Šoreiz uzrakstīšu pārdomas, par visu, kas interesē un ir mums apkārt. Rakstīšanas velmi noteikti sekmē gaiša aizejošas ziemas saule, kas apspīd pretējās mājas sienu. Tik jaukā laikā ir tik patīkami skatīties uz šo balto dienu, kas vēl no rīta nesolīja neko labu. Tā vien gribas ieslēgt blogu un rakstīt, rakstīt, rakstīt.
Pašlaik esmu konstatējis faktu, ka tikt pie zobārsta ir daudz vienkāršāk, nekā aiziet pie friziera. Ja zobārstam var pierakstīties uz nākošo nedēļu, tad pie friziera ir izveidojusies pagara rinda uz vairākām nedēļām. Nekad nebūtu domājis, ka laba friziera pakalpojumi būs pieprasītāki, nekā zobu ārstēšana.
Pandēmija daudzus cilvēkus ir atgriezusi jaunībā, kad ar draugiem varēja tikties parkos un pagalmos. Tika pirkts ēdiens ar dzērieniem un sēdēts uz soliņiem. Pašlaik notiek tieši tas pats. Ejot cauri Esplanādei, redzams, kā sēž cilvēki un mēģina pieveikt milzīgo kebabu, kas tika nopirkts tuvējā tirdzniecības vietā. Neapšaubāmi, ka ieguvēji no šī procesa ir baloži, kuri ar prieku apēd visas drupačas un citas ēdienu paliekas, kas paliek pāri pēc maltītes svaigā dabā. Savukārt baložus tālāk apēd kaijas, tādējādi noslēdzot šo īso barības ķēdi, kā cilvēka ēdiens nonāk līdz baltajiem jūras putniem, kuri jūru savā dzīvē nav redzējuši.
Cilvēku uz ielām ir manāmi mazāk, tāpēc vēl pamanāmāki kļūst apšaubāma izskata īpatņi, kas staigā netīrās drēbēs, smaržo pēc sen neiztīrīta miskastes konteinera un klīst apkārt barības un dažādu šķidrumu meklējumos. Šis tiešām ir laiks,kad centrs pieder viņiem. Bail, ka redzot jaunās modes un uzvedības tendences, arī pārējie Centra iemītnieki varētu sekot līdzi un būtiski mainīt savu stilu, jo katram gribas būt citādākam un oriģinālam, paliek ērtās konformisma sliedēs. To noteikti nevajadzēs ilgi gaidīt tāpēc, ka apģērbs neizbēgami tiek nonēsāts, bet iegādāties jaunu, bez neskaitāmu reižu atteikuma tiesību izmantošanas, praktiski nav iespējams. Tāpēc abas iepriekšminētās cilvēku grupas vienā brīdī saplūdīs kopā, vieni nepirks apģērbu, jo nevar atļauties, bet citi varēs atļauties, bet nebūs vietu, kur civilizēti apmierināt savu vajadzību.
Tā arī dzīvojam, uz veikalu ejam rītos vai vēlos vakaros, kad tajos ir izklīdusi pircēju masa, zobi ir daudz labākā stāvoklī, nekā frizūra uz galvas un pastaigājoties Centrā, jūtamies, it kā tas vairs nepieder mums, bet ir pārņemts ar citu sociālo grupu un izskata ziņā mēs visi strauji tai tuvojāmies.
sarkanakmens 