Sevis ziedošana


Sevis ziedošana sabiedrības labā, lai no sabiedrības gūtu uzslavas un varētu justies tai noderīgs, ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas ir spēcīgāks pat par vecāku un pašsaglabāšanās instinktiem. Viss ir tikai un vienīgi vienam mērķim, lai cilvēce kā dzīvības paveids izdzīvotu un būtu konkurētspējīgāks salīdzinājumā ar citiem dzīvniekiem.

Jā, kaut arī mēs negribām to atzīt, mēs tomēr vairāk esam dzīvnieki un mazāk cilvēki. Lielāko dzīves laika mēs dzīvojam pamatojoties uz instinktiem un automātiskām funkcijām, un tikai reizēm pieslēdzam apzinīgo smadzeņu daļu, kas patērē ļoti lielu enerģijas daļu un nav nepieciešama ikdienas funkciju nodrošināšanai.

Līdzīgi, kā bites ir gatavas uzbrukt lapsenēm, ziedojot sevi, lai tikai izglābtu bišu stropu, rīkojās arī cilvēki. Šodien man bija saruna ar vienu brīnišķīgu cilvēku, kuram ir labi attīstīti instinkti saistībā ar piederību grupai un spēju ziedot sevi grupas labā. Tas izpaudās asinis nodošanai kā donors. Kā atlīdzība par šo ziedošanos, smadzenēs veidojās neironu saites, kas rada eiforiju, līdzīgi kā lietojot narkotiskās vielas mazās devās, līdz ar to no tā var veidoties atkarība. Viņa aizrāvās ar šo procesu, jo juta nepieciešamību būt noderīgai sabiedrībai un sajuta gandarījumu, no apziņas, ka viņa ir laba priekš citiem, ka viņa dara kaut ko patiesi labu un cēlu. Mēs visi varam pateikt viņai paldies, jo ik vienam viņas asinis var noderēt (protams, ka ir dažādas asinis grupas….). Tomēr viņai nācās par šo altruismu maksāt ļoti dārgu cenu, jo asinis ir organisma sastāvdaļa, kas nodrošina visu orgānu funkcionalitāti un apgādā ķermeni ar barības vielām. Kaut arī sabiedrībā par to runā ļoti maz, jo tas nav izdevīgi sabiedrībai kopumā, asins nodošana ir kaitīga organismam un to noteikti ir jādara pēc iespējas retāk, pirms tam veicot neatkarīgu no donora centra veselības pārbaudi, ka arī nekad nedrīkst nodot asinis neizgulējies, vai pēc ilgstošas fiziskas slodzes iepriekšējās dienās. Diemžēl viņa ilgi vai arī nekad vairs nevarēs būt par asins donoru. Viņa palīdzēja ciltiem ar savām asinīm, veselību un dzīves ilgumu, bet vai sabiedrība palīdzēs viņai, šaubos, jo kaut arī mums ir gandarījums darīt kaut ko sabiedrības labā, pats par sevi abiedrības modelis nav domāts lai palīdzētu indivīdiem, bet tikai indivīdu kategorijām un, ja nekvalificējies tai, tad sabiedrība, ar dažiem izņēmumiem, būs gatava atteikties no šī sabiedrības locekļa.

Iepriekšminētais stāsts demonstrē to, ka mums jātrenējas novilkt treknu svītru starp saviem instinktiem un savām interesēm. Viennozīmīgi, lai sabiedrība izdzīvotu, ir nepieciešami cilvēki, kas sevi ziedo un ir gatavi atdot savu dzīvību, piemēram, glābjot kādu no ugunsgrēka. Tomēr racionālā pieeja ir pēc iespējas limitēt šādu instinktu izpausmi un dzīvot pec galvenā glābšanas principa – sākumā pārliecinies par savu drošību un tikai pēc tam glāb citus.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.