Kāpēc skolā nemāca dzīvot?


Skolas laikā atceros no skolotājiem vienīgo teicienu “Labi mācīsies, atradīsi labu darbu!” Cita pamatojuma, lai mācītos viņām nebija un es vēlos apskatīt iemeslu kāpēc un kā skolniekus vajadzētu motivēt mācīties.

Daudziem skolas laikā rodas sajūta, ka kaut kas tiek uzspiests un informācija, ko sniedz stundās, nebūs noderīga un tāda kā ķīmija vai bioloģija diez vai būs kādreiz noderīga. Savukārt skolotāji nespēj nedz atrast pareizos vārdus, lai ieinteresētu skolniekus, nedz argumentus, kāpēc informācija būs kādreiz nepieciešama.

No kurienes rodās skolotāji?

Principā tie ir tie paši skolnieki, kuri pēc vidusskolas beigšanas iestājās kādas universitātes pedagogu sagatavošanas programmā un iegūst augstāko izglītību pedagoģijā. Zinot, ka lielākā daļa studentu nepieliek milzīgas pūles teorijas apgūšanā un arī lekcijas tiek apmeklētas ne 100% plus ieskaites un eksāmeni visdrīzāk tiek norakstīti, tad iznākumā labi ja procesnti 20 no visiem beidzējiem būs ar dziļam un izcilām zināšanām kā pareizi sagataovt skolniekus un kā pareizi vadīt bērnu un jauniešu grupu radot klasē normālu vidi. Pārējos gadījumos skolotāju nezināšanas vai nekompetences dēļ klasēs rodās problēmas un viņu pasniegtie priekšmeti maz kurus interesē, jo pasniedzējam jābūt galvu tiesu gudrākam un izglītotākam nekā skolniekam visos jautājumos, lai radītu cieņu pret sevi.

Tātad skolotājs bieži ir cilvēks, kurš viduvēji pabeidz skolu un universitāti, kuram nav plašu zināšanu un studiju laikā netika izveidota visas pasaules kopaina, kas turpmāk traucēs motivēt un ieinteresēt skolniekus mācību procesam. Protams, ir izņemumi un gadās izcili skolotāji, bet diemžel to ir mazākums un par tiem runā, kā par kaut ko neordināru izglītības sistēmā.

Motivācija 

Iepriekšminēto iemeslu dēļ, nekad nedzirdēsim no skolotājiem tādu frāzi, ka cilvēks mācās, lai būtu izglītots un, lai būtu personība. Nekad nedzirdēsim arī tādu frāzi, ka jāmācās, lai būtu veiksmīgs darba devējs vai uzņemējs kopumā. Līdz ar to, no bērnības skolotāji zemapziņā iedzen skolniekiem domu, ka viņiem būs jāstrādā pie kāda nevis pie sevis un labi varēs strādāt tikai tie, kas labi mācās, bet citiem cerības prakstiski nav. Ar tādu motivāciju nevarētu radīt interesi mācīties pat teicamniekam. Pirrmkārt, bērni bieži redz, ka vecāki, kas strādā bez labas izglītības nopēlna vairāk nekā tie paši skolotāji, otrkārt, tie kuriem mācībās nesokās veiksmīgi, atmet ar roku līdzīgi kā sacīkstēs atpaliekot no līdera maratonā 5km diez vai ir vērts censties to panākt. Tādat, motivācijas gandrīz nav šajā procesā. Atceros no savas pieredzes tikai divas skolotājas, kuras teica, ka izglītība nepieciešama, lai cilveks būtu izglītots un, lai uz viņu skatītos, kā uz līdzvērtīgu cilvēku. Līdz ar to, lai motivētu, skolotājiem būtu vērts pašiem nemitīgi izglītoties ne tikai savā jomā, bet visās iespējamās jomās, lai paplašinātu savu redzes loku un iegūtu pēc iespējas vairāk argumentu.

Vai iemāca dzīvot?

Ja, apgūt visu, ko piedāvā skolas izglītības programma, tad es atbildētu, ka iemāca dzīvot. Pirmkārt, lietas kuras notiek reālajā dzīvē un no kā sastāv sabiedrība, tiek mācīts no literatūras darbiem un tie, kuri tos visus izlasa un izanalizē, iegūst ļoti labu priekšstatu par reāli notiekošajiem procesiem apkārt mums. Caur literatūru tiek parādīts pilns emocionālais spektrs un pilnīgi visi cilvēku tipi. Tos varam meklēt gan grieķu mītos, gan 19.gs. un 20. gs klasiķu darbos. Tāpat ar itkā nevajadzīgajiem priekšmetiem, mēs iegūstam izpratni par pasauli un uzzinam, ka zeme ir apaļa un kāpēc saule nelido apkār zemei. Rezultātā mēs kļūstam par normāliem, izglītotiem cilvekiem, kuri saprot un zina, kas un kāpēc notiek, pieredze, kā to izmantot uzkrāsies dzīves laikā.

Līdz ar to, tika atbildēts uz virsraktā uzdoto jautājumu un vēlreiz vēlos uzsvērt, ka mēs nenovērtējam to, kas mums ir dots, tā ir izglītība. Man ir nācies runāt ar cilvēkiem no austrumu zemēm, kur skola ir tikai 4 gadus un klasē ir virs 100 cilvēkiem, bet normāla skola (kāda ir pie mums) maksā ap 8 000 LVL gadā un to var atļauties tikai maza daļa. Tādi cilvēki ar 4 gadu izglītību tic gan tajā, ka mūsu pasaule ir tikai ilūzija, domā, ka nogalinot vaboli mēs iznīcinam kosmisko līdzsvaru utt. Tāpēc priecājamies, ka esam galvu tiesu labāki un cenšamiem paņemt no dzīves visu labo, ko tā mums sniedz.

Advertisements

Glabjot esošo mēs bremzējam nākotni


Labdien!

Cileki tiecoties uz nākotnei patiesībā to nemaz nevēlās un labprāt dzīvotu pagātnē. Skatoties dažādas ekonomiskās programmas un raidījumus pēdējā laikā, man radās dažas pārdomas par esošo sistēmu pasaulē:

1. Cilvēku dabā ir turēties pie vecā

Ļoti grūti daudziem ir atteikties no vecām un pierastām lietām. Ja, cilvēkam teiktu, ka būtu jāmaina darbs un nodarbošanās sfēra, tad cilvēkā rastos panika un bailes no nākotnes. Iekšēji rastos velme censties saglabāt iepriekšējo dzīves stilu un iekārtu, jo dabiskās bailes no pārmaiņām un nezināmā, liek cilvēkiem rīkoties neracionāli un censties bremzēt attīstību un virzīšanos nākotnē. Pajautājot cilvēkiem, vai viņi grib dzīvot nākotnē, lielākā daļa automātiski atbildētu- jā! Tomēr patiesībā lielākā daļa grib pieturēties konservatīvām idejām, tomēr kautrējās to atzīt.

2. Tiek darīts viss, lai nākotnes nebūtu

Krīzes laikā valsts pārpirka daudzu kompāniju parādus sniedzot tām palīdzību un lēti tās kreditējot. Piemēram, ASV bankas var aizņemties no centrālās bankas gandrīz ar nulles procenta likmi, kas nozīmē, ka tās tālk lēti aizdos patērētājiem un biznesam. Tas nozīmē, skatoties globāli, mēs atsakamies no nākotnes, cenšoties saglābt vecās sistēmas un kompānijas, kuras neiztur nākotnes prasības un vairs nav efektīvas. Tas ir līdzīgi, kā investēt tvaika dzinēju ražošanā, kas noteikti nebūs rentabls ieguldījums. Racionāli būtu ļaut bankrotēt visam, kam jābankrotē un jāsāk būvēt uz esošām ienesīgām kompānijām un sistēmām, jaunu un mūsdienām atbilstošu finanašu un pakalpojumu sistēmu. Līdz ar to nākotne tiek atālināta priekš paaudzēm, kuras būs tālu no mums laika ziņā.

3. Izdzīvo tas, kas mainās

Šis vecais, bet patiesais teiciens, ietver sevī dzīves patiesību, kuru ļoti grūti pieņemt un vēl grūtāk realizēt, tāpēc veiksmes stāstu un veiksmīgu uzņēmumu nav nemaz tik daudz. Mainīties un tver visu jauno, ieraudzīt tendences, kad tās tikai rodās, ir liels un neatlaidīgs darbs, bet lielākā daļa cilvēku pēc savas būtības ir slinki un vēlās mehānisku un monotonu darbu. Tikai lielas konkurences apstākļos cilvēks tiek piespiests, darīt un attīstīties, tas ir, virzīties uz nākotni.

Līdz ar to, pamatodams, savu iepriekšminēto aksiomu, vēlos tikai piebilst, ka nākotne ir tik tālu cik tālu mēs to vēlamies, bet lielākā daļa cilvēku nemaz negrib redzēt un izbaudūt, to, kas varētu būt rīt, jo viņiem ir labi šodien. Iemesls, kāpēc mēs nelidojam uz lidojošiem šķīvīšiem un nedzīvojam uz Mēness vai Marsa ļoti vienkārš- mēs nemaz to patiesībā nevēlamies, jo nākotne mūs biedē.