Upura vainošana (Victim blaming)


Sen neesmu rakstījis blogā, tāpēc loģisks jautājums, vai blogs vēl ir dzīvs. Atbilde ir vienkārša, ir dzīvs. Pagaidām man ir informācijas uzņemšanas periods, kad lasu, pētu, eksperimentēju un izdaru secinājumus. Beidzoties šim periodam, noteikti nāks jauns, kad radīsies velme dalīties ar pasauli ar interesantām lietām. Šodien par vienu, ļoti aizraujošu tēmu, kas pie mums reizēm tiek apspriesta, bet tomēr diskusija vairāk norisinās profesionālās aprindās. Līdz ar to pacentišos ar vienkāršiem piemēriem un īsu aprakstu, sniegt ieskatu uz ļoti svarīgu un acīmredzamu tēmu, ko, diemžēl, daudzi nezina un izdara pilnīgi nepareizus secinājumus. Šī tēma ir upuru vainošana vai angļo valodā victim blaming.

Kas tad ir upuru vainošana? Jebkuras normas, gan morālās, gan tiesību normas pārkapšanā ir divas puses. Viena puse, kas pārkāpj, otra puse, kas no tā ciešs. Piemēram, viena persona no otras nozog kādu mantu vai viena persona piesarņo vidi, kurā dzīvo citas personas utt. Pēc teorijas, par pārkāpumu nevajadzētu būt darbībai, kas pilnībā neskar otru cilvēku. Piemēram, zīmējuma gleznošana parkā neskar nevienu personu un tāpēc tas nav pārkāpums. Sākumā viss šķiet elementāri, vienā pusē ir “sliktā” persona, kas normu pārkāpj, otrā, “labā”, kas ciešs no normas pārkāpšanas. Tomēr praksē rodas psiholoģiska problēma, kas būtiski traucē nodrošināt visi cilvēku tiesību ievērošanu un aizsardzību, jo uz skatuves nāk upura vainošana. Liekas, ka tas ir neloģiski un nepareizi, bet tūlīt minēšu dažus piemērus, kuros katrs no lasītājiem varēs atrast sevi.

Par klasiku ir kļuvis nepareizs secinājums par upuri seksuālos noziegumos un vardarbības mājās gadījumos. Piemēram, iereibusi meitene īsā kleitā iet pa nakti mājās un tiek izvarota, sieviete dzīvo ar vīrieti, kurš viņu sit, un tiek nosista, bērns neklausa vecāku un tiek piekauts. Katrā no iepriekšminētajien piemēriem var izdarīt šādu nepareizu secinājumu, meitene bija pati vainīga, ka lietoja alkoholu, uzvilka īsu kleitu un vazājās pa nakti viena uz ielas, vīrietim nebija iespējams pretoties. Citā gadījumā sieviete pati bija vainīga, ka dzīvo ar varmāku, tāpēc arī tika nosista, viņai bija iespējams jebkurā brīdī aiziet no vīrieša. Vēl citā piemērā, bērns bija slikts un neklausīja, izveda vecāku no pacietības un tāpēc pelnīti tika piekauts, nākamo reizi zinās kā neklausīt, bet sāpes un ciešanas bija viņam laba mācība. Lasot šī raksta kontekstā, iepriekš rakstītais liekas absurdi, bet palasām presi vai parunājām ar jebkuru cilvēku un jūs desmit sekunžu laikā atradīsiet upura vainošanas pazīmes. Arī likums un tā piemērošana ir ļoti novecojuši un veicina upura vainošanu sabiedrībā. Piemērs, meitene īsā kleitā iet pa nakti mājās, viņai uzbrūk, viņa uzbrucēju nogalina. Rezultātā mēs redzēsim krimināllietu par nepieciešamās aizsardzības pārkāpšanu un pie mums viņai ļoti paveiksies, ja tiks piespriests nosacīts sods, bet visdrīzāk viņai nāksies kādu laiku pavadīt ieslodzījumā. Otrs piemērs, vīrs regulāri sit sievu, tā neiztur un vienā no konfliktu reizēm, aizstāvās ar pannu un nejauši nogalina vīru, šajā gadījumā sieva visdrīzāk sēdēs cietumā. Līdz ar to sanāk absurda situācija, likuma pārkāpējs sākotnēji ir izdevīgākā pozīcijā un ar lielāku tiesisko aizsardzību, nekā upuris un prokurori ar lielāko prieku nodot šādas lietas uz tiesu. Jūs teiksiet tā nav, bet pamēģiniet kādreiz aiziet uz polciju un uzrakstīt iesniegumu, kad jums kāds uz ielas ir iesitis, ja tas ir reāli noticis un jūs redzēsiet ar kādu milzīgu piepūli policijas darbinieks darīs visu iespējamo, lai atrunātu jūs no šīs ieceres, lai tikai nesabojātu policijas iecirkņā statistiku. No policijas jūs dzirdēsiet veselu kursu par to, ka pats patiesībā bijāt vainīgs. Bet tajā pašā laikā, ja jūs atvedīsiet uz polciju uzbrucēju, un teiksiet, ka jums uzbruka, bet uzbrucējam nepaveicās, viņš trāpija garām, bet jūs gan iesitāt viņam un, piemēram, aizstāvoties salauzāt uzbrucējam degunu, pret jums ar lielāko prieku tiks sākts kriminālprocess par miesas bojājumu izdarīšanu, bet uzbrucējam atbildība neiestāsies. Šeit protams tiek rakstīti ļoti triviāli un ar nolūku vienkāršoti piemēri, bet loģika ir tieši tāda.

Upura vainošanai ir ļoti specīgs psiholoģisks iemesls. Tas ir līdzīgi, kad gūstā saņemtiem cilvēkiem rodas simpātijas pret tiem, kuri tura gūstā upurus. Tas plašākā sabiedrībā ir pazīstams kā “Stokholmas sindroms”. Mums visiem ir iekšā lielākā vai mazākā mērā instinkts, sekot līderim un pakļauties dominantam, kā arī būt par dominantu pašiem. Situācijā ar upura vainošanu ir klasiska dominanta aizstāvēšana, kas rodas nevis no loģiska apstākļu izvērtējuma, bet no emocionālām sajūtām, ko rada instinkti. Jo lielāks cilvēkam ir upura instinkts, jo vairāk viņš aizstāvēs agresoru, kurš noteiktā situācijā ir arī dominants. Tāpēc mēs sabiedrībā bieži redzam, kad publiski tiek aizstāvēti cilvēki, kuriem pēc loģikas vajadzētu saņemt sabiedrības nopēlumu un diemžēl arī tiesā bieži tiek aizstāvēti agresori, kuri ir reālie likuma pārkāpēji, un vainots upuris, ja upuris ir izrādījis prettestību un centās novērst agresiju pret sevi.

Secinājums ir ļoti vienkārš. Kad uzzināt par kādu situāciju, vienmēr izanalizējiet to no upura vainošanas skatu punkta, lai novērstu instinkta dominēšanu pār sevi un varētu paskatīties uz situāciju objektīvi, neaizstāvot normas pārkāpēju un nevainojot upuri, jo tikai ļoti retos gadījumos ir skaidri redzama robeža, kas ir ideālais uzbrucējs un, kas ir ideālais upuris, bet lielākoties, lietas ir komplicētākas un sarežģītākas, kur ir nepieciešama padziļināta izpēte un analīze.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.