Kaut kā pēdējā laikā parādijās velme dzejot, iespējams, ka tas ir saistīts ar silto laiku, vai arī pamazām esmu pieradis pie pārmaiņām, kas ir notikušas. Lūdzu vēl viens dzejolis, kas bija domāts kā turpinājums iepriekšējamam. Lai atrastu saikni ar iepriekšējo dzejoli, ir stipri jāpiedomā, bet tā noteikti ir.
Lietū uz sola
Blāva laternas gaisma trīcoši spīd
Pār pelēku asfalta ielu
Tikai gaismas stari caur ūdeni mirdz
Tu jūti visapkārt sev sienu
Pat nevajag spēlēt ar dziestošiem ziediem
Jo laika kā vienmēr ir maz
Un labirints vienmēr šķērslis priekiem
No metāla cilvēks nav kalts
Un sēdi tu lietū parkā uz sola
Patību citiem ar interesi pētot
Redzams ir viss – ikkatra joma
Kā grāmatas cilvēkus lasot.
Ir jāturpina! Tev sanāk! 🙂
PatīkPatīk