Glabjot esošo mēs bremzējam nākotni

Labdien!

Cileki tiecoties uz nākotnei patiesībā to nemaz nevēlās un labprāt dzīvotu pagātnē. Skatoties dažādas ekonomiskās programmas un raidījumus pēdējā laikā, man radās dažas pārdomas par esošo sistēmu pasaulē:

1. Cilvēku dabā ir turēties pie vecā

Ļoti grūti daudziem ir atteikties no vecām un pierastām lietām. Ja, cilvēkam teiktu, ka būtu jāmaina darbs un nodarbošanās sfēra, tad cilvēkā rastos panika un bailes no nākotnes. Iekšēji rastos velme censties saglabāt iepriekšējo dzīves stilu un iekārtu, jo dabiskās bailes no pārmaiņām un nezināmā, liek cilvēkiem rīkoties neracionāli un censties bremzēt attīstību un virzīšanos nākotnē. Pajautājot cilvēkiem, vai viņi grib dzīvot nākotnē, lielākā daļa automātiski atbildētu- jā! Tomēr patiesībā lielākā daļa grib pieturēties konservatīvām idejām, tomēr kautrējās to atzīt.

2. Tiek darīts viss, lai nākotnes nebūtu

Krīzes laikā valsts pārpirka daudzu kompāniju parādus sniedzot tām palīdzību un lēti tās kreditējot. Piemēram, ASV bankas var aizņemties no centrālās bankas gandrīz ar nulles procenta likmi, kas nozīmē, ka tās tālk lēti aizdos patērētājiem un biznesam. Tas nozīmē, skatoties globāli, mēs atsakamies no nākotnes, cenšoties saglābt vecās sistēmas un kompānijas, kuras neiztur nākotnes prasības un vairs nav efektīvas. Tas ir līdzīgi, kā investēt tvaika dzinēju ražošanā, kas noteikti nebūs rentabls ieguldījums. Racionāli būtu ļaut bankrotēt visam, kam jābankrotē un jāsāk būvēt uz esošām ienesīgām kompānijām un sistēmām, jaunu un mūsdienām atbilstošu finanašu un pakalpojumu sistēmu. Līdz ar to nākotne tiek atālināta priekš paaudzēm, kuras būs tālu no mums laika ziņā.

3. Izdzīvo tas, kas mainās

Šis vecais, bet patiesais teiciens, ietver sevī dzīves patiesību, kuru ļoti grūti pieņemt un vēl grūtāk realizēt, tāpēc veiksmes stāstu un veiksmīgu uzņēmumu nav nemaz tik daudz. Mainīties un tver visu jauno, ieraudzīt tendences, kad tās tikai rodās, ir liels un neatlaidīgs darbs, bet lielākā daļa cilvēku pēc savas būtības ir slinki un vēlās mehānisku un monotonu darbu. Tikai lielas konkurences apstākļos cilvēks tiek piespiests, darīt un attīstīties, tas ir, virzīties uz nākotni.

Līdz ar to, pamatodams, savu iepriekšminēto aksiomu, vēlos tikai piebilst, ka nākotne ir tik tālu cik tālu mēs to vēlamies, bet lielākā daļa cilvēku nemaz negrib redzēt un izbaudūt, to, kas varētu būt rīt, jo viņiem ir labi šodien. Iemesls, kāpēc mēs nelidojam uz lidojošiem šķīvīšiem un nedzīvojam uz Mēness vai Marsa ļoti vienkārš- mēs nemaz to patiesībā nevēlamies, jo nākotne mūs biedē.