Kā cīnīties ar propagandu


Katrs no mums ir dzirdējis vārdu propaganda un to, ka visi mēdīji izmanto šo rīku, lai ietekmētu cilvēka prātus, mainītu sabiedrisko domu un liktu cilvēkiem rīkoties tādā veidā, kādā tie nebūtu rīkojušies nesaņemot “sliktās” informācijas devu. Vēl mēs redzam milzīgu valstu valdību skaitu, kas uztraucas, ka “nepatiesās” ziņas, vai citu valstu uzbrukums, lietojot informācijas kanālus, spēs iedragāt vai pat iznīcināt kādu valsti. Tas viss tiek maksīlīgi uzkrūvēts un sakāpināts līdz histērijas līmenim, kad pat šķietami izglītoti cilvēki sāk pakļauties kopējai noskaņai. Tad sākas pats nepatīkamākais, viens ziņu avots sāk cīnīties ar citu ziņu avotu, rodas vairākas pretējas informācijas izplatītāju frontes un tad mēs redzam, ka vienā vietā Sīrijā nemiernieki cīnās par neatkarību, otrā vietā tie paši nemiernieki tiek saukti par teroristiem, bet trešā vieta visi izliekās, ka to cilvēku tur nav. Tādus piemērus, atverot ziņu portālus, vai ieslēdzot ziņu kanālus, mēs varētu stundas laikā atrast desmitiem. Kā pret to cīnīties valdības līmenī vai parlamenta līmenī? Man patiesībā ir pilnīgi vienalga, jo es zinu kā pret to var cīnīties priekš sevis, un kas ir jādara cilvēkiem, lai vispār nepakļautos jebkādai ietekmei, vai vismaz to maksimāli samazinātu.

Pirmkārt, ja mēs gribam cīnīties pret propagandu, mums ir jāpaaugstina savs izglītības līmenis. To var darīt lasot, lasot un vēlreiz lasot, par tēmu, kas interesē. Zinātniskajā literatūrā var atrast informāciju par kāda konflikta celoņiem, piemēram, es lasīju grāmatu par Sīriju, kas tika izdota 20. gs 60-os gados, kad rakstīju savu postu vairākus gadus atpakaļ, kas palīdzēja iegūt izpratni par tēmu kopumā.

Otrkārt, jāmeklē oficiāli avoti, tādi kā oficiālie izdevumi, dažādu iestāžu politikas un vadlīnijas, jo tur bieži var atrast iemeslus, kāpēc kāds lēmums vispār tiek virzīts.

Treškārt, likumi un citi tiesību akti, tur mēs varam redzēt galējo likumdevēja gribas izpausmi, jo likums bieži ir sabiedriskās domas ietekmēšanas rezultāts, tas ir, sabiedrisko domu ietekmē, lai parlamentā pieņemtu kādu likumu, un redzot gala rezultātu, mums ir iespējams redzēt ieguvēju, kurš iegūst no noteiktā likuma pieņemšanas.

Ceturtkārt, lasiet politisko vai ekonomisko analītiku, pie tam no dažādiem avotiem, jo bieži var atrast tiešām profesionālus rakstus, kurus veido pētnieki, cilvēki ar padziļinātām zināšanās kādā jomā, akcentējot uzmanību uz lietām, kuras daudzi citi palaistu garām.

Un pēdējais, vienmēr un visur uzdodiet vienu un to pašu jautājumu, “kam tas ir izdevīgi?”, jo 90% no visa, kas tiek atainots ziņās, tiek atainots ar kaut kādu mērķi, kuram vienmēr gala ieguvums būs nauda. Karš – ietekme un nauda, nodokļu paaugstināšana- publiskie iepirkumi, kas nozīmē naudu, statistika – lai kādu pārliecinātu kaut kur vairāk piešķirt naudu utt.

Redziet, es nepieminēju nevienā brīdī nevienu masu mēdiju kā informācijas avotu, jo pati būtība izriet no nosaukuma “masu” tā tād priekš vidēja, nedomājoša patērētāja un mēdiji, kas nozīmē sabiedriskās domās veidošana, tad pārfrāzējot, masu mēdiji – nedomājoša cilvēka viedokļa veidošana, kas noteikti ir pretēji manis augstāk rakstītajam.

4 responses to “Kā cīnīties ar propagandu

  1. Pirmais un galvenais solis cīņā pret propagandu – atbildīgi uzdot sev jautājumu: Vai šī ziņa ietekmē manas emocijas / vai tā ir vērsta uz to, lai ietekmētu emocijas?
    Ja ziņa ietekmē emocijas, tad cilvēks reaģēs.
    Lai izvairītos no reaģēšanas uz emocionālu kairinātāju (manipulēšanas), pirmkārt un galvenokārt jāpierod tādu aspektu vispār pamanīt.
    Pēc tam jau, ja ir izdevies emocionāli nereaģēt, jau nākamie līdzekļi ir visi tie, kas šajā rakstā visnotaļ pareizi ir norādīti. Citiem vārdiem, kritiskā domāšana un objektīvu avotu izvēle.

    Patīk

    • Piekritīšu, emocijas pie tam var kontrolēt, ja izlasīto vai redzēto pārdomā ilgāku laika periodu. Vispretīgākais triks, kā radīt emocijas, ko izmanto mēdiji, ir bērnu vai sieviešu bļaušana, tas gribot negribot sit pa nerviem.

      Patīk

  2. Tu aizmirsti, ka “masu mēdiju patērētāju sabiedrība” ir ar zemu izglītības līmeni, tādejādi tiesību aktu lasīšana no viņu puses ir tas pats, kas lasīt latīņu burtiem rakstītos vārdus valodā, kuru nepazīsti. Paskatoties uz elektronisko mēdiju komentāru autoru (lasītāju) “sava viedokļa pamatotības” paskaidrojumiem un rakstīšanas stilu saproti, ka cilvēki nedomā, jo īsti nav ar ko. Tie, kas domā neraksta komentārus, bet tēmu apspriež ar citiem domājošajiem ārpus interneta rāmjiem. Un vēl, zini labumu drukātai presei? Savu žulti cilvēks patur pie sevis, neizgāžot uz citiem, jo nav, kur piekomentēt… 🙂

    Patīk

    • Žulti jau izgāž, tikai ģimenē, darbā, uz draugiem… 😀 Par komentāru rakstīšanu piekritīšu, jo, piemēram, es labāk uzrakstu komentāru bloga ieraksta veidā, nekā kādā no ziņu portāliem. Šis raksts vairāk domāts gadījumā, ja cilvēks tomēr vēlas padomāt, protams, tie, kuri nevēlas lietot smadzenes, nemaz nesapratīs, kas šeit ir rakstīts. 🙂

      Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.