Pašnāvība

Sveiki!

Nolēmu pārdomāt par tēmu “Pašnāvība”, jo diemžēl tas notiek un vienmēr izdzirdot par šādu notikumu rodās skumja un rūgta sajūta. Bieži tiek uzdots jautājums, vai bija iespējams kaut ko darīt, ka piemēram, piezvanīt šad tad tam cilvēkam un apjautaties kā viņam iet vai veltīt kādu daļu uzmanības, jo reizēm, pat viena saruna varētu visu mainīt. Vienmēr tiek domāts, ka vajadzētu pievērsties ne tikai sev, bet dot savu uzmanību arī citiem.

Cilvēki iet savu dzīves ceļu, kā nu kurš māk un spej, tomēr bieži rodās sarežģītas un grūti atrisināmas situācijas gan attiecību, gan finansiālā jomā.

Visi zina sajūtu, kāda ir izšķiroties ar mīļoto cilvēku, tomēr ne viens nevēlās to piedzīvot, jo tā ir kā slimība, kas atņem spēku un enerģiju virzīties talāk, rada tumsas un neziņas sajūtu. Atrodoties šadā stāvoklī, izveidojās ilūzīja, ka nekas pēc šī notikuma vairs nevar notikt tālāk un pārmaiņas dzīvē uz labo pusi noteikti nenotiks. Pasliktinoties un padziļinoties šādam psihofizioloģiskajam stāvoklim, jo ķemenis ir novājināts ar daudziem pārdzīvojumiem, var rasties velme izbeigt šīs mokas. Tas var būt gan kā izmisuma solis, gan kā protests un velme pieverst sev uzmanību, tādejādi pasakot, ka par spīti visiem pašnāvības veicājam ir centrālā loma situācijas noteikšanā. Tā ir ka augstprātības izpausme. Ja pirmais gadījums ir neziņa un depresīvs stavoklis, tad otrā gadījumā valda pavisam citas, no depresijas tālas domas un mērķi. Visos gadījumos upuri (citādāk tos grūti nosaukt) vēlās, lai viņus pažēlotu un atrisinātu viņu problēmas, jo paši tās risināt nav spējīgi. Protams autora viedoklis, ka bez cīņas padoties nekad nevar un vienmēr var rast risinājumus jebkurā gadījumā, tomēr zināmā mēra eksistē līdzjūtība šādiem cilvēkiem, jo viennozimīgi viņi nav laimīgi un nav laika gaitā iemācījūšies organizēt apkārtējo vidi ap sevi vēlamā formā.

Otrā gadījumā, kad cilvēkam rodās finansiālās problēmas, viņš neredzot perspektīves un mērķi kurp virzīties, izlemj atrisināt savas neveiksmes iepriekšminetaja veidā. Tas ir kā protests pret sevi un sitiens ar kāju pa grīdu, kas ir pēdējās pašcieņas un morālā spēka izpausmes, jo pretējā gadījumā cilvēks ieslīgst kādas atkarības problēmā un faktiski tik un tā vairs neeksistēs, kā pilnvērtīga būtne. Izmisums, vienaldzības, nenovērtēšana, bezspēks, skumjas un nomāktība, tās ir tās sajūtas, kas apņem šāda veida cilvēku.

Starp abiem aprakstītajiem iemesliem, pastāv kopīga iezīme- mērķa trūkums. Cilvēks, kurš dzīvo bez redzējuma, ko viņš vēlās sasniegt un skaidra mehānisma, kā to izdarīt, noteikti ir pakļauts lielākam riskam izdarīt pašnāvību, lai atrisinātu savas problēmas. Līdz ar to, lai izbēgtu no šada veida problēmām, nepieciešams nepārtraukti uzstādīt izpildāmus uzdevumus kāda cēlēka un augstāka mērķa labā. Jāveic darbs ar sevi, jo tikai ar stabilu iekšējo pasauli var taisni virzīties uz priekš, ja pat nav konkrēta virziena uz kurieni.

 

Ar cieņu lasītājam