Pēdējā laikā veidojās kaut kāda negatīva sajūta, ka apkārt mums nemanot paslīd nāves elpa. Vakardiena ir tikai vēl viens apliecinājums, ka neesam tikuši tālāk par viduslaikiem nāves kontekstā.
Atceros lasot Valtera Skota grāmatu bērnībā “Aivenho”, man atmiņā palika teikums, ka viduslaikos cilvēkiem nāve bija pierasta lieta. Ar iepriekšminēto tika domāts, ka zemnieki un bruņinieki, nekad nevarēja būt droši par to, vai viņiem pienāks rītdiena, vai arī nāksies kādā negaidītā brīdī ieslīgt uz mūžu nebeidzamā tumsā. Līdz ar to loģiski, ka zemapziņā prāts velk paraleles ar grāmatā izlasīto teikumu, jo paskatoties TV vai palasot ziņas interneta portālos, rodas sajūta, kas diemžēl nav nemaz tik mānīga, ka visur apkārt mums kāds mirst. Samērā bieži cilvēkus atrod parkos guļam bez dzīvības pazīmēm, vai kādu jaunieti, kuram apreibinošo vielu lietošana kļuva liktenīga, vai noslepkavotu personu dēļ mobīla un naudas makas nakts stundā.
Vienu dienu atvēru valsts policijas mājas lapu un aiz ziņkārības paskatījos noslepkavoto cilvēku sarakstu, pirms tam nemaz nezināju, ka tāds tiek publicēts, kas jau rada drūmas un nepatīkamas emocijas. Man par lielu izbrīnu, gadījās aplūkot noziegumu vietu karti, kur tika atzīmētas šī gada slepkavības. Pārsteidza mani tas, ka daudz slepkavības notika samērā netālu no manas dzīves vietas, kas uzdzina izbrīnu un šausmas, jo dienā tiek iets pa tām vietām un nav pat ne mazāko aizdomu, ka šajā vietā kādu laiku atpakaļ gulēja miris cilvēks. Līdz ar to nevajag iziet ārā no mājām un noiet vairāk par 500 m, lai nonāktu uz slepkavības vietu.
Aizdomājoties par nāvi, bail padomāt, ka pie tās var pierast, tāpat, kā bija pieraduši viduslaiku cilvēki, kad katrs bruņinieku turnīrs kādam beidzās letāli. Sajūta, ka neesam tikuši tik tālu, kad cilvēka dzīvība mūsu sabiedrībā būs augstākā vērtība visiem un ka nedz nauda, nedz rīcība nevar atgriezt visdārgāko, kas mums vien var būt – mūsu dzīvība.
sarkanakmens 
Uij, taisnība vien laikam gan ir, jā. Bet es esmu tik ļoti ”saslimusi” ar pozitīvismu, ka nu jau tīri automātiski norobežojos no visa negatīvā – neskatos un nelasu ziņas, neskatos ”Degpunktu” un ”Kriminalinform” un pēc iespējas atsakos laist sev tuvumā jebkādu negatīvismu, jo šādas lietas mani tik ļoti nomāc, ka bail paliek. Palīdz! :))
PatīkPatīk
Atsakoties no negatīvā, kādreiz būs ļoti sāpīgi, jo caur mokām un sāpēm mēs trenējam savu nervu sistēmu un gatavojam sevi dzīves pārbaudījumiem. Protams, man patīk būt pozitīvam un jautram, tomēr esmu priecīgs, ka dzīvē nākas sastapties ar dažāda rakstura emocijām un pārdzīvojumiem.
PatīkPatīk
Jā, nu, protams, ka nav jau rožu dārzs gluži, tomēr, ja varu izvairīties no kriminālajām ziņām un negatīvās tēmas par Latvijas politisko un ekonomisko situāciju, es izvairos 😀
PatīkPatīk
Piekritīšu, ka kriminālziņas skatīties katru dienu, nav tā labākā nodarbe, ja nu vienīgi cilvēks raksta kriminālromānus, bet šad tad ieskatīties var, lai zinātu, kas patiesībā notiek pasaulē un lai uzzinātu par dzīvi, līdz kurai nav labi nolaisties. 🙂
PatīkPatīk