Labklājības novērtējums – bagātība


money_pot_01

Šodien nedaudz par skaitļiem. Mēs visi biežāk vai retāk aizdomājamies, cik tad patiesībā bagāti esam un cik naudas vajag, lai būtu bagāts. Šis raksts būs pilns ar datiem.

Aiz gara laika, kura patiesībā man ir ļoti maz, nolēmu palasīt Šveices bankas Credit Suisse pētījumu par pasaules labklājību. Ja kādam interesē, tad šeit būs saite:

http://publications.credit-suisse.com/tasks/render/file/index.cfm?fileid=AD6F2B43-B17B-345E-E20A1A254A3E24A5

Lai atbildētu uz jautājumu, cik naudas vajag, lai cilvēks būtu bagāts, tad šeit būs skaitļi pārdomām: lai 2016. gadā būtu starp 50% pasaules iedzīvotājiem, kas ierindojas labklājības topa augšgalī, jums bija nepieciešami 2 220 USD aktīvu, tas verēja būt vai nu uzkrājums, vai nekustamais īpašums, es pieņemu arī ienākumi. Prieks, ka gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji kvalificējās 50% bagātāko zemes lodes iedzīvotāju grupā. 2016. gadā, lai piederētu pie 10% visbagātākajiem cilvēkiem uz pasaules, jums bija nepieciešami 71 560 USD, ja jums bija iepriekšminētā summa, tad apsveicu, jūs esat iekšā. Un visbeidzot, lai piederētu pie 1% iedzīvotāju, kas ir visbagātākie uz pasaules, jums vajadzēja 744 400 USD. Lūk arī atbilde uz to, cik naudas vajag, lai būtu bagāts.

Ņemot vērā augtāk uzrakstīto, varam paskatīties, kur atrodas Latvija. 48,5% no pieaugšajiem Latvijā ir aktīvi zem 10 000 USD, 48,6 % aktīvi ir starp 10 000 – 100 000 USD un tikai 2.8% aktīvi ir 100 000 – 1 000 000 USD, bet 0,1% ir virs 1 000 000 USD. Salīdzinājumā Luksemburgai, kas ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē, attiecība ir 20% kategorijā zem 10 000 USD, 24% kategorijā 10 000 – 100 000 USD, 51,6% starp 100 000 – 1 000 000 USD un 4,4% virs  1 000 000 USD. Lūk uz Luksemburgas proporcijām mums arī ir jātiecās, neredzu jēgu skatīties uz Igauniju, kā tas ir populāri pēdējā laikā, jo jāskatās ir uz kaut ko augstu, nevis jāmīņājās uz vietas.

Runājot par bagātību, jāatzīmē viens ļoti sens teiciens, ka bagāts ir tas, kuram pietiek, nevis tas, kuram ir daudz, bet visu laiku vajag vairāk.

Advertisements

Zemes iegāde vai fikcija


green-land

Sarunvalodā var bieži dzirdēt frāzi, ka kāds cilvēks ir nopircis vai pārdevis zemi, piemēram, 10 ha lauksaimniecības zemes, vai meža. Bet patiesībā tā nav, uzskatu, ka zemi tādā izpratnē nav iespējams nopirkt. Vienīgais veids kā nopirkt zemi, ir to iegādāties dārzniecības veikalā maisā. Kāpēc tā ir? Paskaidrošu uz Latvijas piemēra.

Latvijas Republika ir suverena valsts, kur suverenitāte piedēr Latvijas pilsoņiem un ļoti ierobežotā mērā pārējiem iedzīvotājiem, ņemot vērā cilvēktiesības. Ja pieņem, ka suverenitāte pieder pilsoņiem, tad jāpieņem, ka visas tiesības uz visu, kas ir valstī, pieder tiem pašiem pilsoņiem. Tas nozīmē, ka jebkura zeme, mežs, māja, dzīvoklis utt., patiesībā pieder visiem pilsoņiem, jo tiem ir absolūta vara pār valsts likumiem un valsti kopumā, jo suverenitāte ir absolūta vara. Iepriekšminētais nav nemaz tik utopisks, kā varētu šķist sākumā, jo Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā ir pateikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. No iepriekšējā redzams, ka pilsoņi, caur Satversmē iestrādātām tiesību normām, piešķir tiesības uz īpašumu, kas nozīmē, ka tas, kurš tiesības ir piešķīris, šajā gadījumā ir tiesīgs tās arī atņemt, kas arī tiek pateikts 105. pantā.

Līdz ar to pērkot zemi, mežu, māju, dzīvokli vai jebkādu citu īpašumu, mēs pērkam tikai un vienīgi tiesības lietot īpašumu, bet pašas absolūtās tiesības pār lietu mums nemaz nav, jo īpašuma tiesības nodrošina valsts, līdz ar to valstij ir iespēja šīs tiesības arī nenodrošināt.

Par bēgļiem II


Pagājušajā gadā rakstīju veselu postu par bēgļu tēmu, saistībā ar to, ka mums vajadzētu izstrādāt vienotu politiku šajā jautājumā. No valsts puses, protams, nekas netika izdarīts un viss drīzāk arī nebūs. Tāpēc uz jautājumu var paskatīties no globālās puses.

Mūs visus biedē ar Eiropas islamizāciju, tomēr tā nav taisnība, jo Eiropā dzīvo aptuveni 45 miljoni islama ticīgie iedzīvotāji, kas nozīmē, ka pat, ja visi bēgļi būtu musulmaņi, kas starp citu nemaz nav, tad 1 miljons bēgļu ir tikai aptuveni 2,5% par cik varētu Eiropā palielināties musulmānu skaits. Papildus tam jāņem vērā, ka ir valstis, piemēram, Albānija, Bosnija un Hercogovina, kur islama ticīgo iedzīvotāju īpatsvars ir virs 30%. Līdz ar to var secināt, ka bēgļi nepadarīs Eiropu vairāk islamisku, nekā tā ir pašlaik. Starp citu lielākais drauds no islama puses Eiropā bija nevis 20. gadsimtā vai 21. gadsimtā, bet 1529. gadā, kad Osmaņu impērija centās ieņemt Austrijas galvaspilsētu Vīni un tur atšķirībā no bēgļiem, atradās labi bruņota turku armija.

Par noziedzību. Vai bēgļi palielinās noziedzības līmeni vietās, kur tiks izmitināti? Ar lielu varbūtību var teikt, ka jā, palielinās, tomēr bēgļi nav vienīgā problēma, jo Eiropā jau pašlaik ir pilsētas, kurās ir ļoti liels noziedzības līmenis, piemēram Maskava, Sarajeva, Glazgova ar savām ielu bandām un grupējumiem, Tirāna Albānijā, Neapole Itālijā, Sofija, Nottingema, Marseļa utt. Varat paskatīties noziegumu statistiku iepriekšminētajās pilsētās un noteikti būs redzams, ka 1 miljons bēgļu nepasliktinās drošību pilsētās, kur valda liela sociālā nevienlīdzība un ir lielas mazizglītotas strādnieku masas. No krimināltiesību teorijas par klasisku teicienu ir nostabilizējusies atziņa, ka no nozieguma cilvēku attur vienīgi soda neizbēgamība, tādējādi problēma ir nevis bēgļos, bet gan tiesībsargājošo institūcijās, sākot ar zemo atalgojumu, korupciju, zemo kvalifikāciju un sliktu organizētību.

Labi, beigšu ar moralizēšanu, jo tāpat jebkurš domājošs cilvēks sapratīs, ka pašlaik plaši izplatītā propoganda par briesmīgiem bēgļiem un lielo bēgļu problēmu, ir tikai un vienīgi mehānisms, kā Vācijas, Itālijas un Francijas valdībām slēpt savu nekompetenci, ekonomikas attīstības politikas neesamību, savus koloniālos noziegumus Āfrikā un Tuvajos austrumos utt. Neviens negrib risināt problēmas, kas radīja šādu situāciju, bet visi grib risināt tikai un vienīgi sekas, kas pēc būtības ir nepareizi, jo pēc gada būs vēl 1 miljons, pēc diviem gadiem jau 2 utt., jo problēmas paliek, bet cilvēku trasportēša paliek aizvien pieejamāka.

Risinājumi situācijai varētu būt dažādi, bet pēc manām domām, vislabākais risinājums ir beigt izzagt mazattīstītās valstis un sākt tās attīstīt, nodrošinot izglītību, medicīnu un ekonomisko izaugsmi Āfrikā, lai cilvēki bēgtu nevis uz Eiropu, bet viņiem būtu kur doties tuvāk savām mājām, vai arī ar laiku, šī problēma izzustu pavisam. Jāiedarbina starptautiskie mehānismi, lai tiešām manītu asiņainās diktatūras, nevis izmantot tās intrigām un ekonomiskajiem kariem. Tas ir tik vienkārši, tomēr ir viens bet – realitāte un cilvēka daba – mantrausība, negausība, egoisms, skopums, alkatība utt..

Par bēgļiem


A man who suffers from back pain reacts while having a massage by an elderly Afghan refugee man on a roadside on the outskirts of Islamabad, Pakistan, Thursday, Jan. 1, 2015. (AP Photo/Muhammed Muheisen)

Mūsu valsij visdrīzāk nāksies uzņemt bēgļus un pašlaik katram par to ir savs viedoklis, kāds ir par, kāds ir pret, kāds kā vienmēr atturas. Nolēmu izteikt savu redzēju, kā pēc manām domām būtu rinsināms šis jautājums.

Pirmkārt pirms bēgļu uzņemāņas valsij vajadzētu izstrādāt politiku šajā jautājumā, pēc tam uzstādīt mērķi un izvirzīt uzdevumus mērķa sasniegšanai. Tas tā no plānošanas Ābeces teorijas. Protams pašlaik pie mums neviens īsti nedomā par valsts politiku attiecībā pret bēgļiem un visi klusībā cer, ka iegūstot bēgļa statusu, visi atbraukušie kā pēc komandas dosies uz Vāciju vai Zviedriju, bet Latvija saņems tikai naudu par bēgļiem un ar to lieta tiks izbeigta.

Otrkārt, pēc politikas izveides, mums būtu labi izstrādāt kritērijus, kādus bēgļus mēs ņemam, tas, ja nu kas, arī ir iespējams, jo, piemēram, Slovākija jau ir pateikusi, ka ņems pie sevīm tikai kristiešus. Uzskatu, ka diskriminācija pēc reliģiskās piederības nav īsti vietā, jo galu galā ne jau reliģija nosaka cilvēka būtību, bet gan cilvēka audzināšanas, kultūras un zināšanu līmenis. Iepriekšminēto iemeslu dēļ, būtu ļoti labi noteikt, ka Latvija uzņem tikai tos bēgļu, kuriem ir augstākā izglītība, piemēram, medicīnā, IT, elektroinženierijā utt. Lai tas neizskatītos pa visam nesmuki, tad mēs varētu piekrist nevis 250 bēgļu uzņemšanai, bet gan 1500, iespaidīgs skaitlis un labs pienesums mūsu tautsaimniecībai.

Ko darīt, ja pārējās valstis nepiekristu mūsu noteikumiem? Latvija ir suverena valsts un mums ir tiesības darīt tā, kā mums ir izdevīgi, ērti un labi, nekautrējoties, ka tas kādam nepatiks, jo visiem galu galā izpatikt nevar, bet savu labumu situācijā gūt ir iespējams.

Par Grieķiju


Sveiki visiem! Kaut arī man nepatīk tēma par Grieķiju, tomēr tā ir ļoti populāra un man par šo tēmu bija saruna, kuras laikā es apsolīju kaut ko uzrakstīt savā blogā.

Jautājumā par Grieķiju, kā jau par visiem jautājumiem, kas parādās presē, uz šodienu ir ļoti daudz “speciālistu”, kas ir salasījušies no dažādiem avotiem, kas bieži līdzinās dzeltenās preses līmenim, par Grieķijas politiķu nevēlēšanos piekāpties kreditoriem, taupības plāniem utt. Viedokļi sadalās trīs grupās, vieni par vainīgu uzskata Grieķiju, otri “Troiku” jeb Eiropas centrālo banku, Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju, trešā grupa sastāv no viedokļiem, ka patiesība ir kaut kur pa vidu.

Kaut arī nesen Grieķijā bankomāti izsniedza tikai 60 eiro dienā un daļai pensionāru nebija pat bankas karšu, lai izņemtu no bankomāta naudu dienas maizei, tomēr grieķi kaut kā dzīvoja un pat paspēja nobalsot pret piedāvātajām reformām, kas tomēr tiks īstenotas. Lūk šeit arī ir visa sāls.

Kam nepieciešamas reformas un taupības režīms, pirmkārt bankām, jo bankas līdzīgi kā Latvijā varēs atsavināt īpašumus par ļoti zemām izmaksām, otrkārt valdošā elite, jo taupības laikā labi jūtas tas, kam ir pieejams administratīvais aparāts un lieli naudas resursi, treškārt ārzemju ieguldījumu fondi, kas pirmkārt minimizēs zaudējumus un otrkārt ieguldīs daļu naudas ar mērķi gūt ļoti lielu peļņu dēļ gaidāmajām svārstībām gan Grieķijas akciju biržā, gan reālās ekonomikas sektorā. Vienīgie zaudētāji būs parastie cilvēki, kas visu mūžu strādāja, maksāja nodokļus un piedalījās vēlēšanās. Jautājums, vai tie kas maksās par problēmu risināšanu, ir guvuši kaut kādu labumu, atbide – nē. Ļoti labi to var redzēt pēc Grieķijas ekonomikas rādītājiem (nevajag uzķerties uz lēto propogandu mēdijos, ka Grieķi saņemvairāk par vāciešiem utt.), līdz ar to ieguvēji bija un būs iepriekšminētie fondi, bankas un elite, kā arī papildus vietējā mēroga oligarhi un varai pietuvināti “uzņēmeji”.

Negribu nevienam uzspiest savu viedokli, bet man šķiet, ka šeit ir saskatāma sociālā problēma un kaut arī neesmu komunisma piekritējs, tomēr nevar nepamanīt karu starp sociālām un ekonomiskām cilvēku klasēm. Šajā karā proliteriāts noteikti zaudē vienos vārtos.

Divas pasaules


Vakar noskatījos raidījumu par tēmu, vai Latvija var būt Kipras vietā. Raidījums tika rādīts pa Krievijas biznesa kanālu RBK (katrs interesants to var viegli atrast kanāla mājas lapā ierakstot “Латвия”). Tēma, protams, bija par naudu un naudas izvietošanu ārpus Krievijas robežām. Šajā rakstā es netaisos rakstīt par banku sistēmu vai par naudas piesaistes perspektīvām, toties vēlos padalīties ar iespaidu, kas man radās noskatoties to raidījumu.

Viens no raidījuma viesiem bija Rietumu bankas augsta līmeņa vadītājs, kurš aprakstīja Latvijas banku sistēmu, kā samērā drošu un ekonomiku – stabilu. Pēc viņa domām, Latvijā var glabāt naudu, ja tai ir legāla izcelsme. Galvenā doma bija tāda, ka pašlaik visvairāk ir jāskatās uz valsts nevis bankas ekonomiskajiem rādītājiem, pirms guldīt tajā naudu.

Atzinīgie vārdi no sākuma manī radīja pozitīvas emocijas un lepnumu par to, ka mūsu valsts, uz kopējā Eiropas fona, izskatās ļoti labi. Tomēr man ienāca prātā doma, ka Latvijā ir divas pilnīgi nesaistītas pasaules, kas visu iepriekšminēto, padara drūmu un bēdīgu.

Pirmājā pasaulē finanšu sektors dzīvo ar stabilu peļņu, finanšu sektora darbinieki strādā labās darba vietās, saņemot algu virs vidējās Latvijā un var justies pietiekoši brīvi. Paši banku īpašnieki vai augstākā līmeņa vadītāji nopelna simtos tūkšošos mērāmas summas, sūta savus bērnus uz privātām, augsta līmeņa skolām par 7 000 LVL gadā, viss plaukst un zeļ. Attiecīgi valdība var būt lepna, ka Latvijas rādītāji ir pozitīvi, ekonomika aug, bezdarbs samazinās, investīciju pieplūdums sekos pēc Eiro ieviešanas un valsts premjers gatavojās kandidēt uz ES komisiju prezidenta amatu, kas priekš tādas mazas valsts, kā mūsu, būs lieliska balva par padarīto. Kopumā vadība un finanšu sektors jūtas labi un Latvija aizvien vairāk kļūst līdzīga Eiropas Rietumu valstīm, ja skatās uz Latviju no ārpuses.

Iepriekš aprakstītā aina būtu ideāla, ja nebūtu otrās pasaules, kas eksistē Latvijā – vienkāršie cilvēki. Cilvēki, kas spiesti mēnesi izdzīvot ar naudas summu, ko no pirmās pasaules cilvēks iztērē tikai par vienu uzvalku. Otrās pasaules cilvēks spiests šausmināties par apkures rēķiniem, pieaugošām produktu cenām un lūgt Dievu, lai ar veselību būtu viss kārtībā, jo pretējā gadījumā, visa nauda tiks tērēta uz medicīnu. Otrā pasaulē nav nedz ekonomiskās labklājības, nedz zema bezdarba līmeņa, jo pazaudēto darbu nākas meklēt mēnešiem, ja ne gadiem. Otrā pasaulē ir daudz cilvēku, toties ļoti maz iespēju.

Robeža starp pirmo un otro pasauli visu laiku palielinās, un plaisa, aizvien dziļāk, sadala sabiedrību divās daļās, vieniem viss ir, otriem nav nekā, jo otrai pasaulei ir jāmaksā par pirmās pasaules labklājību. Tie, kas atsakās maksāt, dodas prom un ārzemēs pilda to pašu lomu, tikai ar nedaudz lielāku atlīdzību.

Vai tas ir labi vai nē, pašlaik nevēlos spriest, vienkārši konstatēju faktu un paskatos uz Latviju tādu kāda tā ir – sadalīta, sadalīta kā maza torte uz simtiem gabaliem, kur katrs cenšas atrast savu laimi.

Kiprai tomēr palika veselais saprāts


Ņemot vērā, ka Kipra nesen atteicās no domas uzlikt vienreizēju nodokli uz bankā esošajiem depozītiem, var secināt, ka Kiprā palika saprātīgi cilvēki. Pretējā gadījumā ES realizētu vienu no saviem senajiem sapņiem, likvidēt Kipru kā ofšora zonu. Priekš pašas Kipras, tas nozīmētu valsts pastāvēšanas beigas, jo ofšori nodrošina finansiālo neatkarību no ES un SVF. No otras puses, ja mēs neraizējamies par Kipru, tad pati ES un arī Latvija ciestu no šāda lēmuma vēl vairāk, jo Eiropā sāktos trešais krīzes vilnis, kas radītu jaunus ekonomiskos satricinājumus.

Es uzskatu, ka īpašums ir svēts un ne nekustamo, ne kustāmu īpašumu, bez īpašnieka piekrišanas, valstij nav tiesības aiztikt vai izmantot, jo pretējā gadījumā, tas grauj uzticību valstij un katra cilvēka domas sāk virzīties uz īpašuma slēpšanas pusi, kas būtu atgriešanās viduslaikos no kuriem 600 gadus atpakaļ par laimi esam tikuši ārā.