas pašvaldībās


Lasot presi, samērā viegli ir ieraudzīt daudzas koruptīvās shēmas, jo parasti tur nav nekas sarežģīts vai noslēpumains. Patiesībā pie procesiem esošie cilvēki visu ļoti labi zina un nekautrējās par to stāstīt. Šeit pieminēšu vienu izdomātu piemēru, kas palīdzēs labāk orientēties notiekošajā, it sevišķi laikā, kad tiek skatīts budžets uz nākamo gadu un plānota teritoriālā reforma.

Ja jūs domājat, ka klasiskā korupcija ir kukulis ceļu policistam vai ārstam, tad jūsu izpratni par korupciju noteikti vajag paplašināt. Pats izplatītākais korupcijas veids ir publiskie iepirkumi un to apjoms mērams miljardos. Lai demostrētu piemēru, izdomāsim pasaku tēlus Jānīti un Pēterīti. Jānītim pieder būvniecības uzņēmums, bet Pēterītis tika nesen ievēlēts par pašvaldības domes deputātu. Jānītis piedāvā Pēterītim izvēlēties viņa uzņēmumu par būvdarbu veicēju un, protams, Pēterītim par to tiks samaksāti “godīgi” nopelnītie 15%. Pēterītim ir izvēle, vai novirzīt budžeta naudu sociālajai palīdzībai un skolu uzturēšanai, kur Jānīša bizness nesniedz pakalpojumus, vai samazināt iepriekšminētās pozīcijas un sākt būvēt milzīgu izstādes un mākslas centru. Ņemot vērā, ka Pēterītis ir ieinteresēts, lai Jānītim būtu ienesīgs būvniecības objekts, jo no tā Pēterītim tiks 15%, lēmums tiek pieņemts ļoti vienkārši, sociālā palīdzība tiek samazināta, pamatojot to ar lielo darba spēka trūkumu un to, ka sociālie pabalsti vairo bezdarbu, jo cilvēkiem ir izdevīgi slīgt nabadzībā un dzīvot uz pašvaldības rēķina, kā arī samazina finansējumu skolai, jo iedzīvotāju skaits krītas un gan jau kaut kā vecāki atrisinās šo jautājumu paši. Rezultātā Jānītis uzvar konkursu, kura noteiktumi tika uzrakstīti tādā veidā, ka viņa uzņēmums vienīgais kvalificējās visiem izvirzītajiem kritērijiem, piemēram, ka būvuzņēmumam jābūt vismaz 5 gadu pieredzei darbā tieši šajā pašvaldibā un īpašnieka vārdam noteikti ir jābūt “Jānītis”, savukārt Pēterītis ir gatavs saņemt “godīgi”nopelnīto kukuli. Problēma ir tāda, ka politiķiem un ierēdņiem ir jāiesniedz ienākumu deklarācijas un ļoti slikti izskatīsies, ja deklarācijā uzrādīsies ne ar ko nepamatoti ienākumi. Tāpēc Pēterīša sieva atver kafeinīcu, kurā pēkšņi pēc apgrozāmajiem līdzekļiem iet cauri tieši kukulī izmaksātā naudas summa un Pēterīša ģimene laimīgi aizlido uz Dubaju sagaidīt Jauno gadu.

Lūk arī augstāk minētā ilustratīvā piemēra rezultāts, sociālā aizsardzība samazinās, skola tiek slēgta, tiek būvēti nevienam nevajadzīgi dārgi vēlākā uzturēšanā objekti un lauku apvidus turpina degradēt, savukārt publiskā nauda tiek notralināta ārzemju ceļojumos. Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc Latvijas ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropa Savienībā. Tāpat arī skaidrs, kāpēc lielākā daļa pašvaldību iebilst pret teritoriālo reformu un parādās mistiskās Jelgavnieku, Valmieriešu, Cesinieku un citu pilsētu unikālās identitātes un citi līdzīgi murgi, kuriem apakšā slēpjās simtiem koruptīvu shēmu. Jautājums, vai valdība ar reformu izdomāja cīnīties ar korupciju un efektivizēt publisko sektoru, nē, vienkārši samazinoties resursiem, parasti pirmie tiek apēsti paši vājākie zvēri mežā, kas šoreiz tā ir zemākā pārvaldes forma, pašvaldības.