Pēc iepriekšējā raksta tika saņemti daži komentāri, man prieks par to, ka lielākā daļa no tiem bija vērsti uz diskusiju, nevis sabiedrībā iesakņojošā viedokļa aizstāvēšanu. Manā ieskatā, ir svarīgi spēt diskutēt un kritiski skatīties uz jebkuru lietu. Mēs visi dzīvojam pasaulē, kurā nekas nav noteikts un viss ir mainīgs, atkarībā no leņķa, kurš tiek izvēlēts par skata punktu. Šoreiz uzrakstīšu vieglu un nepiespiestu rakstu par kritisko domāšanu, neiedziļinoties teorijā un detaļās.
Ļoti aktīvi kritiskās domāšanas nepieciešamība sāka izplatīties Francijā Lielās revolūcijas laikā, līdz ar to lasīt tā laika literatūru ir iespēja ieskatīties pirmssākumos. Piemēram, politikas pētnieks Edmunds Bērks rakstīja,
“Dusmas un neprāts pusstundas laikā sagraus vairāk, nekā saprātība, apdomīga un tālredzība spēj uzcelt simt gados” (Rage and frenzy will pull down more in half an hour than prudence, deliberation, and foresight can build up in a hundred years).
Šajā izcilajā citātā ļoti labi parādās, ka tieši kritiskās domāšanas neesamība spēj radīt dusmas un neprātu, jo cilvēks, kurš nedomā un neanalizē, ir vairāk pakļauts emocijām un pūļa efektam, kas var atnest tikai un vienīgi postu un iznīcību, savukārt tikai darbs un saprāts spēj radīt. Līdz ar to jebkuru svarīgu un nozīmīgu apgalvojumu, ko izsaka viens cilvēks, nepieciešams pārbaudīt un likt cilvēkam aizstāvēt savu viedokli, vēršot pret to saprātīgus un racionālus argumentus. Tikai šādā strīdā var dzimt patiesība un rasties kaut kas jauns. Pie tam, nav svarīgi, kurš izsaka kādu domu, tādējādi neņemo vērā cilvēka reputāciju, bet gan svarīga pati doma, kas ir brīva no jebkādas reputācijas.
