Dzīvot labi vai mūžīgi?


Labdien!

Pāris nedēļas atpakaļ izlasiju Onorē de Balzaka grāmatu “Šangrilas āda” un man rādās dažas tēmas pārdomām, kuras vēlos izklāstīt šajā postā.

Grāmatas sižets balstīts uz cilveka patiesā dzīves ceļa meklējumiem, kad tiek uzdots jautājums vai dzīvei vispār ir jēga vai to mēs spējam radīt paši. Grāmatas varonis ir bijušais students un zinātnisko rakstu autors Rafaels, kuram dzīvē zūd jebkāda jēga dēļ nelaimīgās mīlestības un trūkuma. Izmisumā metot kazino savus liktenīgos kauliņus Rafaels paliek bez pēdējā sue (fraņču naudas vienība 19. gs.) un dodās uz Senu slīcināties. Pa ceļam viņš iegriežās seno antikvāro lietu veikalā, kur tirgotājs (vecs ēbrejs) piedāvā viņam noslēgt derības ar nelabo. Nelabais nav viduslaiku baznīcas izpratnē sātans vai kāds cits pazemes valstības iemītnieks. Nelabais slēpjās Šangrilā, kas ir kalnu ēzeļa āda no Kaukāzas. Šīs ādas īpašība, ka tā izpilda visas viņa mazākās apzinātās un neapzinātās vēlēšanās, tomēr tā prasa pretīm viņa dzīves gadus. Ar katru vēlēšanos āda samazinās un izzūdot tai pavisam pazudīs arī tās saimnieks. Protams, ka Rafaels esot iepriekšaprakstītā situācijā, izvēlējās iegūt īpašumā brīnumaino ādu un viņa vēlēšanās sāka piepildīties. Viennozīmīgi, ka vēlēšanu izpilde nevarēja turpināties mūžīgi un pēc gada viņš nomira, jo āda izzuda. Kļūstot par visbāgātāko cilveku pasaulē Rafaels sāka baidīties no nāves un bija gatavs neiet ārā no mājām un gulēt gultā tikai lai neko nevēlētos un paliktu ilgāku laiku dzīvs. Jo ilgāks laiks tecēja uz priekšu, jo lielākas bailes no nāves viņā sāka runāt.

Grāmatā autors uzdeva filosofisku jautājumu, vai cilvēkam nepieciešams viss, ja viņam nav laika visu to izlietot un izbaudīt. Līdzību var meklēt mūsdienu dzīves veidā, kas daudziem ir kā apburtais loks, proti, cilvēks sāk vairāk strādāt, lai vairāk pelnītu, tomēr viņam samazinās laiks, kad viņš var pavadīt mājās, lai izbaudītu jaunās iekārtas, kas tika iegādātas uz nopelnīto naudu, vai kur aizbraukt, jo darbs paņem gan laiku, gan spēku. Otrs jautājums, vai iegūstot visu pasaulē, mēs zināsim ko ar to iesākt un, vai piepildīsim savus sapņus, kurus nesām cauri visai mūsu dzīvei, vai arī metīsimies bezjēdzīgā dzīves izniekošanai.

No iepriekšminētiem jautājumiem rodāš pamatjautajums: dzīvot labi vai mūžīgi? Atbildes nav, jo katrs ir savas dzīves gājējs, tomēr vienmēr ir vērts aizdomāties vai vēlamies dzīvot materiālajā pasaulē ticoties tikai un vienīgi peļņai, kas samazina mūsu dzīves laiku, jo mums vienkārši nebūš brīvu brīžu, lai izbaudītu dzīvi, vai dzīvot mūžīgi nedzenoties pakaļ nesasniedzamajam, bet saglabājot proporcijas starp darbu un atpūtu, starp savu laiku un svešo laiku, starp materiālo un garīgo, lai visam mūsos būtu līdzsvars, jo tikai tad mēs spēsim izdarīt pareizo izvēli starp labumu un mūžīgumu, kas nepieciešams tieši mums, jo neesmot izvēlei nav no kā izvēlēties.

Lai veicās!

Advertisements

28 responses to “Dzīvot labi vai mūžīgi?

  1. Katram jau tas labums nozīmē ko citu.
    Es izvēlos dzīvot labi un tas nebūt nenozīmē, ka man nav laika, kad izbaudīt sastrādātos augļus. Galvenais zināt, kad Tev ir gana un kad vēl pastāv tas brīdis, ka vispār dzīvo, jo galu galā var sanākt, ka patiesībā tikai eksistē.

    Like

    • Jautājums, ja būtu izvēle nodzīvot vienu gadu, kura laikā piepildītos visas vēlēšanās, vai dzīvot garu, bet samērā vienmuļu dzīvi? Ja būtu jāizvēlēs, nebūtu nemaz tik vienkārši. Ilgi par šo jautājumu domāju, bet tā arī nenonācu pie vienotas nostājas.

      Like

      • No otras puses, ja būtu neierobežotu vēlēšanās daudzums, mēs laikam vēlētos tikai subjektīvas lietas un diez vai padomātu par kādu citu. Sajūtu iespējams būtu: vau, nu tik būs… un no otras puses zinot, ka dots tikai gads, tas būtu pilnīgi normāla reakcija.

        Like

      • Bet, padomā loģiski. Tev būtu iespējams piepildīt savas vēlēšanās. Kā Tu rīkosies Tu vēlēsies konkrētas lietas, tērējot uz katru no tās pa vienai vēlēšanās, jeb vienreiz vēlēsies lielu naudas summu savā bankas kontā, kuru varēsi tērēt visādam lietām, kuras vēlies nopirkt?

        Like

      • Piekrītu, ka vēlēšanas vajag maksimāli padārīt apstraktas, lai netērētu uz sīkām vēlēšanām dārgo laiku. Tomēr vienmēr zemapziņā būs doma, ka laiks ir limitēts un tas traucēs pilnībā realizēt iecerēto. Pie tam vienas velmes realizēšana var radīt citas, un tā beigās būs liela novirzīšanās no sākotnējā mērķa. 🙂

        Like

      • Manuprāt, nekādā gadījumā nevajag piepildīt visas vēlēšanās. Ir jābūt kaut kam nesasniegtam. Var dzīvot labi un garu dzīvi. Cilvēki savas vēlmes padara ļoti materiālas un domā, ka tad, kad viņam iedos to tūkstoti, vai divus, vai trīs, vai simtus, ka nu tik būs.. bet nebūs. Pierīsies un visu notrallinās. Ja painteresējas, kas ir noticis ar tiem, kas loterijās laimējuši tās lielās naudas summas. Viss notriekts. Sarijās to gadu vai pat īsāku periodu un dzīvo tieši tāpat kā līdz šim.
        Mēnessmeitēn, Tu aizmirsi savu leģendāro teicienu – ja Tev kaut kā nav, tad Tu to vēl neesi nopelnījis. Pie tā tad arī turos un ļauju mirklim būt.

        Like

  2. Un jā, ja man dotu tādu ādu, es neņemtu, jo, agri vai vēlu, es tikšu pie tā, kā man jātiek. Ar smagāku darbu vai vieglāk, bet tikšu. Mēs nekad nenovērtējam to, kas mums krīt rokās viegli un uz burvju mājienu. Šķēršļi ir labākais rādītājs, kurš parāda, cik ļoti Tev kaut ko gribas un vai tiešām gribas.

    Like

  3. Beidzot izraisjās interesanta diskusija, laikam ar tēmu esmu trāpijis desmitniekā! 🙂 Ādu paņems tie cilveki rokās, kuriem nav mēŗku un kuri paši nezina ko viņi vēlās, bet tie kuri iet taisni pa savu dzīves ceļu un samierinās ar to, kas viņiem ir uz doto brīdi nevis dzīvo sapņu pasaulē, nekad šo ādu pat tuvumā sev nelaidīs. Grāmata patiesībā parāda Francijas 19. gs. augstāko sabiedrību, kurā esot cilveks neredz ne jēgu, ne prieku, bet spējīgs vienīgi pakļauties notikumiem un modei, ko diktē pārējie un ir gatavi uz visu, lai tajā sabiedrība paliktu, kas arī bija par īsto iemeslu, lai kļūtu par saimnieku Šangrilas ādai.

    Like

    • Ļoti aktuāla tēma, jo, tikko tā sēžot un padomājot, to ādu varētu nostādīt vienā līmenī ar mūsdienu kredītiem. Man no bankas zvana regulāri ik pēc pāris mēnešiem un piedāvā kādu karti, kas sniedz iespēju aizņemties, bet es turpinu spītīgi atteikties un smejos, ka man laikam ailītē viņu datos kaut kur rakstīts: spītīga maita, nekad nepiekrīt. Bankas ļaudīm vienmēr saku, ka man tāda dzīves filozofija, ka es tērēju tikai to, kas man ir, bet tas nenozīmē, ka es sev ļoti kaut ko liegtu. Ir jātrenējas izdarīt izvēles. Visu nevar un nevajag dabūt, vienmēr jāpaliek vienai vēlmei brīvai =) Briesmīgi, ja neko vairs negribas.

      Vispār šķiet, ka būs jāuzmeklē grāmata.

      Like

  4. Ja godīgi, es nepiekritīšu tam, ka ādu paņems tie, kuri ir bezmērķīgi. Man arī uz doto brīdi nav mērķu. Bet, ja man rokās nonāktu tāda āda, vai arī kontrakts par dvēseles pārdošanu velnam, es nezinātu, ko ar to iesākt!
    Man nav nepieciešamas mantas, vai šiks ēdiens, dārgas drēbes. Iespējams es vēlos laimi, bet reāli saprotu, ka nezinu, kas īsti ir laime, tādēļ nevarētu noformulēt to, ko man vajag. Es zinu, kā vēlos atrast vīrieti, ar kuru dibināt ģimeni. Es zinu, kā izskatītos mūsu dzīvesvieta, ka vēlos vismaz divus bērnus un suni. Es varu līdz sīkumam aprakstīt gleznas, kuras vēlos redzēt pie sienām, tapetes, krūmus un ziedus dārzā… Bet nevaru noformulēt, kādu vēlos šo vīrieti, ar kuru pavadīšu laimes pilnu atlikušo mūžu…
    Un pat, ja man iedotu šādu ādu, tā neuzlabotu manu dzīvi, pat uz nieka gadu nē, jo es nezinātu īsti – ko es vēlos! Bet, lietas, kuras vēlos, es varu sasniegt arī bez ādas palīdzības…

    Starp citu, līdzīgs sižets ir filmai Dorian Gray, manuprāt…

    Like

    • Viennozīmīgi Balzaks uzrakstīja grāmatau nedaudz agrāk. Jā, dažreiz uznāk sajūta, ka nav zināms, ko īsti vēlies, bet ādas paņemšana noteikti nevarētu nodrošināt laimīgu dzīvi, jo tā ir tikai uz gadu, pie tam ģimene un laime arī ir pilnīgi dažādas lietas, bieži redzams, ka ģimene cilvēkam ir tikai ķeksīša pēc-tā vajag sabiedrībai. Te jānoliek uz svara kausiem vienā- visu materiālo, otrā dvēseli. Jocīgi, bet viens elements bez otra nevar pilnvērtīgi eksistēt, kaur arī mēs to visi vēlētos.

      Like

      • Es nedzenos pēc materiālā, jo sen jau sapratu, kā mantām nav vērtību. Tā es ar vieglu sirdi lielāko daļu iedzīves atstāju Mančesterā, bet piemēram visu virtuvēs iekārtu pie sava ex džeka, aizejot paņēmu tikai drēbes… Mantas var iegādāties, vienmēr var nopelnīt naudu, lai visu nepieciešamo iegādātos. Savukārt ir lietas, kuras nav iespējams iegādāties, lai arī CIK nauda būtu uz Tava bankas konta! Veselību – jā ar naudas palīdzību Tu vari to uzturēt, bet nekad nauda Tevi neaizvedīs pie sākotnējā punkta, kad biji vesels…

        Par tiem ķeksīšiem piekrītu… Laime slēpjas mūsos, protams, neviens no malas nevar Tev sniegt laimes sajūtu, ja Tevī tās nemaz nav iekšā. Arī tad, ja rokās iedod šādu ādu…

        Lai gan, ko labāk izvēlēties – būt nelaimīgam gadus 20-40, vai vienu gadu patiesi laimīgam!?

        Like

      • Mēnessmeitēn, varbūt man tikai liekas, bet Tu esi tāda sagruzījusies, kopš esi atgriezusies. Sasodīts, Tev tak ir maz gadu, kāpēc Tu pāris gadus nevarētu vienkārši labi dzīvot un mīlēt sevi? Viss pārējais pēc tam sakārtosies pats.
        Un tas, ka Tev šobrīd nav mērķu, nepadara Tevi bezmērķīgu. Tas Tev ir tāds posms, mirklis.
        Pie ģimenes tiksi tad, kad sakārtosi sevi =)

        Like

      • Nav tik traki, Kni. Es vienkārši esmu nogurusi no visa, gan no šī darba (kurš man īsti nepatīk), gan no tā, kas notiek man visapkārt… 🙂 Bet, par to nevēlos runāt…
        Nē, es nesaku, kā vēlos tieši kādu kurš būtu man blakus, tad es būtu to jau idealizējusi, bet neesmu. Parasti lietas, kuras vēlos sasniegt es idealizēju. 🙂
        Bet parasti es vēlos reālas lietas, kuras varu sasniegt pati… Tādēļ man šķiet, ka tādu ādu nespētu es pienācīgi lietot… 🙂

        Like

  5. >būt nelaimīgam gadus 20-40, vai vienu gadu patiesi laimīgam.

    Cilvēki mūsdienās reti kad spēj atpazīt laimi un mīlestību, jo ir sadomājušies un dzīvo ilūzijās, tāpēc brīdī, kad kāda no tām pienāktu pat ļoti, ļoti tuvu klāt, viņi to nekad neatpazītu.

    Tāpēc es nepeikrītu par to vienu patiesās laimes gadu. Rijības apmierināšana, nekas vairāk.
    Kaut vai paskaties uz vairumu Ziemassvētkos – rij. Pēc tam mokās ar caureju. Nu re, bija tak viena “laimīgās ēšanas” diena, bija to vērts?

    Like

    • Par laimi un mīlestību, es varētu piekrist. Zinu, ka 2005. un 2006. gadā es jutos laimīga – viena un laimīga. 2007. gadā es sagājos ar savu ex, pārstāju smaidīt un pazaudēju laimes sajūtu. Šķita, kā mīlu, bet laimīga nebiju. Vien tagad, es saprotu, ka nekad vēl neesmu izbaudījusi patiesu mīlestību, tikai stulbu pieķeršanos. Aizmālējot sev acis ar to, ka mīlu, lai gan nemīlēju. Pietam nedz sevi, nedz otru.

      Ja es atrastu lampu ar Džinu, es vēlētos atgriezties 2005. gadā ar šodienas pieredzi. Un visu turpmāko dzīvi es dzīvotu sev! 🙂 Pārējās divas vēlēšanās es iztērētu priekš citiem. 🙂
      Lai gan brīdī, kad man būtu jāizsaka trīs vēlēšanās, 100% man būtu aizmirsušās visas vēlmes!:)

      Bet, par tiem Ziemassvētkiem es piekrītu… Lai gan, mums tā ir ar visiem svētkiem – galvenais pierīties!

      Like

  6. Vispār braukāšana un dzīvošana ārzemēs nerada neko citu kā tikai depresiju zināmu laiku, kad atgriežās mājās, vismaz man tā bija. Jautājums, kas ir laime? Vienam tā ir kaut kādu velmeju apmierināšana, kā varaskāres, slavaskāres, citiem kompliksu aizpildīšana, bet tikai nedaudzajiem ir tā, ka laime tiem ir pilnveidojot sevi un darot kaut ko labu arī citiem, redzot pasauli patiesajās krāsās un zinot visām lietām īsto cenu. Rījība noteikti ir dzīvniecisku instinktu apmierināšana, kas mūsdienu izglītotajā pasaulē noteikti nav atbalstāma rīcība, diemžēl daudzi dzīvo citās mazākās un prastākās pasaulēs un vēders tiem ir vienmēr pirmajā vietā.

    Like

    • Par tām ārzemēm runājot kādā ziņā varu piekrist, citā nē. Man ir citas problēmas, kuras skar manu veselību, tas arī dzen depresijā… (kā jau minēju augstāk, nevēlos par to runāt un vispār, mēs nerunājām par mani, atgriežamies pie tēmas 🙂 )

      Sarkanakmens, Kni… Vai Jums ir vismaz viena lieta, kuru vēlētos piepildīt, kā uz burvju mājiena, un Jūs uzskatāt, kā piepildot to sajutīsieties laimīgāki?

      Like

      • Ok, skaties, Tu esi noķēris Zelta Zivtiņu un Tev ir viena vēlēšanās. Iegūt doktora grādu… Bet mēs, cilvēki aizmirstam to, ka neskatoties uz to, ka iegūsim vēlamo, mēs kaut ko zaudēsim. Jo Tu vēlies doktora grādu (dokumentus), par zināšanām, kuras nāk ar šī grāda ieguvi, Tu neko neminēji! 🙂

        Like

      • Bet es negribu neko uz burvju mājiena, turklāt, ja neskaita visādus glupus sīkumus, es esmu laimīga. Nopietni. Atmetos visus tās idiotiskās ņemšanās, man ir labi. Visu pārējo es lēnu garu piepildīšu pati. Es pati esmu burve.

        Like

      • Gribu, lai tev ir labāk, vnk intuitīvi jūtu ka tev jāuzdrukā, lai arī kā tai pašā laikā spurotos pretī ar galviņu.
        Esmu kādu laiciņu aizrautīgāk padarbojies saistībā ar veselību
        Man tā doma vēl ir jāpilnveido un ar laiku jāpārbauda precīzāk, bet nu tomēr mēģināšu..
        Kad man ir kāda kaite, pēc pieredzētā, es mēģinu risināt pats bez zāļu un jebkādas citādas iejaukšanās no malas..
        Esmu uzķēris ka pilnīgi visam kas notiek ir cikli,
        manā gadījumā slimībai, kaitei fiziskai, garīgai, viszemākais, smagākais punkts ir tajā mirklī kad saproti, ka tev ir kaite kas dzen stresā, par ko automātiski sāc runāt ar apkārtējiem
        ( domāju – aizsargfunkcija kas palīdz tev kādam palīdzēt palielinot iespējamību kļūt veselākam ar iespējamo mazāko resursu patēriņu,)
        par slimības stresu man sajūta ir bijusi kā kad īsti labi neredzi, krēslā esi svešā šķietami nelāgā vietā,intuitīvi jūti, pieļauj domu, vai arī tiešām zini(notici), ka tulīt iespējams ar tevi notiks kautkas slikts, paraujās vaļā iestrādājušās stresa reakcijas, īsti nezini ko darīt jo pieredze tādās lietās nav liela.

        Tajā mirklī ( var arī būt garāks par dienām ) sāku meklēt sevī tās lietas kas mani padara laimīgāku- gan fiziski, gan garīgi,
        Dazos piemēros,
        Fiziski, ēdot- pārsteidzu savu mēli, nezinu gan precīzi, bet domāju – tur ir kautkāda saistība ar ķīmiskām reakcijām galviņā, un tas ir ne tikai ar ēdienu, piemēram ar patiesiem gribētiem glāstiem no pretējā dzimuma, vai no tīkama cilvēka,saskarsmes ar dzīvnieku, tā spalvu tā siltumu.
        Garīgi, ka ir cilvēki ar ko varu aprunāties atklāti, un kas saprot daudz vairāk nekā lielākā daļa zināmo.
        Ka ir kādi ar ko var brīvi pajautroties pamuļķoties.
        .. varbūt neprecīzi, tomēr mēģinot definēt
        atslēga uz veselību ir vitalitāte kas ir sabalansēta līdzsvarota atiecībā pret visu iesaistīto cilvēkā ķermenī, radot vismazākos iespējamos zaudējumus katram, katrai sistēmai, jo ir vajadzīga visu produktīva darbība, lai nodrošinātu pēc iespējas spēcīgāka cilvēka eksistenci uz zemes.

        līdzko ir kautkādi pārspīlējumi tā pajūk normāla ķermeņa darbība, jo liela daļa enerģijas tiek koncentrēta uz to vietu uz kuru tika izdarīts spiediens pārslodze. Tajā momentā sašaurinās redzes loks kas palīdz koncentrēties analizēt ar visātrāko iespējamo darbību tiek stabilizēta kopējā sistēma, un ja ķermenim iztrūkst resursu dažādības tad tas viss var saiet grīstē.
        tādēļ arī ir vajadzīgs lai tiktu paplašināts redzes loks, tiktu uzņemta dažādība visos iespējamos veidos, kas dara cilvēku priecīgu.. itkā jau sķiet ka būtu jāpaskaidro vairāk, bet nevēlos izplesties komentārā vēl vairāk.. un katram jau ir pašam jāsaprot ,laigan.. kopā ar citiem:) Varbūt ir iespējama savāka izpratne ar priekiem un bēdām?

        vienkāršojot..
        Kas ir tas kas mani dara laimīgāku,ko varu izdarīt tūlīt tuvākajā laikā, ilgtermiņā? Man patīk šokēt savu ķermeni ar izklaidējošu atpūtu un ja tā vēl ir jautra padarīšana – perfekti.. varu arī nelāgas lietas novērst ar slodzi..

        jāpiebilst, ka tas ko saucu veselība,man nenozīmē takā ierasts..
        Piemēram, Tāds spilgts apzināts izgājiens priekš priekšdienām bija, ieiet mežā pa nakti tur pārnakšņot teltī, jo man bija bailes no meža tumsā, tas mani ne tik ļoti apkaunoja kā traucēja. Nogulēju tur teltī ar nazi un lielu tur pat atrastu bomi, stress bija pamatīgs, nebiju neko tādu iepriekš darījis un visvairāk jau dēļ uz to brīdi šķietami pustrakas meža cūkas kas no rīta pēc pēdām skatoties bija pat pāris metrus no telts paārdījusies. Bija man moments tāds, ka mani nervi bija tik uzvilkti, ka sirds sita jaudīgi un viss ķermenis bija gatavībā cīņai jau aši domāju ko kur darīt ja nu viņa izdomā klupt teltij virsū, tā cūka skrēja takā kautkāds nelabais no viena gala uz otru, itkā jau bija tikai viena skaļā, bet sajūta tāda ka kviecēju, urkšķētāju,murminātāju ir daudz un visu to cūka darīja apbrīnojamā veiklībā ka neticējās ka tā arī meža cūka var.. tad pēkšņi gluži vienkārši kautkāds atslābums un es aizmigu.. vairākas reizes pa nakti pamodos itkā turpinot sapņot tai pašā laikā saprotot ka esi teltī mežā, līdzīgi kā ar sajūtām tādām kā kad esot kopā ar meiteni ar kuru jūties takā sapnī, kur visa apkārtne vienkārši pazūd, paliekam tikai divi un nekā cita nav,bet tomēr ir zināms ka esi tur kur esi, nezinu kā to procesu galvā vai kur citur, sauc, izrādījās ka kautkas līdzīgs var notikt arī pavisam citā situācijā. tas saglabājas atmiņā pamatīgāk par citiem ierastiem procesiem.
        Pēc visa tā pārdzīvojuma es no rīta sajutos labāk nekā mājās pamodies..
        Un tieši šis process man lika uzņemt līdz tam nebijušus apgriezienus-manā uztverē, sapratu cik svarīgi ir sekot vienkāršai patiesai loģikai, ieklausies sevī, savā sirdī, iekšējā balsī sirdapziņā, ko tev vajag? ko tu gribi patiesi? kas tev šobrīd trūkst, lai tu būtu laimīgāks?
        Un patecoties tam ka saņēmos esmu daļēji pārvarējis savu kautrīgumu runājot par to ko es sevī maļu, dažkārt pat izrādās noderīgi, dažkārt sanāk kļūdīties, pakrist, pat saslimt, jo enerģija patērējas galvā uz urrā, bet tas tikai padara stiprāku, ja ieklausos sevī, arī šobrīd parakstos riskam, bet nu tomēr kautko tas man dos,šobrīd mācos nevis paņemt, bet paņemt dodot.. tas ir gribēju jums trijiem izteikt komplimentu par visai ieturētu diskusiju, ko man visai reti sanāk redzēt kautvai kautko līdzīgu šai, arī tas ir tas ko es paņēmu,manī pakriztalizējās ideja ka ir iespējama grupveida veselīga ziņapmaiņa pie noteikuma ka ir “darba galds” ap kuru salasās cilvēki ar kopsaucējiem un visai plašu pierezi individuāli, arī par to kā veidot pieredzi kopēji.
        Paldies, Un ceru Mēnessmeitēn, ka tev izdosies atrast labu pašas veidu, ceļu kā sakārtoties.

        Like

  7. Un par raksta tēmu.. visai viltīgi.. 🙂 praktiski jau ir jābut abiem mijiedarbībā gan labi gan mūžīgi jo citādi cilvēks neko neiemācīsies vai gluži vienkārši tik tiešām nomirs pirms laika, tiecoties tikai uz vienu.
    Nopirku grāmatu par izdzīvošanu, jo nesen sajutu, sapratu ka kādā virzienā esmu spēcīgi aizpeldējis:) gribu iemācīties kautko praktisku lai sajūtu, ka man tādos apstākļos negribas nonākt, jo uz šo brīdi sāku jau lidināties, kuro nakti neguļu tikai tādēļ ka idejas ģenerējas kā nekad.. mazliet sevi jāpiebremzē.. citādi sazin kas vēl var noti.. tik tiešām iedvesmojošs raksts kas zin varbūt mani paglāba 🙂 , katrā ziņā paldies!

    Like

  8. Atpakaļ ziņojums: Mana dzīve grāmatās « Lasītājas piezīmes

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.