Maz cilvēku šaubās, ka plaisa starp ziņām un realitāti ir milzīga. Bieži stāvot vienā krasta pusē, kas ir ziņas, mēs neredzam un pat nevaram saskatīt otru krastu, kas ir realitāte. Šodien ziņu kanālā Bloomberg noklausījos interviju ar Stīvu Balmeru, kurš ir bijušais Microsoft vadītājs un visnotaļ respektējams cilvēks ne tikai ASV, bet pasaulē kopumā. Priekš manis interesantākais bija nevis intervijas saturs, bet tās priekšmets, facebook ziņas vai neīstās ziņas (fake news). Kāpēc par to notiek ļoti daudz diskusijas un, kāpēc tas uztrauc daudzas pasaules valstu valdības, tajā skaitā Latvijas?
Mans individuālais viedoklis par šo tēmu ir šāds. Ziņu kanāli ļoti skrupulozi veido mūsu realitāti. Fakti tiek gan deformēti, gan nepateikti līdz galam, gan samaisīti kopā ar informāciju no apšaubāmiem avotiem utt. Mērķis ir viens, radīt tādu sabiedrības viedokli un tādu informatīvo fonu, kas atbilst valsts politikai un valsts interesēm. Pēc pirmā acu uzmetiena izklausās racionāli un pareizi, jo mēs taču veidojam valsti, mums ir demokrātija un viss, kas ir labi valstij, ir labi mums. Protams, ka tādas utopijas nekur nav un patiesībā visa valsts politika tiek veidota ar vienu vienīgu mērķi, pēc iespējams izdevīgāk sev, plašākā nozīmē, sadalīt budžēta pīrāgu un valsts īpašuma (aktīvu) pīrāgu. Lai to visu apslēptu un noskaņotu sabiedrību sev vēlāmā virzienā, tiek izdomātas tādas lietas kā, nevaram pacelt algas skolotājiem, jo viņiem ir zema produktivitāte, nevaram pacelt samaksu ģimenes ārstiem, jo viņi nemāk strādāt ar datoru pietiekoši labā līmenī, nevaram būvēt kvalitatīvus ceļus, jo mums ir ļoti īpanējs klimats (neviens nepiemint, ka šajā gadījumā tiek runāts par korupcijas klimatu). Tas pats notiek arī starptautiskajā arēnā. Kā redzams, informācija un ziņas, tajā skaitā, tiek uzskatītas par svarīgāko resursu un par to runā visur un visi politiķi. Lai vēl vairāk parādītu visa nopietnību, tad to bieži sauc par informatīvo karu.
Kas notiek patiesībā? Sociālie tīkli, blogi un citas līdzīga rakstura vietnes tika izveidotas tā, lai katrs cilvēks spētu rakstīt, izpausties un informēt par notikušo. Negaidīti priekš valdošās elites, melot un sagrozīt faktus kļuva sarežģītāk vai pat neiespējams. Piemēram, lai šodien uzzinātu, kāda alga ir skolotājam, pieteik uzrakstīt sociālā tīklā vismaz 10 skolotājiem un no tiem vismaz 1 atbildēs, pasakot reālus skaitļus, nevis statistiku par vidējo no vidējā no vidējā par pēdējo mēnesi salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pirmo mēnesi (pēdējais tika uzrakstīts sarkasmam). Līdz ar to katrs cilvēks ir spējīgs veikt faktisko apstākļu noskaidrošanu, tādējādi apgāžot ziņās teikto. Vai mēs to darām, kāds noteikti jā, lielākā daļa nē, bet tomēr tas mazais cilvēku skaits dod samērā lielu pienesumu. Piemēram, kara noziegumus slēpt mūsdienās paliek aizvien grūtāk. Ko dara valsts, lai aizsargātos no patiesības, kas nesaskan ar oficiālo valsts pozīciju? Protams, pasludina visu par propogandu vai informatīvo karu.
Viennozīmīgi mēs nevar ticēt tam, ko publicē blogos vai facebook vai jebkur citur. Tomēr, tas ko tur publicē liek cilvēkiem uzdot jautājumus un sākt pētīt kādu jautājumu, par ko valsts labprāt paklusētu. Pamazām tiek sagrauta un iznīcināta gadu desmitiem radītā pasaka, radītā neeksistējošā realitāte, ko radīja masu mēdiji. Tieši par to visi uztraucas, jo valdošā elite visā pasaulē un visa ekonomika, kas ar to saistīta, pieradusi dzīvot šajā pasakā, valdīt un pelnīt, kamēr pārējie ir tikai un vienīgi skatītāji, kuriem atļauts sēdēt klusi un vērot visu, kas notiek, bet nekādā gadījumā neiejaukties un netraucēt. Tie, kas tomēr nolēmj kaut ko mainīt, tiek pasludināti par teroristiem, separatistiem, revolucionāriem, opozicionāriem, meļiem un reizēm tiek fiziski iznīcināti.
Lūk arī neliels ieskats par ziņām un realitāti. Mans aicinājums visiem. Ja ir kāda informācija, kas tiek pasniegta no valsts puses, bet jums šķiet neticama, pārbaudiet paši. Rakstiet, domājiet un, protams, analizējiet visu, kas jums interesē un patīk, jo svarīgi atcerēties, ka realitāte ir tieši tas, ko mēs paši veidojam, pasaule ir tāda, kādu mēs to būvējam un daudz patīkamāk ir dzīvot ar apziņu, kas esi realitātes scenārists, nevis skatītājs.
sarkanakmens 